Menu
 

Ieva Struka: Visu vai neko Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Runa, protams, ir par Viestura Kairiša iestudēto Henrika Ibsena “Brandu” Dailes teātrī, ko esmu iecerējusi skatīties atkārtoti, un par Ievu Segliņu titullomā. Mēģinot racionāli noformulēt, kas mani piesaista šajā izrādē un liek saukt to par nozīmīgu notikumu Latvijas mākslā, pirmām kārtām ir jāapstājas pie… Raiņa un Blaumaņa. Proti, pie rainiskās tradīcijas ietērpt vārdos ideju un nemeklēt tai attaisnojumu sadzīves norisēs un pie blaumaniskās tradīcijas izcelt un vispārināt kādu visiem labi atpazīstamu dzīves konfliktu un piešķirt tam unikālu skanējumu.

Interesanti, ka par nacionālās kultūras arhetipiem vienlīdz lielā mērā kļuvuši Blaumaņa Edgars un Aleksis un Raiņa Spīdola un Baiba, tāpēc ir skaidrs, ka Dievam visi kukainīši jeb mākslai visi varoņi mīļi un vajadzīgi.

Ibsena divas lugas – “Brands” un “Pērs Gints” – tapušas 19. gadsimta vidū, robežšķirtnē, kas sadala garo un auglīgo Ibsena mūžu. Pēc šīs diloģijas visi darbi pieder jaunajai drāmai. “Brands” un “Pērs Gints” adresēti tai sabiedrībai, kas no mākslas gaida augstas idejas un tēmas.

Diez vai daudziem būs palicis apslēpts, ka mūsdienu – 21. gadsimta – mākslā augstas idejas un tēmas gaida reti kurš. Varbūt tāpēc, ka visās dzīves jomās topam aicināti ātri padarīt par savu gūzmu informācijas un mēģināt to saprast nevis pakāpeniski, bet tūlīt, un, ja tas neizdodas, meklēt vainīgo un, visticamāk, ne sevi. “Brands” piedāvā augstu tēmu un skaudru aktualitāti – ko iesākt ar ticību un ar Baznīcu.

Vai un kādā veidā ir iespējama atjaunotne? Vai viena cilvēka spēkos ir to atjaunot? Kam tāda ir vajadzīga? Un vai tā var piedzimt “no gara” vai veidojama ar pašu rokām? Vai “vecie” termini – upuris, piedošana, grēks, lūgšana – vispār var tapt izmantoti par ķieģeļiem jaunajai ticībai? Vai bez augsta, tāla, dziļa un plaša mēroga mūsu prātos un sirdīs kā divos receptoros, ar ko uztveram savu laiku, cilvēkus, pasauli, mūsu dzīvēm ir jēga?

Viesturs Kairišs sāka ar “Pēru Gintu” 2016. gadā Nacionālajā teātrī, kur titullomu spēlēja Uldis Anže, un grūti šos divus darbus nesaistīt kopā, kaut tāpēc vien, ka abi varoņi ir viens otra tēze un antitēze. Pēra Ginta pasaulē nav ne mīlestības, ne ticības līdz pat viņa nāves stundai. Brandā ir mežonīga ticība un, jādomā, arī īsta mīlestība, bet nāves stundā viņš ir tikpat nabags. Pēra Ginta lielākās šausmas ir būt sakausētam kopā ar citiem un kļūt par NEKO, Brands izvēlas un grib VISU, iet tikai taisnu ceļu, bet nonāk turpat – pie NEKĀ. Un tomēr ir viens vārds, ko abi ir spiesti atzīt.

No 1976. gada “Branda” iestudējuma uz šo kā savdabīgs tilts ved Jura Strengas personība, kurš redzams arī uz skatuves, bet, veroties romantiskajā bildē uz Strengas Brandu raupjajā kreklā un plīvojošiem matiem, nedrīkst aizmirst, ka luga bija par to pašu – par augstāko ideju, kuras vārdā iet bojā bērns un mīlestība. Tātad – par nāvi, kuras neizbēgt, un par upuriem.

Būtiskais ir pavisam cits – proti, likt, aicināt, lūgt, piedāvāt mums domāt, kas ir un kas nav idejas vērts. Lai cik aizraujoši būtu mākslas darbi, kas risina psihoterapeita kabineta cienīgas problēmas, aplūkojot jaunas un jaunas attiecību kombinācijas, tās patiešām nav vienīgās.

Visbeidzot iemesls, kāpēc iešu uz “Brandu” atkārtoti, ir aktiermeistarības līmenis, kādā strādā Ieva Segliņa. Tas ir neikdienišķs un vienlaikus augsti profesionāls. Tas ir emocionāli piesātināts, bet viņai kā aktrisei skaidrs ir ik vārds. Idejai nav dzimuma.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.