Kā vecvecākiem pateikt, lai nedod mazulim telefonu? Apriņķis.lv
- Autors: Edmunds Vanags, klīniskais psihologs, pasniedzējs Latvijas Universitātē; Sabīne Bērziņa, izglītības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite
Foto - publicitātes
Kur ikdienā mazulis tiek pie ekrānierīcēm bez vecāku ziņas? Šāds jautājums vecākiem tika uzdots vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” kampaņas “Mazulis telefonā” ietvaros veiktajā aptaujā, un 37% norādīja – mazulim ekrānierīci iedod vecvecāki! Tajā pašā laikā Pasaules Veselības organizācija rekomendē: bērniem līdz 24 mēnešu vecumam pie ekrāna pavadīt laiku nevajadzētu vispār.
Bērna interesēs ir vienoti noteikumi
Tas, ka pie dažādiem aprūpētājiem bērnam ir dažādi noteikumi, ir visai bieži novērots. Un reizēm arī vecvecāki ir tie, kas nosaka bērnam atšķirīgus noteikumus. Ekrānu lietošana nav vienīgais jautājums, par kuru vecākiem gan savstarpēji, gan ar citiem bērna pieskatītājiem ir jāvienojas. Ēdināšana, gulēšanas ritms, ģērbšanās – ir daudz lietu, par ko jāvienojas, tostarp par ekrānu lietošanu. Tās ir pieaugušo sarunas par bērnam labāko. Ieteicams būtu kopā vienoties un ievērot konsekventus noteikumus pret bērnu. Tā pieaugušie var palīdzēt bērnam attīstīties.
Kolīdz noteikumos parādās nevienādība, bērns to ļoti labi jūt, taču apjūk un nesaprot – ar mammu skatīties telefonu var, bet ar tēti nevar! Bērnam rodas neizpratne, kas ir pareizi, kas ir īsto vērtību turētājs. Ja audzināšana ir nekonsekventa, var rasties grūtības – bērna uzvedības grūtības, norādījumu ievērošanas grūtības. Noteikumi ir noteikumi, un tiem nevajadzētu mainīties. Visur ir tā, ka pie zaļās gaismas varam šķērsot ielu, bet pie sarkanās ne.
Noskaidrot pieaugušā mērķi
Ja kāds no mazuļa aprūpētājiem bērnam piedāvā ekrānu, vajadzētu noskaidrot, kāda ir pieaugušā motivācija to darīt. Atkarībā no atbildes var meklēt risinājumus. Varbūt vecāks ir saguris pēc darba? Visticamāk, otrs vecāks, kas dienu pavadījis mājās ar mazuli, arī grib atpūsties. Tādā gadījumā jāmeklē risinājums, lai abi var atpūsties, neizmantojot ekrānus.
Būtu labi izglītot partneri un motivēt darīt labāk. Svarīgi ir paskaidrot, ka mazuļa attīstībai ekrāns nav palīdzošs faktors. Vienkārši sakot – bērnam mute tiek aizbāzta ciet ar ekrānu. Bet ar bērnu ir jāsarunājas un jādarbojas.
Kā vecvecākiem pateikt, lai nedod mazulim telefonu?
Ir viedoklis, ka viens no vecvecāku pienākumiem ir bērna lutināšana – kā tad ar to? Ir jāatrod citi lutināšanas veidi. Lutināšana nenozīmē, ka pieaugušajiem ir jānopērk bērnam visas mantas un viss jāļauj. Bērna lutināšana var būt kāds jauks rituāls, grāmatas palasīšana, pastaiga.
Vērtīgi būtu izglītot vecvecākus un veicināt vecvecāka apzinātu bērna pieskatīšanu. Te var saskatīt līdzību ar cukura patēriņu – vecvecākiem patīk apdāvināt savus mazbērnus ar saldumiem, bet, ja paskaidro, kāda ir ieteicamā cukura deva dienā divgadniekam, varbūt tas palīdz samazināt nelabvēlīgu pieaugušā rīcību.
Tāpat ir ar viedierīcēm. Turklāt būtu vēlams ieteikt, ko darīt tā vietā – parādīt vecvecākiem, kas bērnam patīk, kā bērnu var nomierināt. Savukārt, ja vecvecāks dod mazulim ierīces, jo ir saguris, tad der pārrunāt, kā rīkoties šajos gadījumos un kādas ir alternatīvas.