Agnese Geduševa: Tiesību diskriminācija nepastāv ^{Apriņķis.lv}

– Esat nolikusi pašvaldības domes deputāta mandātu, tāpēc šobrīd varat atskatīties uz to, kas ir paveikts Ķekavas novadā. Ko uzskatāt par savu būtiskāko ieguldījumu novada labā?

– Mana politiskā pieredze Ķekavas novada sākās 2017. gadā, kad pašvaldību vēlēšanās tiku ievēlēta par deputāti. Lai gan līdz nākamajām vēlēšanām 2021. gadā darbojos opozīcijā un maz ko varēju ietekmēt politiskajos un saimnieciskajos procesos novadā, tomēr arī šajā pilnvaru laikā aktīvi strādāju un aizstāvēju iedzīvotāju intereses. No 2021. gada 1. jūlija pusotru gadu pildīju domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amata pienākumus.

Padarīts tika daudz, tajā skaitā tika turpināti jau iesāktie projekti: atklāts jaunais Baložu vidusskolas korpuss, noslēgti veloceliņu tīkla būvdarbi, sākta Pļavniekkalna sākumskolas piebūves būvniecība, izbūvētas divas multifunkcionālas velotrases Baložos un Baldonē, Titurgas bērnu dārza projektēšana, paplašināts sociālo pakalpojumu klāsts un daudz citi iedzīvotājiem nozīmīgi darbi. Bet es tomēr uzskatu, ka tas ir komandas darbs un nav īsti korekti kāda cita padarīto darbu kā medaļu piekārt tikai sev. Tā ir tāda paštīksmināšanās, kas man nav pieņemama.

Ja man pragmatiski jāatskatās tikai uz manu veikumu, teikšu, ka es centos sākt ar pamatiem un ieviest sistēmisku un efektīvu pārvaldības modeli pamatā manā atbildībā esošajās jomās – izglītībā, kultūrā, sportā, sociālajā jomā –, arī citās, jo uzskatu, ka mēs dzīvojam mainīgā pasaulē un tas, kā mēs darām lietas, ir jāpielāgo apstākļiem, jo tos mainīt mēs nevaram. Ar to es domāju, ka, ja novadā kādas funkcijas izpildei trūkst līdzekļu, ir jāpārskata izdevumi tās īstenošanai un, iespējams, jāoptimizē liekais, lai līdzekļus novirzītu saturam, nevis nesamērīgi tērētu formai. Vai tas man izdevās? Daļēji. Jo, pirmkārt, par maz bija laika (pusotrs gads), otrkārt, novada līmenī tomēr ir daudz personīgu un ar tradīcijām saistītu šķēršļu, lai kādu sistēmu reorganizētu. Bieži vien pirmā atbilde uz pārmaiņām ir: mums ir labi, kā ir, tā vienmēr ir bijis.

Bet es ticu, ka esošā vadība spēs optimizēt liekās izmaksas un par ietaupītajiem līdzekļiem sniegs lielāku atbalstu novadniekiem sociālajā, izglītības un citās jomās, kā arī realizēs sabiedrībai nepieciešamus infrastruktūras objektus.

– Politiskās sadrumstalotības dēļ lēmumu pieņemšana Ķekavas novada domē bieži vien ir bijusi diezgan smagnēja. Kāda šobrīd ir politiskā situācija? Vai ir skaidrs dalījums starp pozīciju un opozīciju, vai arī liela loma tomēr ir atsevišķām personālijām?

– Jā, Ķekavas novada dome patiesi jau izsenis izceļas ar mākslu kašķēties savā starpā. Kad pirmo reizi tiku ievēlēta, man tas bija pamatīgs šoks – kāds naids, pat klaja necieņa, var valdīt starp deputātiem. Episka cīņa par varu un ietekmi. Diemžēl no tā visvairāk cieš iedzīvotāji, jo šajos strīdos nogrimst daudz labu projektu, kas iedzīvotājiem ir tik ļoti nepieciešami.

Arī tagad Ķekavas novada domē ir pozīcija un opozīcija, bet, manuprāt, jau ar nesalīdzināmi augstāku savstarpējās komunikācijas kultūru, nekā tas bija iepriekšējā sasaukumā, un to patiesi nosaka personālijas gan domes vadībā, gan deputātu sastāvā.

Strādājot gan domes opozīcijā, gan koalīcijā, es vienmēr esmu iestājusies par viedokli, ka nav ko novados spēlēt varas un politikas spēlītes, te jāvienojas visiem par darāmajiem darbiem un jāstrādā iedzīvotāju labā. Lēnām, bet parādās pozitīvas pārmaiņas domes politiskajā situācijā. Ceru, ka tendence turpināsies.

Kopumā valsts un pašvaldību ilgtermiņa attīstība ir atkarīga no deputātu domāšanas nogriežņa un patiesā darbības mērķa.

Tā ir liela problēma, ja deputāts tukši runā, domā tikai par savu tēlu un saviem ienākumiem un, galvenais, par maziem īstermiņa darbiņiem, kur var ātri, skaisti un izdevīgi «pārgriezt lentīti», visiem izdabāt un ar to iegūt sev vēlētāju balsis nākamajām vēlēšanām. Lai paveiktu lielus darbus ar ilgtermiņa ietekmi, tādus, kas ir vērsti uz valsts un pašvaldības izaugsmi kopumā, ir nepieciešama drosme, apņēmība, zināšanas un pašpietiekamas personības – cilvēki, kas redz kopainu vismaz desmit vai labāk trīsdesmit un vairāk gadu laika nogrieznī un nebaidās, ka var tikt nepārvēlēti, jo ir augsti kvalificēti speciālisti, kuriem ir plašas iespējas sevi realizēt arī citās jomās. Kad tādu deputātu būs vairākumā gan Saeimā, gan novadu domēs, tad būs pavisam cita aina.

– Nav noslēpums, ka vēlētas amatpersonas, tostarp deputāti, nebauda lielu sabiedrības uzticību, jo īpaši pēc šogad pieredzētā, kad valsts augstākajām amatpersonām tik būtiski tika palielināts atalgojums. Vai un kā, jūsuprāt, ir iespējams mazināt neuzticības plaisu starp varu un vēlētāju?

– Jā, sabiedrība patiešām neuzticas amatpersonām, bet te es redzu divas nedaudz atšķirīgas lietas. Pirmkārt, amatpersona ir gan politiķis, gan ierēdnis. Un šo negatīvo emociju cēloņi abos gadījumos, manuprāt, atšķiras. Ierēdņus sabiedrība nemīl, ja tā var teikt, jo labklājības līmenis valstī kopumā ir samērā zems, nodokļu sistēma – nestabila, smagnēja un mainīga, veselības aprūpes pieejamība – neefektīva, vienlaikus ir ierēdņi, kas kontrolē nodokļu nomaksu, prasību un normu izpildi un piestāda sodus, uzrēķinus un tā tālāk, un – pāri visam – arī ierēdniecībai tika celts atalgojuma līmenis. Tas ir skaidrs, ka iedzīvotājiem rodas negatīva attieksme pret ierēdņiem, bet ir jāsaprot, ka ierēdnis tikai izpilda normatīvajos aktos noteikto. Normatīvos aktus pieņem politiķi. Tā ka daļu pret ierēdņiem vērsto negāciju patiesi ir jāuzņemas politiķiem.

Ar politiķiem ir mazliet cita aina. Manā skatījumā, lielai daļai sabiedrības ir radies priekšstats, ka politiķis jau pēc definīcijas ir tāds, kas tukši runā, domā tikai par savu tēlu un saviem ienākumiem un, galvenais, tādiem darbiņiem, kur var ātri un skaisti “pārgriezt lentīti” un ar to iegūt sev vēlētāju balsis nākamajām vēlēšanām, lai atkal tiktu “ērtā beņķī”. Tas ir tas, ko es jau minēju iepriekš. Te patiesi ir svarīga arī politiķu paaudžu nomaiņa, jo vecā politika saistās ar tās tēla nesējiem un nepadarītajiem darbiem.

Ar jauno politiķi es nedomāju tikai spēka pilnu jaunekli, bet, galvenais, saturu. Vitāli svarīgi, lai personības, kas nāk politikā, būtu motivētas kaut ko patiešām sakārtot un attīstīt, nevis tikai pašam sev un savam čomam nopelnīt.

Vai esošais atalgojuma apmērs ir pareizs un samērīgs? Domāju, ka nav. Tādēļ arī Saeima šā gada janvārī uzdeva valdībai, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju, atkārtoti izvērtēt valsts augstāko amatpersonu atalgojuma sistēmu. Kad būs vērtējums, šis jautājums tiks skatīts atkārtoti.

– Vai tā sauktā reģionālā reforma vēl vairāk neattālināja iedzīvotājus no lēmumu pieņēmējiem, jo, vērtējot kaut vai tikai ģeogrāfiski, attālumi palielinājās?

– Par administratīvi teritoriālo reformu es varētu runāt ilgi. Centīšos īsi. Pirmkārt, šī reforma ietvēra vajadzīgas un labas lietas, piemēram, izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas, uzlabot un paplašināt pakalpojumu klāstu, samazināt administratīvās izmaksas, bet realitātē mēs ieraudzījām, ka ne viss ir tik skaisti, kā uz papīra, ne visi izvirzītie mērķi ir sasniegti.

Par iedzīvotāju attālināšanos no lēmējvaras… Jā, tā noteikti ir viena no negatīvajām sekām šai reformai, bet vēlos pieminēt, ka pašvaldība savas teritorijas ietvaros var organizēt pakalpojumu sniegšanas un iedzīvotāju pieņemšanas procesu tā, lai tas būtu visiem ērts un pieejams, proti, ir iespēja saglabāt vai veidot no jauna pagastu pārvaldes, nodrošināt valsts un pašvaldības vienoto klientu apkalpošanas centru darbu novadā un citas iespējas.

Vairāk šo attālināšanos, manuprāt, jūt novados, kur līdz reformai bija pieņemts, ka jebkurš iedzīvotājs teju jebkurā laikā var ienākt pie domes priekšsēdētāja vai izpilddirektora un izrunāties vai atrisināt kādus tīri saimnieciskus jautājumus. Lielajos novados tas vairs nav iespējams, tādēļ iedzīvotāji jūtas pamesti un neuzklausīti, bet, kā minēju, to var nodrošināt, veidojot pagastu pārvaldes vai klientu apkalpošanas centrus, organizējot domes deputātu pieņemšanas pagastos, tikšanās ar iedzīvotājiem, aptaujas.

– Šobrīd, strādājot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, varat plašākā kontekstā izvērtēt reformas ietekmi. Kādi ir jūsu secinājumi? Vai šīs pārmaiņas bija nepieciešamas?

– Gatavojot valdības rīcības plānu, esam ieplānojuši uzdevumu izvērtēt administratīvi teritoriālās reformas rezultātus, sociālo un ekonomisko ietekmi – veikt priekšdarbus datu un informācijas iegūšanai un izpētei, lai ne vēlāk kā 2024. gadā sagatavotu starpziņojumu un 2026. gadā sagatavotu nākamo ziņojumu jeb novērtējumu par izmaiņām pašvaldību sociālekonomiskajā situācijā, zaudējumiem un ieguvumiem reformas rezultātā. Īsi sakot – šā gada laikā esam iecerējuši vienoties par vērtējamajiem un salīdzināmajiem datiem, lai nākamgad sagatavotu ziņojumu, kur ir aprakstīts, kas ir un kas nav sasniegts administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, kā arī piedāvāt risinājumus gadījumos, ja tiks konstatēti negatīvi reformas blakusefekti.

Pasaule mainās, un mums ir jāmainās tai līdzi. Manuprāt, nekas nav mūžīgs un mūžīgi labs, un pārmaiņas bija nepieciešamas. Jau šobrīd ir skaidrs, ka mums kopā ar Finanšu ministriju ir jāsāk darbs pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas uzlabošanas vai jaunas sistēmas izveides, pašvaldību finansēšanas modeļa pilnveides, ir jāiesaistās Finanšu ministrijas un citu iesaistīto pušu darbā ar nodokļu sistēmas sakārtošanu valstī, jāvērtē pašvaldību funkcijas – vai daļu no tām nav ērtāk izpildīt plānošanas reģionālajā līmenī, piemēram sabiedriskā transporta organizāciju, vai arī ir iespēja kādu no valsts līmeņa funkcijām kopā ar šai funkcijai paredzēto finansējumu nodot uz plānošanas reģiona vai  pašvaldības līmeni tuvāk iedzīvotājiem.

Esam uzsākuši darbu, lai mazinātu administratīvo slogu gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem. Ir skaidri arī citi risināmie jautājumi.

Runājot par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu, jāatzīst, ka šādi fondi ir arī citās valstīs, un es neapšaubu šāda fonda nepieciešamību, bet pamatjautājums, par kuru ir jādiskutē, ir tas, vai lielāko daļu iemaksu šajā fondā veic donorpašvaldības vai valsts. Arī pēc administratīvi teritoriālās reformas ir tikai dažas pašvaldības, kas veic iemaksas finanšu izlīdzināšanas fondā, bet lielākā daļa pašvaldību ir finanšu saņēmējas. Veidojas ne visai pievilcīga situācija: pašvaldības, kurām iedzīvotāju skaits pieaug un slogs uz infrastruktūru palielinās, kurām ir jāpalielina vietu skaits  bērnudārzos un skolās, jāinvestē ceļos un tā tālāk, daļu no naudas, ko tās varētu izmantot šīm vajadzībām, caur finanšu izlīdzināšanas fondu atdod citām pašvaldībām. Piemēram, Ķekavas novads šogad pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā iemaksās 4 841 148 eiro, liedzot sev kāda ļoti nepieciešama projekta – bērnudārza vai sporta laukuma – realizāciju, tikmēr cita pašvaldība, kas saņem finanses no šī fonda, nodrošina saviem iedzīvotājiem bezmaksas sabiedrisko transportu. Tas nav īsti korekti.

Attiecībā uz līdzekļu ekonomiju, kas bija iecerēta administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, varam konstatēt, ka saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pērn veiktajām aplēsēm deputātu atlīdzībai nepieciešamie līdzekļi laikposmā no 2021. gada jūlija līdz 2022. gada jūlijam ir samazinājušies par aptuveni 10 miljoniem eiro, jo iepriekšējo 1348 deputātu vietā nu ir 492.

Tomēr reforma esošajā formātā Ķekavas novadā ir radījusi arī neskaitāmas problēmas, piemēram, sarežģītāks kļuvis darba process, pakalpojumu, normatīvo regulējumu, pabalstu, atvieglojumu, līdzfinansējuma, atlīdzības un funkciju izpildes salāgošana, ieviešot abu iepriekšējo novadu labākos, taču bieži vien arī dārgākos risinājumus. Tas radījis ļoti lielu slogu pašvaldības budžetam un izpildvaras darbam.

Tāpat reformas rezultātā ir radīti novadi, kuros apvienotas vairākas spēcīgas pašvaldības, kas katra pati par sevi bija ar lielu iedzīvotāju skaitu, dzīvotspējīgas, finansiāli pašpietiekamas un vēl iemaksāja finanšu izlīdzināšanas fondā līdzekļus, lai līdzfinansētu citas pašvaldības. Šobrīd tās ir apvienotas, bet iedzīvotāji tās neuztver kā vienotu pašvaldību, saimnieciskā dzīve notiek katrā teritoriālajā vienībā atrauti. Te rodas jautājums: vai tas bija nepieciešams? Domāju, ka šie jautājumi vēl tiks aktualizēti.

Reformas kontekstā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums ir noteicis vairākus uzdevumus, ar to es domāju risinājumus, kas jāatrod Varakļānu novada apvienošanai ar Madonas vai Rēzeknes novadu, Ropažu novada un Ādažu novada teritoriju precizēšanu, valstspilsētu un tām piegulošo novadu perspektīvo apvienošanu 2029. gadā un citus.

– Tika solīts, ka reformas rezultātā novados ienāks lielākas investīcijas, tiks īstenoti vērienīgāki infrastruktūras projekti. Tas notiek?

– Ņemot vērā jauno Eiropas Savienības fondu plānošanas periodu, varu teikt, ka lielāki novadi dod iespēju piesaistīt apjomīgākus fondu līdzekļus. Pēc reformas ir vairāk to pašvaldību, kas ir tuvāk izaugsmei nepieciešamajam investīciju portfelim. Vienlaikus jāatzīmē, ka apvienotajās pašvaldībās pieauga arī vajadzību skaits, kur ir nepieciešamas investīcijas.

Svarīgs ir fakts, ka reformas veikšana bija viens no jaunā perioda Eiropas Savienības līdzekļu apguves priekšnosacījumiem. Piemēram, Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma plāns. Lai saņemtu Atveseļošanas fondā paredzēto finansējumu, bija jāveic reformas, un viena no tām bija administratīvi teritoriālā reforma, ar kuru tika saistītas 258 390 000 eiro investīcijas valsts reģionālajos ceļos, industriālajos parkos, skolu infrastruktūrā, pašvaldību bezizmešu transportā, kā arī pašvaldību kapacitātes celšanai. Savukārt no valsts budžeta – 153 014 074,40 eiro  valsts reģionālajos un vietējos ceļos, kā arī augstas gatavības projektos pašvaldību pakalpojumu  infrastruktūrai  (2021.–2022. gadā).

Jauno novadu pašvaldību darbības sākums sakrīt ar jauno Eiropas Savienības fondu plānošanas perioda sākumu: 2023. gadā maksājumu prognoze kopā Eiropas fondos plānota 529 miljonu apmērā. VARAM pašvaldībām 2021.–2027. gadā plānotas investīcijas 741 miljoni eiro  (ar ATR valsts ceļiem 832 miljoni eiro).

Kopumā pieauga pašu pašvaldību finansiālā kapacitāte veikt lielākus un nozīmīgākus projektus, jo absolūtos skaitļos samazinājās atšķirība starp pašvaldību budžetiem: pirms reformas šī atšķirība bija pat 34 reizes, pēc reformas – sešas reizes. Ja neskaita Varakļānus.

Pirms reformas lielākajai daļai novadu pašvaldību kopējie budžeta ieņēmumi bija mazāki nekā 10 miljoni eiro gadā – 2020. gadā bija 60 tādu novadu –, savukārt pēc reformas tikai piecām novadu pašvaldībām budžets ir mazāks par 20 miljoniem eiro, tostarp tikai vienam novadam budžeta ieņēmumi ir mazāki par 10 miljoniem eiro.

– Šobrīd novadiem pāri veļas vēl viena reforma, proti, tā sauktā skolu tīkla optimizācija, kas dzīvē nozīmē mazo lauku skolu slēgšanu. Kā jūs to vērtējat?

– Es uzskatu, ka ir jābūt skaidriem kritērijiem, pēc kuriem var vērtēt skolas nākotnes perspektīvas, pamatā vairāk koncentrējoties uz rezultatīvajiem, nevis kvantitatīvajiem rādītājiem. Izglītības un zinātnes ministrijas virzītie kritēriji bija pamatā tikai par bērnu skaitu klasēs, kas noteikti nav pareizi un ir ārkārtīgi tuvredzīgi, tādēļ šādu pieeju arī Saeimas vairākums neatbalstīja.

Manuprāt, katrai pašvaldībai būtu jāiedala tai pienākošais kopējais valsts finansējums pedagogu atlīdzībai un jādod pašām pašvaldībām tiesības lemt par to, kurai skolai ir nākotne un kurai nav, jo situācija katrā novadā un pilsētā atšķiras. Katrs saimnieks labāk pārzina savu saimniecību, un, ja tur var ko reorganizēt, padarīt efektīvāku un kvalitatīvāku, neviens cits to labāk neizdarīs. Ministrijai būtu jādod tikai kvalitātes kritēriji, metodika to sasniegšanai un mācību līdzekļi un jākontrolē rezultāti. Saimnieciski finansiālo pusi lai organizē pašas vietvaras. Tā es uzskatu. Jo visas skolas nevar samest vienā sietā un pēc izmēra vienkārši izsijāt.

Svarīgi būtu no valsts budžeta īpaši dotēt Latgales pierobežas reģiona skolas, jo tur tas ir arī drošības jautājums.

– Vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija var ko darīt, lai glābtu skolas un pasta nodaļas no slēgšanas, nepieļautu finanšu un citu pakalpojumu samazināšanos reģionos, ja pat nespeciālistiem ir skaidrs, ka tas novedīs pie vēl lielākas demogrāfiskās krīzes laukos?

– Lai nodrošinātu valsts un pašvaldības pakalpojumu pieejamību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir virzījusi valdībā un pēc valdības atbalsta kopīgi ar pašvaldībām ir realizējusi valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru tīkla izveidi visā valstī. Tas rada iespēju pašvaldības iedzīvotājiem, nebraucot uz valstspilsētām vai Rīgu, attālināti, ar šo centru darbinieku atbalstu pieteikt un saņemt vairāk nekā 90 procentus no visiem valsts vai pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem. Katru gadu gan šo centru, gan arī visu bibliotēku darbinieki tiek apmācīti orientēties un sniegt atbalstu iedzīvotājiem valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu saņemšanā.

Pasta nodaļu un finanšu pakalpojumu pieejamību reģionos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nevar ietekmēt, jo šīs jomas pamatā strādā pēc tirgus principiem – atbilstoši pieprasījumam un pieprasījuma intensitātei. Ja šo pakalpojumu pieejamību regulētu valsts, tad valstij būtu jākompensē arī zaudējumi, kas rastos šiem pakalpojumu sniedzējiem sakarā ar to, ka klientu skaits nav pietiekams, un tālāk šīs papildu izmaksas tiktu pārceltas uz nodokļu maksātājiem.

– Kur ir tā robeža, kad ministriju, valdības līmenī tiks pateikts: viss, pietiek iztukšot laukus! Vai par to tiek domāts?

– Ar lauku teritorijām, ja tā var teikt, ir divējāda situācija. Ir jārada apstākļi, lai cilvēki vēlētos palikt laukos, lai kāds vēlētos pārcelties uz dzīvi laukos. Lai tur būtu viss, kas cilvēkam nepieciešams: darbavietas ar pienācīgu atalgojumu, skolas, veselības aprūpe, satiksmes, sporta, kultūras un sociālā infrastruktūra, kā arī daudzi citi aspekti. Ar vienu no aspektiem nepietiek. No otras puses, ir jāņem vērā, ka tomēr katrs pats izvēlas, kur apmesties uz dzīvi, kādā vidē viņš vēlas dzīvot – pilsētā vai laukos. Kopumā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, līdz ar to no Rīgas metropoles areāla attālāki reģioni to izjūt visvairāk.

Bet nevar arī teikt, ka par to netiek domāts. Piemēram laika periodā no 2014. līdz 2022. gadam tika realizētas daudzas aktivitātes.

Pirmkārt, atbalsts uzņēmējdarbībai – investīcijas uzņēmējdarbības publiskās infrastruktūras un degradēto teritoriju attīstībā. Kopumā tika iesniegti 230 projekti uzņēmējdarbības publiskās infrastruktūras un degradēto teritoriju attīstībai ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu 300,9 miljonu eiro apmērā (kopējais projektu finansējums ar pašvaldību līdzfinansējumu ir 495 miljoni eiro). Kopumā projektos tika radītas 3036 jaunas darbavietas un piesaistītas privātās nefinanšu investīcijas 266,5 miljonu eiro apmērā. Pamatā šīs investīcijas veiktas no Rīgas metropoles attālākajos reģionos – Rīgas plānošanas reģionā 13 procenti no kopējām Eiropas Savienības fondu investīcijām šajās aktivitātēs.

Otrkārt, sniegts atbalsts pakalpojumu infrastruktūras uzlabošanai, tostarp, investīcijas pašvaldību ēku energoefektivitātes paaugstināšanā. Šim mērķim no Eiropas Reģionālās attīstības fonda tika saņemts finansējums 85,48 miljoni eiro (ar pašvaldību līdzfinansējumu – 100,57 miljoni eiro). Kopumā tika apstiprināti 218 projekti 41 pašvaldībā (energoefektivitātes pasākumi vismaz 218 ēkās.). Pamatā šīs investīcijas veiktas no Rīgas metropoles attālākajos reģionos – Rīgas plānošanas reģionā  25,8 procenti no kopējām Eiropas Savienības fondu investīcijām šajā aktivitātē.

Tāpat jaunajā plānošanas periodā ir plānotas arī aktivitātes reģionu attīstībai. Šeit uzskaitīšu detalizētāk, pa punktiem.

1.Teritoriālā pieeja Eiropas Savienības fondos. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par priekšlikumiem teritoriālās pieejas piemērošanai Eiropas Savienības fondu 2021.–2027. gada plānošanas perioda specifiskajos atbalsta mērķos un to pasākumos, paredzot šādus ieviešanas veidus:

1) finansējuma dalījums reģionāli atbilstoši IKP uz vienu iedzīvotāju, lielāko finansējuma apjomu paredzot plānošanas reģionam ar mazāko reģionālo IKP uz vienu iedzīvotāju, vai cits reģionālais dalījums;

2) reģionālie projekti, reģionam attīstības programmā iezīmējot potenciāli atbalstāmos projektus, kam būtu jāsniedz priekšroka, vai reģiona iezīmētā atbalstāmā projekta teritorija;

3) plānots finansējums reģiona noteiktajiem virzieniem, tajā skaitā – reģionam piedaloties kā projekta partnerim.

Līdz ar to būtiska priekšroka tiek piedāvāta no Rīgas attālākiem reģioniem. Kopumā šāda pieeja piedāvāta 35 atbalsta pasākumiem par 785 571 325 eiro no Eiropas Savienības fondu finansējuma 2021.–2027. gadam.

2.Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā esošās aktivitātes, kurām ir būtiska ietekme uz reģionālo atšķirību mazināšanu:

1) aktivitātes, kur piemērota teritoriālā pieeja, t.sk. IKP uz vienu iedzīvotāju kā reģionālā finansējuma plānošanas kritērijs:

• 278 miljoni eiro – uzņēmējdarbība (uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūra un viedās pašvaldības);
• 112 miljoni eiro – pakalpojumu efektivitāte (energoefektivitāte un klimata pārmaiņu pasākumi);
• 44 miljoni eiro – satiksme un mobilitāte (bezemisiju transports un publiskā ārtelpa);

2) valsts reģionālo un vietējo autoceļu sakārtošana – Atveseļošanas un noturības mehānismā plānotais atbalsts 92 miljoni eiro no Atveseļošanas fonda finansējuma, kā arī no valsts budžeta 2021.–2022. gadā 91,9 miljonu eiro apmērā –  kopā 183 miljoni eiro, un kopā darbi pabeigti vai plānoti 692 kilometriem autoceļu. Šie ceļi pamatā atrodas ārpus Rīgas plānošanas reģiona, līdz ar to tiem būs būtiska ietekme reģionos uz darbavietu un pakalpojumu sasniedzamību.

– Atgriežoties pie Ķekavas… Savulaik, vēl būdama Ķekavas novada domes deputāte, jūs aktīvi iestājāties pret azartspēļu biznesa paplašināšanu novadā, šobrīd arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ir apstiprinājis Rīgas pilsētas attīstības plānu, kas ļauj deputātiem liegt jaunu spēļu vietu atvēršanu pilsētā. Vai var teikt, ka spēļu biznesa politiskais lobijs ir pagātne?

– Gan es personīgi, gan ministrs Māris Sprindžuks un visa mūsu politiskā saime – “Apvienotais saraksts” – skaidri norādījām, ka spēļu biznesa politiskais lobijs nav gaidīts viesis mūsmājās.

Bet kopumā mēs uzskatām, ka esošais regulējums Rīgas teritorijas plānojumā nav prettiesisks. Ja tomēr kāds uzskata pretēji, tad droši var šo jautājumu risināt caur tiesu, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šajā jautājumā neies par tiesnesi.

Šobrīd Satversmes tiesa jau skata jautājumu par iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Pleša rīkojumu, ar kuru apturēta Ķekavas novada domes saistošo noteikumu par azartspēļu organizēšanu darbība. Lūkosim, kāds būs rezultāts.

– Bez azartspēlēm Rīgas un Pierīgas novadu skolās strauji pieaug cita veida atkarības, proti, narkotisko  un citu apreibinošo vielu lietošana un pieejamība skolēnu vidū. Jūs esat arī vecāku biedrības “Vecāku alianse” valdes locekle,  tāpēc jautāšu: kā vecāki, vecāku organizācijas var līdzēt šīs problēmas mazināšanā?

– Pirmkārt, Saeima savu darba daļu jau veic ļoti aktīvi un dara visu, lai šos izstrādājumus aizliegtu. Otrkārt, tas ir arī Valsts policijas un pašvaldību policijas kapacitātes jautājums – izkontrolēt šo vielu iegādi, izplatīšanu un lietošanu, jo jaunieši elektroniskās cigaretes un citas atkarību izraisošas vielas pamatā iegādājas internetā, caur sociālajiem tīkliem, ne jau oficiālos veikalos. Un tā ir milzīga problēma. Aizliedzot šīs vielas tirgot oficiāli, problēma ne tuvu nav atrisināta.

Treškārt, vecāki individuāli var darīt pašu svarīgāko – runāt ar savu bērnu, skaidrot un paši rādīt labo piemēru veselīgam dzīvesveidam. Jo kāda no atkarību izraisošajām vielām – cigaretes, alkohols, pat vienkārši medikamenti, kurus kombinējot var panākt narkotisko vielu efektu, – vienmēr būs pieejama legāli vai nelegāli, bet jaunietim ir jāspēj pašam saprast, kas ir un kas nav labi. To robežas izjūtu neviens cits nevar ielikt jaunietim sirdī, tikai paši tuvākie – ģimene un, protams, draugi, tādēļ ir vitāli svarīgi, kādi draugi ir mūsu bērniem. Tam ir jāpievērš uzmanība.

– Un visbeidzot... Jūs allaž esat konsekventi iestājusies par ģimenes kā vērtības aizsardzību. Kas, jūsuprāt, Latvijā to šobrīd apdraud visvairāk – ideoloģija, publiskā telpa, cilvēku pašu attiecības un rīcība? Un ko politikā var vērst par labu?

– Manuprāt, šobrīd to visvairāk apdraud liberālās ideloloģijas masveidīga kampaņa pret tradicionālo vērtību cienītājiem gan politiskajā, gan sabiedriskajā telpā.

Es saskatu problēmu tajā, ka jaunieši liberālismu jau uztver kā kaut ko stilīgu un modernu, vienlaikus neaptverot, cik bīstami tuvu esam situācijai, ka visjaunākie mūsu sabiedrības locekļi – bērni – drīz jau vairs nesapratīs, kas viņi ir, kas tad ir mūsu tautas pamatvērtības, kas ir mūsu senči un kādēļ tas ir svarīgi, jo visi būsim saplūduši vienā monotonā masā, tādi kā “vienradži” un “teletūbiji”, un ārkārtīgi stilīgi tajā jutīsimies, nezinādami, kas paši esam.

Te es mēģinu tēlaini izteikties, ka es nedomāju, ka mūsu sabiedrība ir kaut kādi aizvēsturiski un aprobežoti ļaudis, kas nesaprot, ka citādi domājošie arī ir cilvēki. Arī viendzimuma pāriem ir visas tiesības kārtot savas mantiskās un juridiskās attiecības. Tiesību diskriminācija nepastāv. Mūsu sabiedrība ir iekļaujoša un atvērta ikvienam. Problēma ir izdomāta, manuprāt, un liberālā ideloloģija tiek agresīvi uzspiesta visai sabiedrībai (publiski sevi pataisot par neaizsargātu upuri, bet patiesībā zobens rokās ir kliedzējam), un mērķtiecīgi tiek iets uz diviem mērķiem, kuri politiski ir skaidri jādefinē kā nepieļaujami.

Pirmais mērķis ir vēlme iekļūt ar savu ideoloģiju izglītības sistēmā, lai jau no pirmsskolas vecuma varētu visaptveroši gatavināt bērnu prātus, ka ik rītu viņš var izvēlēties savu dzimumu un sociālo lomu pēc sajūtām, ka vīrietis un sieviete nepastāv, mēs visi esam tikai un vienīgi sociāli konstrukti. Bet mēs taču saprotam, ka tā ir halucinācijai pielīdzināma aina!

Un otra lieta ir bērnu adopcija pārim, kas paši nezina, kuru dienu kas viņi ir, – tā, manuprāt, ir otra sarkanā līnija, kurai nedrīkst pārkāpt. Jo, ja tas ir bērns vecumā līdz septiņiem gadiem, viņš pats nevar ne atbildēt, ne pilnvērtīgi apdomāt jautājumu, vai viņš šādā ģimenē vēlētos dzīvot, jo te ir arī bērna tiesības jāņem vērā. Viņa tiesības uz pilnvērtīgu attīstību un garīgo veselību.