Menu
 

Jānis Dimants: Daži zina, kas būs nākamais Valsts prezidents, un kāpēc neziņa māc tanti Pabažos Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Kad marta vidū apritēja Kariņa otrās valdības it kā jau saudzēšanai allaž atvēlētās 100 dienas, tūdaļ pavīdēja kaut kas iz sērijas “nu tik sāksies!” Tas spilgtākais pieteikums veselā savijumā: Šlesera partija par valsts prezidenta amata kandidātu nosauc “Apvienotā saraksta” pieklusušo vai pieklusināto līderi Uldi Pīlēnu. Tūdaļ seko nākamais solis – pašreizējās valdības gāšana, un jaunievēlētais valsts galva par nākamā Ministru kabineta veidotāju nosauc nevienu citu kā Aināru Šleseru.

Ja ar balsojumiem saietu kaut kas ne tā, valdības vadītāja amata tīkotājs visus pabaida ar to, ka viņš nākamajās pašvaldību vēlēšanās piesakās kā kandidāts uz Rīgas domes vadību. Un es arī metu pie malas Saeimu, eju kopā ar tevi pārvaldīt galvaspilsētu, - amizantajā epizodē kā saukts ir klāt cits Rīgas domes iekārotājs Oļegs Burovs.

Ak scenāriji, scenāriji!

Laikam jau par īsti nopietnu neuzskatot šobrīd dimdošākā opozicionāra variācijas, mediji gluži vai vienbalsīgi šķendējas, ka mums par kandidātiem aizvien ne jel mazākās skaidrības, bet prezidenta vēlēšanas jau 31. maijā. Esmu gatavs vai saderēt, ka kādās aprindās gan jau ir gatavi scenāriji, kas var izrādīties pilnīgi reāli īstenojami, turklāt vairākkārtējā balsojumā.

Šajā sakarībā nāk prātā pēc neatkarības atgūšanas pirmā Valsts prezidenta samudžinājumu pilnās vēlēšanas. Kad pirmajā balsošanas kārtā par derīgām atzītajās zīmēs Gunārs Meierovics “par” bija guvis 35 balsis, Aivars Jerumanis – 14, bet Guntis Ulmanis – 12, būdams tolaik parlamenta korespondents, kaut patālu dzirdēju: “Gunča, neuztraucies. Nekas, Gunti, pagaidīsim līdz rītam,” Zemnieku savienības biedri sita uz pleca Ulmanim.

Tātad pirmajā vēlēšanu kārtā neviens no kandidātiem nebija saņēmis pietiekamu balsu skaitu, sekoja otrā kārta, kurā Ulmanis ieguva 46, bet trešajā kārtā – jau 53 balsis, un tā 1993. gada 8. jūlijā kļuva par Latvijas Valsts prezidentu. Pats viņš vēlāk rakstīja, ka tolaik, lielajā politikā nepieredzējis, bijis pārsteigts, ka amatu sadale Saeimā “vispirms ir īstens darījums starp partijām – bezkaislīgs un dzelžains reizē” (grāmata “No tevis jau neprasa daudz”, 1995).

Gan jau kaut kas partiju tirgošanās sistēmā ir saglabājies līdz mūsdienām. Tā vai citādi, ar Valsts prezidenta kandidātu atklātībā laišanu partijas un frakcijas aizdomīgi joprojām vilcinās. Lieldienu laikā gan svētsvinīgi sadūšojies un kā pirmais uz augstā amata kandidēšanu oficiāli darījis zināmu “Apvienotā saraksta” līderis Uldis Pīlēns, pie viena liekot saprast, ka viņš nesmādēšot arī opozīcijas deputātu balsis; laikam jau nojauš , ka ar koalīcijas partneriem darījums var nesanakt. Tikmēr Egils Levits publiski iezīmējis, gudri runājot, naratīvu par to, ka kandidēšanas gadījumā negribētu, lai par viņu būtu arī “nelatviskas un nerietumnieciski noskaņotas partijas”.

Pat dīvaini liekas, ka iepauzē arī Nacionālā apvienība ar sava kā iepriekšējās vēlēšanās piedāvātā tolaik Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai. Savējais taču. Politikas aizkulises labi pārzinošais polittehnologs Filips Rajevskis atklātībā palaidis ziņu, ka šoreiz koalīcijas partijas iekšienē mājo apsvērumi – kāda vaina būtu pašu līderim Raivim Dzintaram… Un Rajevskis atzīst: jā, viņš ir cienījams politiķis, jau ilgu laiku ir iekšā visās norisēs, karjeru sācis no pašas apakšas ar savulaik pat dažu labu puicisku izgājienu.       

Ja pie iespējami drīzākas skaidrības netiksim, atliek gaidīt līdz 13. maijam, kad ir pēdējā diena kandidātu iesniegšanai. Tikmēr aizvien lielāki sakarsumi virmo gaisā, jo nāk tādi kā pusoficiāli pieteikumi tūlīt pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas gāzt Kariņa valdību. Kanāla TV24 allaž paskaļais Armanda Pučes raidījums “Kārtības rullis” vienu pirmdienas vakaru veselas pusotras stundas bija veltījis tēmai “Pusceļā starp jaunu valdību un jaunu prezidentu”. Tajā toņa noteicēju lomā it jestri bija iejutušies tādi viedokļu paudēju personāži kā Lato Lapsa, Dans Titavs, arī mazliet pielaidīgākais šeit jau pieminētais Filips Rajevskis. Pēc daža laba viņu izteikuma vai tādi kā šermuļi izskrēja, uzklausot nievājošos atzinumus par pašreizējās valsts varas nevarību, apzināti vai neapzināti pieļautām nebūšanām, pat ļaunprātīgām izdarībām.

Kliedzošākais atklājums – Valsts ieņēmumu dienesta iekšienē izveidots “jumts” augstu amatpersonu darbību piesegšanai. Un tas it kā noticis ar augstās instances ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes vistiešāko līdzdalību. Iepriekšējais finanšu ministrs Jānis Reirs viņu uz pusgadu bija atstādinājis no prestižā amata, bet tagadējais Arvils Ašeradens ar skubu atjaunojis. Tūdaļ arī VID apartamentos sastrādātās šmuces divos izdevumos rada pamatīgu izgaismojumu.

Liktos – nabaga jaunais ministrs gatavojas vai jau ir iesniedzis demisijas priekšrakstus. Bet, kad vienā saiešanā kāds žurnālists iejautājas – nu kā jums, ministra kungs, tik nelāgi sanācis ar Jaunzemes atkaliecelšanu, šamējais gandrīz vai atjoko, ka, jā – iesniedzis prasību ģenerālprokuroram. Loģiski gan būtu, ka augstais likumības uzraugs Juris Stukāns rakstiskas, mutiskas vai jel kādas citas prasības izdarītu attiecībā uz neattapīgo ministru. Tikai kā lai ģenerālprokurors izmeklēšanā iesaistās, ja arī pats vismaz mediju interpretācijā figurē kā līdzvainīgs.

Kā nu viss sagriezies un vai jel kad atšķetināsies!? Taisnīguma gūšanai atkal cerības saistāmas ar masu mediju varēšanu. Tomēr visādas savādības notiek arī amata brāļu un māsu darbībā. Reklāmrullīšos pavīdēja ziņa, ka Latvijas Radio populārajā raidījumā “Krustpunkti” piekritusi uz stundu garu sarunu ar žurnālistiem ilgstoši visādi ķidātā, jāteic – nu jau bēdīgi slavenā Jaunzeme. Likās, nu tik atklāsies. Bet mutes pavērušajiem radio klausītājiem pašā sākumā kundze pateic, ka viņa ir tīra, balta kā pūciņa un ar to VID skandalozo notikumu skatīšanai tika pielikts punkts. Visa tālākā saruna par gluži ikdienišķām parastām norisēm.

Nesaku, ka par aizdomu pilno ģenerāldirektrises atjaunošanu postenī viņa ar žurnālistu asumiem būtu iedzenama stūrī, kā tas nereti notiek, tomēr ar tik nevērīgu attieksmi pret klausītāju sakāpināto interesi… Ja netiek skaidrībā par savas valsts sabangojumiem, tante Pabažos tā pārdzīvo, ka viņai metas klāt visādi nelabumi; žurnālistiem būtu jārēķinās, ka jāsargā tak arī patiesību zināt gribošā tante, ar puspatiesībām palikt pusvārdā – nudien neklājas tādā manierē ņemties pa sabiedriskā medija ēteru.

Cits jautājums – vai nākas tā darīt, ka šajā jau tā trakumu pilnajā laikā savstarpēji saķērušies… būtu jāsaka saķērušies divi žurnālisti, bet viņi viens otru par tādiem neatzīst, visvisādi apsaukājas. Runa ir par publiskajā telpā nule palaisto ķengāšanos starp plaši zināmo attiecīgā žanra piekopēju Lato Lapsu un portāla “Delfi” nesen par galveno redaktoru tikušo Filipu Lastovski. Viens to dara mutiskā formā pat ar aktierisku pieskaņu, otrs – rakstiski un vizuāli. Kāda daudzpusība! Saki nu, ka Latvijā mirusi medijkritika, par ko satraukums raisījies gluži vai nacionālā mērogā. Neba pašreizējo Lapsas un Lastovska ķengāšanos uzskatīsim par medijkritikas atdzimšanu? Vispārējas jautrības pacelšanai tādi medijizgājieni varbūt uz kādu brītiņu arī iederas, bet citādi, ja tomēr gribam pieturēties pie nopietnības, tad nu gan…

Vai gaidāms valsts apvērsums

Tā visdziļākā nopietnība mums visiem saistāma ar teju jaušamo Latvijas valsts sašūpošanu. Daži pat autoritatīvi eksperti pieļauj, ka ar Levita neievēlēšanu uz otro sasaukumu būtu kaut kas līdzīgs apvērsumam, tad tūlītēja Kariņa otrās valdība gāšana – jau tiešām ož pēc kaut kā visaptveroša, pat biedējoša. Levita neievēlēšanas gadījumā to būtu jāuztver pat kā sava veida tradīciju. Jārēķinās ar iedibinājušos sistēmu – pēc Vairas Vīķes-Freibergas Valsts prezidenta krēslā astoņu gadu garumā neviens pēctecis šajā amatā nav nostrādājis divus termiņus. Ja tas neizdodas arī Egilam Levitam,– lai tad paliek kā Latvijas vēsturiska tradīcija: miers un āmen bez nekādiem nievājumiem un ārkārtēju secinājumu izdarīšanas.

Pavisam citāds skanējums, pat vēsturiski nelāgi paliekoša būtu tagadējās valdības krišana. “Kā Latvijas premjerministrs Kariņš strauji noriet…” ar tādu prezentāciju klajā nācis pazīstamais ārsts, sabiedriski aktīvais darbinieks un TV raidījumu vadītājs Pēteris Apinis.

Paviršāk no malas raugoties, var likties, ka Kariņam triju partiju koalīcijā ar 54 balsīm vismaz šobrīd nekas nedraud. Tomēr nav izslēgts, ka premjers ar savas “Jaunās Vienotības” 26 balsīm paliek dziļā vientulībā ar visām no tā izrietošajām sekām. Kariņa gāšanai patiesi it kā jau iemeslu gana. Bēdīgi skatīties uz Ministru kabineta vadītāju… Izskatās, ka valdības priekšstats par ekonomikas transformāciju aprobežojas ar palielinātu budžetu aizsardzībai un būtisku algu palielinājumu sev un citiem vadošajiem, – tā vieglajā valodā paņirdz profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns parasti korektais Jānis Ikstens. Un tiešām – no solītās ekonomiskās transformācijas joprojām ne miņas, bet algu pieaugums sev un citiem vadošajiem pat galvu reibinošs nāk kā pa reni.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.