Inčukalna pūtēju orķestris – lai radītu mūziku un prieku cilvēkiem

(Komentēt)
Mūzikas akadēmijas studenti Kārlis Circens (no kreisās) un Edgars Cīrulis ceļamaizi mūziķa profesijā saņēmuši Inčukalna Mūzikas skolā un vietējā pūtēju orķestrī, ko abi sauc par novada kultūras dvēseli. Mūzikas akadēmijas studenti Kārlis Circens (no kreisās) un Edgars Cīrulis ceļamaizi mūziķa profesijā saņēmuši Inčukalna Mūzikas skolā un vietējā pūtēju orķestrī, ko abi sauc par novada kultūras dvēseli. Foto: Ģirts Kondrāts un Inčukalna tautas nams
13. janvāris, 15:38

Šogad februārī tiks svinēta 35. gadadiena, kopš dibināts Inčukalna pūtēju orķestris. Muzicēšanas pamatus tajā apguvuši desmitiem jauno inčukalniešu, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti Edgars Cīrulis un Kārlis Circens, kuru saikne ar savu novadu nav pārtrūkušas.

– Kā nonācāt Inčukalna pūtēju orķestrī?
Kārlis: Tobrīd mans vectēvs Vitalis Kikusts bija Inčukalna Mūzikas skolas direktors. Mūzikas skolas audzēkņi spēlē pūtēju orķestrī, un tobrīd tur vajadzēja kādu, kurš varētu pūst tubu. Tā es tur nokļuvu.

Sākumā, kā jau visiem desmitgadīgiem puikām, man šķita, ka orķestrī būs jautri, bet vēlāk tā vairs nelikās. Tikai pēdējos trīs gadus, ko es tur pavadīju, sapratu, ka mūzika varētu būt tā, ar ko nodarboties nākotnē. Un tā arī notika – pēc pamatskolas iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un tagad jau otro gadu studēju Mūzikas akadēmijā. Mācos par pūtēju orķestra diriģentu, bet izpaužos arī kā instrumentālists un jau pāris gadu spēlēju grupā "The Radiators". Spēlējam dažādos pasākumos un brīvdabas koncertos popmūziku ar džeza un tautas mūzikas elementiem.

Atgriežoties laikā, piebildīšu, ka mans vectēvs vienmēr ir domājis, lai tas, ko viņš dara, ieliktu jaunos cilvēkos pamatus, kas vēlāk dzīvē neļautu pazust. Ne velti Inčukalna pūtēju orķestris mums daudziem bija kā otrā ģimene.

Edgars
: Mūsu ģimenē mūzika ir kā pievienotā vērtība. Māte dziedāja korī, tēvs ir apdāvināts ar absolūto dzirdi; viņam patīk klausīties mūziku un analizēt dzirdēto.

Vecāki man trīs gadu vecumā uzdāvināja rotaļu sintezatoru. Nekādas dziļākas domas tur apakšā neesot bijis. Taču, kad sešu gadu vecumā mani aizveda uz skolu, pie mammas pienāca Vitalis Kikusts, ar kuru viņa bija pazīstama kopš kora laikiem, un jautāja, vai negribētu mani sūtīt arī uz mūzikas skolu un pūtēju orķestri. Tēvs sākumā bija noraidošs, jo viņš bērnībā bija gribējis spēlēt bungas, bet vajadzēja spēlēt klavieres. Taču mamma sacīja: kāpēc gan nepamēģināt?

Tā vienlaikus iestājos gan klavieru, gan sitamo instrumentu nodaļā pie skolotāja Jāņa Raslava. Pūtēju orķestrī biju bundzinieks–sitaminstrumentālists, bet līdztekus mūzikas skolā spēlēju klavieres. Pēc pamatskolas sāku mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, pēc tam – Mūzikas akadēmijā.

Tagad no visa šī instrumentu klāsta par galveno izkristalizējušās klavieres. Koncertēju gan Latvijā, gan Dānijā, kur pašlaik esmu studentu apmaiņas programmā.

– Par Inčukalna pūtēju orķestris bieži dzird sakām, ka tas ir novada kultūras dvēsele...

Edgars: Tā tas arī ir. Vietējā pūtēju orķestra koncerti daudziem Inčukalna iedzīvotajiem arvien ir gaidīts notikums, un klausītāju zāle vienmēr ir pilna.
Man šķiet, ka visiem, kuri reiz spēlējuši Inčukalna pūtēju orķestrī, par to laiku ir tikai un vienīgi labas atmiņas. Protams, visur, kur ir daudz cilvēku, veidojas dažādas situācijas, ne vienmēr arī gludas, bet mūsu orķestra vadītājs tās vienmēr atrisināja. Sarežģījumu brīžos viņš ar mums parasti runāja par mūziku, nevis mēģināja noskaidrot, kas tu esi man vai kas es emu tev. Skaidrs, ka orķestrī mēs visi bijām kopā, lai radītu mūziku un prieku citiem.

Kārlis: Atgriezties orķestrī vienmēr ir ļoti interesanti. Līdztekus studijām es Inčukalna Mūzikas skolā mācu apgūt kopāmuzicēšanu bērniem, kas gadu ir mācījušies kādu mūzikas instrumentu.

Ar 3. vai 4. klases puišeļiem nav viegli, īpaši tad, ja runa ir par disciplīnu. Enerģijas viņiem ir daudz, un to vajag novirzīt tā, lai pēc iespējas vairāk paliktu muzicēšanai. Tādās reizēs es atceros, kāds pats biju tajā vecumā, un saprotu, kas man viņiem jāsaka, sākot mēģinājumu. Patiesībā jau es cenšos atrast zelta vidusceļu starp draugu un skolotāju, jo tad darbs labāk iet uz priekšu. Skaidroju, ka skaņdarbs veidojas nevis spēlējot katram pašam par sevi, bet tad, kad kopā saliekas vairākas balsis

Inčukalna pūtēju orķestri diriģē Vitalis KikustsInčukalna pūtēju orķestri diriģē Vitalis Kikusts


– Ko nozīmē aiziet pasaulē no Inčukalna jau ar pieredzi muzicēt?
Kārlis: Vismaz visi tie, kas no Inčukalna ir aizgājuši pasaulē un nodarbojas ar mūziku, ir atvērti cilvēki.

Edgars: Mācoties Dānijā, man bija iespēja piedalīties starptautiskā mūzikas festivālā Itālijā. Tur bija sabraukuši džeza mūziķi no ASV, Taizemes un vairākām Eiropas valstīm. Daļai no viņiem vārds "Latvija" bija pārsteigums, bet vēl lielāks bija viņu izbrīns, ka mūzika, kas radusies Amerikā, Latvijā tiek atskaņota tieši tāpat kā zemē, kur tā dzimusi. Taču mūzika ir universāla valoda, kas iet pāri robežām, un nav nekādas nozīmes tam, no kurienes esi – Inčukalna vai citurienes, jo, kad sāc spēlēt, tu esi mūzikas vēstnesis, daļa no lielās mūzikas bildes.

Protams, savu nacionālo piederību mūziķim nevajag noliegt, bet pats muzicēšanas process ir ļoti kosmopolītisks.

– Jūs, Edgar, nekad neesat slēpis, ka mūzikas prasmes vēlētos papildināt arī Japānā...
Edgars: Tas sapnis man nāk līdzi no bērnības, un no tā es neatlaižos. Lai arī Japāna ir tālu un šīs valsts kultūra atšķirīga, ir iezīmes, kas sakrīt ar mūsu kultūru, piemēram, tautas mūzikā; tas noteikti var kalpot par iedvesmas avotu pat visnecerētākajos veidos.

Visas tēmas, kas saklausāmas japāņu tautas mūzikā riņķo ap cilvēka mijiedarbību ar dabu un mīlestību pret to, un pats galvenais – japāņi saredz cilvēka saikni ar dabu tikpat tieši cik latvieši. Vismaz man tā šķiet. Un es gribu aizbraukt un savu pieņēmumu pārbaudīt.

– Bet vismaz pagaidām jūsu saites ar Inčukalnu nav pārcirstas...
Kārlis: Inčukalns ir vieta, kur dzīvo mana ģimene; patiesībā jau arī Inčukalna Mūzikas skola savā veidā ir mūsu dzimtas projekts.

Edgars: Es vairāk domāju, ko man Inčukalns nozīmē tagad, nevis pirms gadiem desmit. Man tā ir vieta, kur rodu mieru, kādu nekur citur nevaru atrast. Tā ir arī iedvesmas vieta, jo katru reizi, kad pavadu šeit laiku, tas ir ražens tieši kompozicionāli, varu radīt daudz jaunas mūzikas. Man kā profesionālim tas ir ļoti svarīgi.

– Ko jaunam mūziķim nozīmē mūzikas radīšana?
Kārlis: Jo vairāk dažādām lietām dzīvē pieķeries, jo vairāk ir ko pateikt ar mūzikas palīdzību. Cita lieta, ir jāsaprot, kas ir tās prioritātes, kam atlicināt laiku.

Eduards: Skaistums rodas no grūtībām. Bet īsts meistars jau nekad līdz galam nejūtas kā meistars, bet vienmēr kā māceklis. Nedz objektīvi, nedz subjektīvi es nevaru atbildēt, vai es rakstu nopietnu mūziku, kas kļūs par klasiku. Es vienkārši cenšos darīt labāko, ko varu.

Tieši tāpēc es reiz gribētu nospēlēt pateicības koncertu inčukalniešiem, pasakot paldies par viņu ieguldījumu manā mūziķa izglītībā. Tas būs kaut kas starp džezu, akadēmisko un moderno mūziku, skaņās, kādu es redzu pasauli.

  • Drukāt
  • Novērtēt šo ziņu
    (0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
@Dzintris Kolāts. Komentārs. Cik bieži labāk ir nezināt aprinkis.lv/component/k2/i…
aprinkislv
Pērn sarkanais gailis Pierīgas novados dziedājis retāk aprinkis.lv/sabiedriba/kri… pic.twitter.com/S6yK4gBPqV
aprinkislv
Mārupieši @MarupesVSK uzvarējuši Pierīgas skolēnu sporta spēļu volejbola turnīrā. 2. Siguldas VĢ @svg 3. Ropažu vsk… twitter.com/i/web/status/9…

Twitter Citi raksta

DJurevica
Carnikavas novada dome šodien ārkārtas sēdē, savstarpēji vienojoties, pārtrauca darba attiecības ar Carnikavas pam… twitter.com/i/web/status/9…
Adazu_novads
Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks - par Dienas centra izveidi Ādažos. goo.gl/cw2yuw
muzejsbaldone
Piektdien, 19. janvārī plkst. 19:00, Baldones kultūras centrā notiks 1991. gada barikāžu atceres pasākums. Pasākumā… twitter.com/i/web/status/9…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2018