Pieloc, draudziņ, ceļa somu – jūrā ieti man gribas... (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Ar senu zvejas kuģi Liepājas reidā

Zvejniecības tūrismā būtiska ir klātbūtne it visos procesos: kuģa apzināšana, iepazīšanās ar zvejas rīkiem, pati zveja, kā arī līdzdalība zivju apstrādē un maltītes pagatavošanā kuģa kambīzē prasmīga pavāra – koka – virsvadībā. Lai izbaudītu šo daudzveidīgo sajūtu gammu, ir jāpieloka ceļasoma un jādodas uz Liepāju – dzintara pilsētu starp ezeru un jūru.

“Vēsturisks zvejas kuģis ar komandu un koku aicina ciemos uz kuģa klāja un izbraucienos jūrā. Liepājā jauna iespēja grupām līdz divdesmit viesiem rezervēt vēsturisku zvejas kuģi gan ģimenes svinībām, gan draugu ballītēm un korporatīviem pasākumiem. Kuģa komanda piedāvās arī regulārus vakara izbraucienus no Jahtu ostas 82. piestātnes promenādē (pretī Dzintara pulkstenim). Vasaras piedāvājumā darbosies zivju grilbārs ar īstu kuģa pavāru – koku. Gatavosim Liepājas zivju zupu un baudīsim svaigas piekrastes zivis,” – tā vilinoši aicina tūrisma firmas “JA Travel” līdzīpašniece Agita Kurzeme. Un ne bez pamata, jo tieši viņa kopā ar Jāni Freimani rūpējas par to, lai senais norvēģu zvejnieku kuģis “Ornfloy” piedzīvotu savu otro jaunību Kurzemes krastā gādīgu saimnieku uzraudzībā. Kuģis būvēts tālajā 1967. gadā un līdz 2008. gadam uzticami kalpojis vikingu pēctečiem jūras zvejā. Pēcāk gan tas pārbūvēts, lai taptu noderīgs atpūtai un izklaides braucieniem.

Tieši pandēmijas laiks diplomētajam kuģu vadītājam Jānim Freimanim licis dažādot savas uzņēmējdarbības formas, un tā 2011. gadā dibinātajā SIA “Marlin-11” ienācis zvejas tūrisms, iegādājoties kuģi “Ornfloy”. Biedrības “Liepājas rajona partnerība” atsauksmē par īstenoto projektu uzsvērts: “Ņemot vērā ik palaikam ieviestos ierobežojumus piekrastes zvejā un lai palielinātu pievienoto vērtību nozvejai, dažādojot uzņēmuma darbību, Jāņa Freimaņa vadītais uzņēmums īstenoja projektu “Vēsturiska zvejas kuģa pielāgošana tūrisma pakalpojumu sniegšanai”. Projekts tika īstenots, iegādājoties Norvēģijas vēsturisko zvejas kuģi “Ornfloy”. Tā ietvaros tika iegādāts kuģa papildaprīkojums, ūdens un kanalizācijas sistēmas pamatlīdzekļi, gultas vietas un koka lete, mēbeļu komplekts, virtuves aprīkojums, glābšanas plosti, vestes un pufi atpūtai.”

Tā teikt – kojas un arī koka darba rīki kuģa kambīzei! Ziņojumā izdarīts atzinīgs secinājums: “Katrs minētais ieguldījums papildina viens otru un veicina uzņēmēju iespēju klientiem piedāvāt pilnvērtīgus un kvalitatīvus ēdināšanas pakalpojumus, rīkot izbraucienus jūrā ar zvejošanu un zivīm pusdienās uz klāja, kā arī piedāvāt viesu izmitināšanu uz kuģa. Projekts īstenots ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu – publiskais finansējums 23 865,52 eiro apjomā.”

Agita Kurzeme un Jānis Freimanis ir īsti jūras un Liepājas skartie – iet zvejā, burā un attīsta tūrismu Dienvidkurzemē. Agita sociālajos tīklos precizē: “Uz kuģa viesi var našķoties ne tikai jūras brauciena laikā, bet arī tad, kad “Ornfloy” pietauvots pie Liepājas promenādes. Grilbārs uz ūdens un iespēja nobaudīt Jāņa nozvejotu svaigu zivi. Uzsvars būs uz vietējo Dienvidkurzemes virtuvi.” Baudīsim jūru un krāšņos saulrietus Liepājas reidā!

Klapkalnciemā turpina zvejas tradīcijas

Ne visur piekrastē tik aktīvi dažādo zvejniecības rūpalu kā Liepājā vai Pāvilostā, kur tūristu iešana līdzi jūrā pēc loma ir gluži vai ikdienišķa parādība. Taču zvejniecības tūrisms uzplaukst arī Klapkalnciemā, kur saimnieko uzņēmīgā Kristīne Eglīte. Tiesa, te zvejā iet viņas tēvs un brālis, kamēr pati saimniece apstrādā piegādāto lomu zivju cehā, kur raujas visa ģimene kopā ar palīgiem.

Kristīne nāk no tām zvejnieku dzimtām, kurās uzmanīgi seko zvejniecības tradīcijām. Savulaik produkciju no “Klapkalnciema zivīm” sākusi pārdot Āgenskalna un Čiekurkalna tirgū, Kristīne turpina būt galvenā saražotās zivju kulinārijas tirgotāja uzņēmumā. Par jūru un zveju viņa var stāstīt daudz – kā nekā Kristīnes ģimene ar zivsaimniecību nodarbojas jau trešajā paaudzē. Viņa teic, ka īpašs gardums līča Kurzemes pusē ir lucīši, kam murdus izliek turpat trīs kilometrus no krasta. To zvejas sezona sākas 1. aprīlī un ilgst līdz augusta beigām vai septembra vidum. Viedā klapkalnciemiete bilst, ka ir ļoti daudz zināšanu un prasmju piekrastes zvejniecībā, ko nedrīkst ignorēt.

Piemēram, brekšiem patīkot brūnāka jūra, kurpretī sīgas jāmeklē tur, kur akmeņaināks. Lašveidīgās zivis labāk ķeroties, kad jūra bangaināka, it īpaši pēc ašāka pūtiena. Taču zivju kulinārijā Kristīne daudz ko dara pēc izjūtām – ķilavu garšvielu sālījums tiek uzlabots no paaudzes paaudzē. Vaicāta, vai ir doma plašāk pievērsties zvejniecības tūrismam, viņa atbild, ka tas ir ļoti darbietilpīgi. Labāk vairāk darīt, nekā daudz runāt, tādēļ “Klapkalnciema zivis” Zvejnieksvētkos jūras krastā vāra zivju zupu un ēdina sanākušos viesus. Bet ikdienā – ierastā rutīna: zveja jūrā, zivju cehs, produkcijas tirdzniecība.

Tomēr tēvs un brālis kādreiz jūrā paņemot līdzi arī kādu atpūtnieku, ja viņu tik ļoti interesē pats zvejas process. Kristīnes klientu loks paplašinoties bez īpašas reklāmas – atzinīgie vārdi ejot no mutes mutē. Arī Kolkas ceļa malā esot savs kiosks, ko brālis gribot uzlabot. Viņš jūras arodu pārņēmis no tēva un tagad to nodod savam dēlam, kurš nedēļas nogalēs palīdz – iet zvejā, taro tīklus un apgūst citas piekrastnieku iemaņas. Kristīne godīgi atzīst, ka zvejniecība mūsdienās ir dārgs hobijs, tomēr izjūtu gamma, ko var gūt, ejot jūrā, atsver visas grūtības: “Tā ir emocionāla piesaiste paaudžu zvejniecībai. Mūsu ģimene negrib komercializēties, bet atstāt to, kas ir.”

Rīgas plānošanas reģiona stāstu galerijā pausta vērā ņemama atziņa: “Eiropas projekti neatrisinās paaudžu zvejniecības iemaņu nodošanu, saglabājot autentiskumu. Zivis ir tik, cik ir. Tāpēc lielāka izaugsme nav iespējama. Principā lomi ir nemainīgi – vienu gadu vairāk vienas zivis, citus gadus citas. Ir bijušas reizes, kad gribas visu mest pie malas, bet tad saproti – nē! –, un vienmēr atgriežamies un turpinām. Zveja ir dzīvesveids, ikdiena. Tukšs tīkls – tas nav sāpīgi, jo ar to jārēķinās. Lai nodrošinātu vecumdienas, ir jāuztaisa savs unikāls produkts, un pie tā Kristīne cītīgi strādā.”

(nobeigums sekos)