Brīnums, ko spēj izlūgties tikai vecenīte Saulkrastos ^{Apriņķis.lv}

Skatījos spogulī: mjā… Vecenīte, mani pamanījusi, steberē šurp. Zināju, ka prasīs, vai nebraucu uz to pusi. Nē, nebraucu. Braucu uz otru. Nu neko, vecenīte steberē prom, un tad es apkaunējos. Nu kas man ko neaizvest vecenīti līdz stacijai kilometra attālumā! Nu varbūt kādu blusu dabūšu, ak tu tētīt! Sēdināju mašīnā, sprādzēju krēslā. Un pēc tā kilometra biju ļoti gandarīts. Jā, arī tāpēc, ka sirdsapziņa tagad negrauž, bet vairāk tā stāsta dēļ. Ko tad tais dažās minūtēs var pagūt izstāstīt. Bet, izrādās, var.

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un pēkšņi viņa ievaicājās: “Vai jūs ticat Dievam Tam Kungam?” Jau sāku nožēlot – bāc, tūliņ sāks sludināt! Bet nē – viņa izstāstīja, kāpēc pati tic. Dievs bijis vienīgais, uz ko atlika cerēt, kad krievi viņu kā mazu bērnu kopā ar brāļiem, māsām, vecākiem ielika lopu vagonā un izsūtīja uz Sibīriju. Uz to, ka Dievs izdarīs tādu brīnumu, lai var atgriezties mājās. Un Dievs mazās meitenes lūgšanas uzklausījis. 1953. gada 5. martā nomira Josifs Staļins. Tad viņas onkulis Latvijā uzrakstīja iestādēm iesniegumu par to, ka ģimene izsūtīta nepamatoti. Lēmums tika pārskatīts, un vecenītes ģimene reabilitēta.

Puse ģimenes jau bija mirusi, bet mazā meitene tika pārvesta mājās. Un tagad viņa ir astoņdesmimt un vairāk gadus veca vecenīte, kas ir pateicīga Dievam par atgriešanos mājās. Par dzīvi mīļajā Latvijā. Un par to, ka es to nieka kilometru viņu aizvedu, vecenīte pateicās Dievam un teica man labus vārdus. Blusas nedabūju.

Padomju režīms nogalināja, izsūtīja un salauza miljoniem cilvēku. Okupācijas laikā līdz 1953. gadam represijās Latvijā cieta vai gāja bojā līdz 190 000 cilvēku. Latviešus vagoniem veda prom uz Sibīriju. Bet viņu vietā Latvijā tika ievesti “brālīgo republiku” krievi. Un režīma valoda bija krievu valoda. Un vienīgā valsts valoda okupētajā Latvijā bija krievu valoda. Un visi tie krievi, kas tagad ar putām uz lūpām cīnās par svētajām tiesībām nerunāt Latvijā latviski un nesaprast latviski, izliekas to aizmirsuši. Nekādas empātijas pret latviešu ciešanām, nekādas atbildības par krievu režīma pastrādātajiem noziegumiem. Un nekāda kauna par to, ko krievu tauta pašlaik dara Ukrainā.

Ministru kabineta “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” paredz pārtraukt mācīt skolās krievijas valsts valodu. Tas noformulēts apaļos vārdiņos, ka jāmāca Eiropas Savienības valodas, bet jēga – mēs atsakāmies vairot agresora ietekmi savā zemē.

Katriem Ministru kabineta noteikumiem tiek veikta vairāk vai mazāk formāla sabiedriskā apspriešana, arī šiem. Latvieši to nepamanīja, bet krievijas valsts valodas aizstāvji mobilizējās, un tagad oficiāli iegrāmatots, ka Latvijas sabiedrība lielā skaitā vēlas, lai bērni runā krievijas valsts valodā.

Kādi ir argumenti? 90% apspriedēju ierakstījuši: esmu pret. Cits latviski, cits krieviski. Daudzi ir argumentējuši, ka bērniem jāmācās krievu valoda, jo Latvijā ir daudz krievu. Citam liekas, ka 30%, cits uzpūtis to ciparu līdz 40%. (Bet tie daudzie jebkurā gadījumā ir tie paši, kas tika ievesti Saulkrastu vecenītes ģimenes un desmitiem tūkstošu citu latviešu ģimeņu vietā. Un viņu pēcteči.)

Patiešām pirms septiņiem gadu desmitiem mūsu bērni lielā skaitā tika izstumti. Uz Sibīriju. Ja nenomira jau ceļā. Izstumta tika arī mana Saulkrastu vecenīte. Bet notika brīnums, un viņa atgriezās.

Karš Ukrainā turpinās jau devīto gadu, bet tas nav efektīvs. Krievi nāk, tiek nogalināti, un nāk atkal jauni vietā. Ieroči tiek iztērēti gaismas ātrumā. Ukrainai steidzami ir vajadzīgs brīnums. Un arī visai civilizētajai pasaulei vajadzīgs.

Jācer, mana Saulkrastu vecenīte par to aizlūgs. Reiz taču viņai izdevās.