Vienīgā Latvijā
   Šī ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā. Tās īpašnieki ir Jānis un Guntis Seregini. “Tas būtībā nav muzejs, tā ir mana kolekcija,” precizē Jānis. Kolekcijas veidošanās sākusies 1977. gadā, kad Jānis iestājās Latvijas Antīko automobiļu klubā un sāka nopietni interesēties par velosipēdu rūpniecības vēsturi, kā arī riteņbraukšanas pirmsākumiem Latvijā. Agrāk viņam piederējuši arī veci motocikli un antīkie automobiļi, bet velosipēdi tomēr izrādījušies sirdij vistuvākie. “Automobiļus esmu nomainījis pret velosipēdiem,” piebilst Jānis.
   Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 velosipēdu. Vēl nav izstādīti visi divriteņi, daudzi gaida savu kārtu restaurācijā. Turklāt kolekcija visu laiku tiek papildināta.

1902. gada dāmu velosipēds “Rallcigh”.

No dzīvokļa līdz muzejam
   Ikvienam kolekcionāram nepieciešama vieta, kur novietot savu krājumu. Agrāk, kad Jānis dzīvoja dzīvoklī, velosipēdu bijis krietni mazāk, bet tie visi atradās viņa dzīvoklī. “Kad pārnācu dzīvot uz tēva mājām, nācās domāt, kur divriteņus novietot. Tā mēs nopirkām tādu Smiltenē būvētu mazu pārvietojamu mājiņu, ko novietojām dārzā, salikām iekšā velosipēdus, un tā tie tur dzīvoja,” atceras kolekcionārs. 
   1997. gadā Saulkrastu pilsēta rīkoja pilsētas svētkus, un organizatori, zinot par Jāņa kolekciju, izteica priekšlikumu svētku reizē izlikt kolekciju cilvēku apskatei. Tā rezultātā notika Atvērto durvju diena, un svētku viesi bijuši sajūsmā par senatnīgajiem velosipēdiem. “Pēc šiem svētkiem mēs ģimenē nolēmām, kāpēc gan arī turpmāk nevarētu ļaut cilvēkiem riteņus apskatīt. Tā mēs to nosaucām par muzeju un sākām popularizēt. Kad mamma kļuva vecāka un negribēja vairs nodarboties ar dārza lietām, radās iespēja uzbūvēt pašreizējo muzeja koka ēku, jo vecā bija kļuvusi par mazu,” klāsta Jānis.

1937. gada kalnu divritenis “Adler” ar trīs pārnesumu ātrumkārbu reiz bija paredzēts braukšanai pa kalnu ceļiem. Viena no pirmajām vācu konstrukcijām ar ātrumkārbu rāmī.

Meklēšana un restaurācija
   Kā atzīst kolekcionārs, īpašs process ir eksponātu meklēšana. “Tas notiek ļoti dažādi, un man ir stāsts par to, kā katrs velosipēds ir atrasts un nonācis pie manis. Pat grāmatu droši vien varētu uzrakstīt!” atzīst kolekcijas īpašnieks. Jānis gan pats brauc meklēt velosipēdus, gan agrāk licis sludinājumus, gan draugi piezvana, ieguvis tos arī maiņas ceļā no citiem kolekcionāriem. “Lai vispār kaut ko kolekcionētu, jābūt iekšā šajā apritē, jāpazīst cilvēki, kurus interesē senas mantas, jāpazīst visi antikvariāti Latvijā un tiem savukārt jāpazīst mani.” Jānis atzīst, ka, meklējot velosipēdus, apceļojis visu Latviju. 
   Izrādās, katrs atrastais velosipēds pirms izlikšanas ekspozīcijā vēl jārestaurē, kas nav tas vieglākais darbiņš un prasa daudz laika. Jānis stāsta, ka par rekordātru restaurēšanu var uzskatīt trīs mēnešu laikā atjaunotu divriteni, bet bijuši velosipēdi, kas jāatjauno gadiem ilgi. “Velosipēdu restaurācija sākas ar informācijas savākšanu, kas arī var prasīt daudz laika. Tikai tad drīkst ķerties darbam klāt, kad pilnībā zināms, kāds divritenis ir bijis,” atklāj Jānis.

Šo velosipēdu Jānis atradis metāllūžņu izgāztuvē un pats atjaunojis. “Kad mans dēls bija pavisam maziņš, viņš ar šo velosipēdu vizinājās pa istabu,” atceras Jānis.

Reiz bija tā...
   19. gadsimta otrajā pusē pasaulē valdīja velosipēdu popularitātes bums. Katrā lielākajā pilsētā dibinājās riteņbraucēju klubi un biedrības, tika būvētas manēžas un divriteņu nomas punkti. Līdz ar riteņbraukšanas attīstību 19. gadsimta beigās krasi pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem. Šo popularitātes pieaugumu un velosipēdu rūpniecības perspektīvas prata novērtēt mehāniķis Aleksandrs Leitners. 1886. gadā nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā, Leitners nodibina pirmo velosipēdu darbnīcu Krievijā, kas vēlāk pārauga par lielāko velosipēdu fabriku “Russia”, liekot pamatus jaunai rūpniecības nozarei Latvijā – velosipēdu rūpniecībai. Gadsimtu mijā Latvijā darbu sāka arī vairāki citi velosipēdu ražotāji. 1894. gadā nelielu darbnīcu atvēra pirmais latvietis velosipēdu rūpnieks Pēteris Ozolnieks. Liepājā atvērās brāļu Antonišķu velosipēdu fabrika “Līva”. Kopumā līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā un citur Latvijā darbojās 18 dažāda lieluma uzņēmumi, kuros izgatavoja velosipēdus.
Mūsdienās vairs neražo
   Pēc kara liels daudzums fabriku korpusu stāvēja tukši, vairumam bija nepieciešams kapitālais remonts. Neraugoties uz to, jau 1921. gadā darbu atsāka P. Ozolnieka velosipēdu fabrika, ražošanu sāka darbnīca “A. Lipert”. 1922. gadā darbnīcu atvēra talantīgais mehāniķis, vēlāk plaši pazīstamais latviešu uzņēmējs Gustavs Ērenpreiss, kura vārds cieši savijies ar 20. – 30. gadu Latvijas velosipēdu rūpniecības vēsturi. 1923. gadā tika nodibināta fabrika “Latvello”. Latvijas brīvvalsts laikā velosipēdus ražoja 35 uzņēmumi, starp kuriem septiņas bija modernas fabrikas, kuru produkciju pazina ne vien visā Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Somijā un Krievijā. Mūsdienās Latvijā velosipēdus neražo.