Mācītājs Gundars Bērziņš, iesvētot pieminekli “Ciešanu vārti” komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Baltezera kapsētā

Ziedu nolikšana pie atklātā pieminekļa

Daudzi no sanākušajiem nespēja valdīt asaras.

 Kas senatni pēta, tas nākotni svēta
 Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis “Ciešanu vārti” simbolizē ģimeni – sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku.
 Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi – “Aiz manis zeme, pilna sāpju”. Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simt Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.
 Pieminekli iesvētīja vairākās luteriskajās Pierīgas draudzēs pazīstamais mācītājs Gundars Bērziņš. “Notikušajai traģēdijai nav nekāda izskaidrojuma, un nav atbildes, kāds ir bijis Dieva prāts tai brīdī. Padomju režīms, kurš sevi sauca par bezdievīgu, patiesībā bija dziļi reliģisks, jo vērsās pret ticīgajiem un veselām tautām. Pārvarot naida piepildītu pāri nodarījuma izjūtu, mēs atzīstam, ka neviena vara, neviens monstrs nevar pārspēt Dieva mīlestību,” norādīja G. Bērziņš.
 “Šodien ir līdz asarām aizkustinošs brīdis. Visvairāk jaunatnei ir vajadzīgs šis brīnišķīgais piemineklis, jo – kas senatni pēta, tas nākotni svēta,” RAA pieminekļa atklāšanas pasākuma laikā sacīja rīdziniece Biruta Balande un Brigita Bērziņa no Jaunzēlandes, kuras tēvs tika nežēlīgi nogalināts padomju represiju dēļ.
 Daudzi vēlas pārrakstīt vēsturi
 Tēlniece V. Dzintare uzsvēra, ka viņai kā vecāka gadagājuma cilvēkam bijis vieglāk izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem, jo “izjūtas pret šiem notikumiem ir gluži personiskas un līdzi izdzīvotas”.
 Pieminekli atklāja Ādažu novada domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks.
 “Pieminekļi ir jāveido, jo šodienas politiskajā situācijā arvien vairāk cilvēku un politisko spēku vēlas pārrakstīt vēsturi. Bet, kamēr ir dzīvi tie, kas atceras, kāds bija 1941. gads, represijas un deportācijas, šie vēstures fakti ir jāceļ gaismā un par tiem jāstāsta mūsu bērniem, lai nekad mūžā nevienam neienāktu prātā kaut ko tamlīdzīgu atkārtot pret latviešu tautu,” sacīja N. Breidaks. Ādažu mērs pateicās tēlniecei un viņas komandai. Atklājot pieminekli, N. Breidaks vēlēja visiem Latvijas jauniešiem mūžīgi sargāt Latviju un latviešu tautu.
 “Ik gadu 14. jūnijā ierodamies Baltezera kapsētā, lai pieminētu un atcerētos komunistiskā terora upurus un pagājušās represijas, bet šogad šī diena ir īpaša. Daudzus iepriekšējos gadus solīju, ka šeit būs skaists piemineklis bojāgājušajiem un atgādinājums dzīvajiem par to, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi,” pieminekļa atklāšanas laikā bija aizkustināts Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, kurš pieminekļa idejai stāvējis klāt kopš tās rašanās brīža.
 Kā pastāstīja P. Balzāns, 2006. gadā nākusi iniciatīva no Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa par to, ka jāveido piemiņas vieta Baltezerā – skaists piemineklis cietušo mūžīgai piemiņai. No Valsts budžeta tika iedalīta pirmā nauda, atsaucās arī vairāki Saeimas deputāti, daļu finansēja Ādažu dome, vēlāk arī Kanādas latvieši. Ādažu dome izsludināja konkursu, kurā par labāko atzina tēlnieces Vijas Dzintares projektu. Tā kā līdzekļu arvien bija par maz, radās ideja startēt programmā “Eiropa pilsoņiem” ar projektu “Ciešanu vārti”. Panākumi tajā deva nepieciešamo finansējumu pieminekļa izveidei. 
 Baltezera šausmu stāsts
 Ādažos savāktajās vēstures liecībās lasāms, ka pēc dažādas informācijas Baltezera kapsētā apglabāti 113–130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941. gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. RAA jau ir rakstījusi, ka 1941. gada vasarā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nežēlīgi nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji pārapbedījuši Baltezera kapos. Domājams, upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11–13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies gandrīz neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.