“Lepojamies ar Martas Staņas arhitektūru Zvejniekciemā. Ja varētu vēl tā skaisti pasniegt kultūras nama fasādi...” cerību pilna ir Saulkrastu kultūras un sporta centra direktore Judīte Krūmiņa. Ēkas veidols šobrīd nav viesmīlīgs, laika zobs vietām pavēris ķieģeļu zobus zem apmetuma un gadiem ilgi caurais jumts bojājis gan telpas, gan fasādi.

Zvejniekciema vidusskolas bibliotēka atrodas agrākajā kolhoza priekšsēdētāja kabinetā. Tur joprojām saglabājušās autentiskās mēbeles, grīdas parkets un pat vecmodīgas, rozīgas tapetes. Veco parketu bibliotekāres Irēna Spunde un Aina Jermacāne pašu spēkiem ar skrāpīšiem attīrījušas, padarot pievilcīgāku.

Ieva Lazdauska, Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolas direktore, atceras laiku, kad kultūras nama augšstāvā lietus ūdens no griestiem tecējis kā no dušas. Lai glābtos, talkā bijis jāņem bļodas un spaiņi. “Lai vai kā, eiroremontu noteikti negribam, tas nav domāts mākslai,” viņa piebilst.

Saulkrastu muzejs daļēji iekārtots Reiņa Kaudzītes dārza mājiņā, taču materiāli tiek vākti un krājas Zvejniekciema kultūras nama aktieru istabā. Starp veclaicīgiem eksponātiem iekārtota muzeja speciālistes Dagnijas Gurtiņas darba vieta. Viņa RAA parādīja kultūras nama bēniņos atrastās slavenās arhitektes Martas Staņas skices kultūras nama interjera priekšmetiem. Detalizēti izzīmētas lustras, krēsli un soli. Varenākās lielās zāles lustras gan jau gadus 30 esot pazudušas. Savulaik katra detaļa veidota tā, lai interjers ietu kopsolī ar ēkas ārieni. “Ja to visu varētu atdzīvināt, būtu vienreizēji,” saka D. Gurtiņa, izsakot cerību, ka, veicot nopietnāku remontu, autentiskais stils tiks respektēts un papildināts ar laika gaitā zudušo elementu kopijām.

Bargā ziema darījusi savu. Vairākās vietās kultūras nama fasāde guvusi traumas tieši šoziem. Atkusnis nāk ar apmetuma birumu.

52 gadus vecā celtne jau sākotnēji būvēta kultūras nama vajadzībām, bet reizē kalpojusi par administratīvo ēku kolhozam “Zvejnieks”. Juku laikos ēka tikusi privatizēta, bet pirms septiņiem astoņiem gadiem pašvaldība to atpirkusi kultūras nama vajadzībām. Kā nekā kultūras nama zāle ir lielākā pilsētā. Tomēr ēka pašvaldības īpašumā nenonāca viena – komplektā ar to nāca īrnieki. Veikali, pasta nodaļa, pat kurpnieks un šūšanas salons.

Pēdējais nopietnais remonts veikts padomju laikā

PA “Saulkrastu kultūras un sporta centrs” direktore Judīte Krūmiņa stāsta, ka pirms dažiem gadiem beidzot nomainīts kultūras nama jumts, lietus ūdens notekas un logi. Dažas telpas, gaiteņi, arī tualetes ir remontētas, bet kopumā ēka iekšienē ir novecojusi un daudzviet manāmas pēdas no tiem daudzajiem gadiem, kad lietus ūdens nama iekšienē caurā jumta dēļ bija ikdiena. Tā ik gadu pa mazumam kultūras nama stāvoklis uzlabots, vienīgi pērn remonti bijuši pavisam simboliski, jo budžetā naudas remontēšanai gluži vienkārši nebija. Un šogad nav citādāk.

“Ik gadu tiek gatavotas tāmes dažādiem remontdarbiem, tostarp fasādes savešanai kārtībā, taču teju nekas no tā nav piepildījies finanšu trūkuma dēļ. Mēs varam veikt šos nelielos kosmētiskos remontus, bet vajadzētu vērienīgu renovāciju. Apkures sistēmas un elektroinstalācijas maiņa – tas ir dārgs prieks. Daži kultūras nami Pierīgā ir paspējuši veikt iespaidīgas renovācijas, bet mēs pieņemam pašreizējo situāciju. Rīkojam pasākumus, un nevienam, par laimi, nekas vairs nekrīt uz galvas. Pašvaldības ēku siltināšanas plānā mēs esam, bet kā jau kultūras nams neesam rindā pirmie,” saka J. Krūmiņa.

Pašvaldības dotācija Saulkrastu kultūras un sporta centram kopumā ir vairāk nekā 250 000 latu šim gadam, taču puse no summas tiek tērēta sporta vajadzībām. Kā atklāja J. Krūmiņa, līdz ar to šogad nekādas tāmes nemaz nav taisītas, jo ir skaidrs, ka kultūras nama ēka jaunu veidolu šogad neiegūs. Tiek lēsts, ka fasādes remonts varētu izmaksāt aptuveni 50 000 latu. Fasādes renovācija un ēkas siltināšana gan nolikta kā nākamais nozīmīgais darbs, kas veicams, lai ēka kļūtu pievilcīgāka.

Jāpiebilst, ka ēka nopietnu remontu nav piedzīvojusi kopš padomju laikiem, kad tika veikta apkures sistēmas maiņa, jo pirms tam ēkas katlumāja atradusies kuģī blakus esošajā Skultes ostā.

Eiroremontu nemaz negribam

J. Krūmiņa saka – ir vairākas vīzijas par kultūras nama nākotni. Tiek apsvērta iespēja pārņemt visu aptuveni 3000 kvadrātmetrus plašo ēku, iespējams, atbrīvojot telpas no īrniekiem. “Ja būtu nopietna iespēja nodarboties ar pieaugušo izglītības programmām atsevišķās telpās, tas būtu lieliski. Jauniešu telpas jāpaplašina. Pietrūkst telpu, lai attīstītu amatnieku darbnīcas vai ko tamlīdzīgu,” saka J. Krūmiņa. Celtnē atrodas Vidzemes jūrmalas mūzikas un mākslas skolas Tēlotājas un lietišķās mākslas nodaļa, tāpat Zvejniekciema vidusskolas bibliotēka, jauniešu iniciatīvu centrs, arī izstāžu zāle. Ikdienā kultūras namā apgrozās ļoti daudz cilvēku, īpaši jauniešu, arī māksliniecisko kolektīvu dalībnieku. Arī veikalu un pasta nodaļas klienti pie reizes nereti iegriežas kultūras nama “teritorijā”.

“Mums ir liela zāle, taču citu telpu nemaz tik daudz nav. Piemēram, visi kultūras nama darbinieki strādā vienā nelielā telpā,” norāda J. Krūmiņa. Tomēr pašlaik īrnieku maksājumi palīdz uzturēt lielo ēku. “Ir jāatrod kompromiss, es nebūt nevaru pateikt, ka šobrīd esam spējīgi vieni paši uzturēt ēku,” saka J. Krūmiņa. “Fantazēt un sapņot vajag, bet šobrīd mēģinām strādāt maksimāli labi tādos apstākļos, kādi nu tie ir. Ar tādu māju, kāda tā šobrīd ir.”

J. Krūmiņa gan secina – ja ēka nav pievilcīga, ir mazāk to cilvēku, kas vēlas šeit iegriezties. “Cilvēki ir pieraduši pie komforta un vēlas to saņemt arī kultūras namā. Paldies tiem, kas atnāk ne vien aiz intereses, bet arī aiz cieņas pret kultūras nama tradīcijām,” pateicas J. Krūmiņa. Viņai ir papildu rūpes par otru ēku, kas ir Saulkrastu kultūras un sporta centra pārziņā, tā ir Saulkrastu sporta centra ēka. Šī būve atklāta vien pirms diviem gadiem, bet jumts jau tekot.

“Te ir, ko redzēt un ko saglabāt,” saka J. Krūmiņa. Ēka ir pilna ar muzejiskām 50. un 60. gadu interjera vērtībām, kuras ir pietiekami vērtīgas, lai pret tām izturētos ar godbijību. Ēka gan vēl nav arhitektūras pieminekļa statusā, bet ar laiku tā varētu uz to pretendēt. “Eiroremontu nemaz negribam, gribam, lai te jūt parketa grīdu vaska smaržu,” piebilst Raitis Keišs, direktores vietnieks saimnieciskajā darbā.