Kanoe laivas pie tilta pār Gauju “Rāmkalnu” laivu piestātnē.

Bērnu sociālās aprūpes centra “Inčukalns” direktore Dagnija Sabale kopā ar bērniem uz Mateja draudzes dāvātā batuta, kurš iemantojis milzīgu popularitāti.

Inčukalna medību pilī šobrīd notiek jumta remontdarbi, kas ir pils uzturēšanas minimums.

Zīmējumi uz “Sēnītes” sienām.

Atpūtas parkā “Rāmkalni”.

Restorāna “Sēnīte” pārpalikumi.

 Dvēselīšu pils
 Lai gan barona fon Zondberharda, pagājušā gadsimta sākuma Baltijas naftas magnāta, medību pils ne tuvu nedrūp, tomēr greznais nams prasīt prasa remontu – te notecējuši griesti, tur nolupis apmetums, te kāda plaisiņa. Inčukalna medību pils vēsture, kā vēsta pie pils sienas rāmītī iestiprināta lapiņa, sākusies 1914. gadā, kad barons licis pili uzcelt kā dāvanu meitai un trim dēliem. Pils brūnais ozolkoka dēlīšu jumts tolaik atgādināja čiekura rakstu, ēkas istabās bijusi grezna parketa grīda, kristālstikla durvis, spoguļsienas un skaisti kamīni. Katra istaba bijusi citāda savā greznībā. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krituši, bet meita pili pārdeva koktirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk – kādam agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase un izveidoja sanatoriju. Otrā pasaules kara laikā lepnajā namā tika ierīkota vācu karavīru lazarete, vēlāk tur izmitināja padomju armijas sasirgušos un ievainotos karavīrus. Pēcāk pilī bijusi bērnu tuberkulozes un vēlāk arī astmas slimnieku sanatorija. Kādu laiku pils stāvējusi tukša, un tai laikā jau tā pabojātais pils interjera spožums zudis uz neatgriešanos. Kopš 1993. gada pilī saimnieko Bērnu sociālās aprūpes centrs “Inčukalns”.
 Atrast šo vēstures dārgumu var vienīgi pēc norādēm uz aprūpes centru, bet pils apskate iespējama vienīgi no ārpuses un ir jāapbruņojas ar stipriem nerviem, jo pils pagalmā jautrojamies var sastapt likteņa pabērnus, kuru fiziskais stāvoklis ir pat šokējošs.
 Tie ir dzīvu vecāku bāreņi, saka Dagnija Sabale, jauka jauna sieviete, kura nesen kļuvusi par pils saimnieci vai, precīzāk, aprūpes centra direktori. Dagnijas “draugiem.lv” profilā teikts, ka viņa ir smalku dvēselīšu gane. Precīzāk pateikt nemaz nevar.
 “Gribu mammu. Piezvanīsiet mammai, izstāstiet ceļu un numuru? Zini, ko – piezvanīsi mammai? Jo es ļoti gribu mammu redzēt, es raudāju vakar par savu mammu, gribu mammu, tēti... Tad pasauc mani, ja?” ieķērusies Dagnijai piedurknē dīc kāda tumšmataina meitene, kas pēc brīža jau divriteņa mugurā aiztraucas pils pagalmā. “Čau, es braucu uz veikalu!” Dagnijai uzsauc kāds līdz ausīm smaidošs puisis ratiņkrēslā. Cita meitene, brīvdienas pavadījusi kādā labu cilvēku ģimenē, burtiski izsprāgst no mašīnas un starodama metas ap kaklu Dagnijai.
 Lai kas arī nenotiktu, Dagnija katram uzsmaida, ar visiem aprunājas un apmīļo. Varbūt šķiet, ka viņas nervi ir no dzelzs, bet sirds noteikti veidota no pavisam cita materiāla. “Direktor! Direktorīt! Vari man noskrūvēt tos mazos ritenīšus?” tumšmatainā meitene atkal ir klāt.
 15 gadus nostrādājusi Rīgas doma kora skolā ar talantīgiem bērniem, desmit gadus nodziedājusi pie Māra Sirmā korī “Kamēr”, līdztekus Dagnija gadu no gada līdzdarbojusies dažādos labdarības projektos, līdz nokļuvusi pie savām smalkajām dvēselītēm Inčukalnā.
 Simpātiskās direktores pārziņā ir 50 Rīgas un Pierīgas bērnu, no kuriem daudzi nedrīkst sazināties ar bioloģiskajiem vecākiem, jo tiem atņemtas ne vien aprūpes, bet arī apgādības tiesības. Uz šiem dzīvu vecāku bāreņiem pretendē jau citas ģimenes.
 Esot gadījumi, kad vecāki nevienu reizi nav meklējuši iespēju sazināties ar savām aprūpes centrā mītošajām atvasēm, bet īpaši reti pēc vairāku gadu klusēšanas kāda mamma vai tētis, mostoties sirdsapziņai, meklē iespēju satikties. Ir arī bērni, kuri ir smagi slimi un atstāti slimnīcā uzreiz pēc piedzimšanas. Daudzu bērnu vecāki ir cietumā, vēl vairāku – nodzērušies.
  “Sēnītes” vistiņas vakar, “Rāmkalnu” rodeļi šodien
 Netālu no pils atrodas Inčukalna Velnala, bet brīdinājumu par dubļu jūru ceļa vietā RAA uztver nopietni un dabas brīnuma apskate izpaliek. Cik noprotu pēc vietējo sacītā, mazā redakcijas vabolīte nebūt nav īstais braucamais, ar kuru doties Inčukalna Velnalu lūkoties, te būtu vajadzīgs kārtīgs vīru džips vai vismaz velosipēds komplektā ar gumijas zābakiem.
 Sēnītē atrodas arī advokāta Andra Grūtupa dēlam Viktoram Grūtupam piederošais atpūtas parks “Rāmkalni”. “Visiem asociējamies ar rodeļiem!” smejas “Rāmkalnu” tehniskais direktors Andis Jansons. Rodeļu trases izmēģināšana daudziem kļuvusi par neatņemamu Siguldas brauciena turp vai atpakaļceļa sastāvdaļu. Jāpiebilst, ka nobrauciens pa rodeļu trasi maksā tikai 50 santīmus.
 Gandrīz piepildīto “Rāmkalnu” stāvlaukumu darbadienas vidū Andis skaidro ar to, ka ir atvaļinājumu laika epicentrs, turklāt cilvēki krīzes laikā vairāk izvēlas vietējo atpūtas piedāvājumu un par varītēm netraucas uz tuvākām vai tālākām ārzemēm. “Rodeļu trase bez šaubām ir mūsu jājamzirdziņš, bet daudziem pārsteigums ir arī, piemēram, “dullā bumba” – milzīga caurspīdīga bumba, kurā ielej ūdeni, iesēdina cilvēku un laiž lejā no kalna. Viena no interesantākajām tradīcijām ir “team building” jeb komandas saliedēšana, kas ir topa pasākums uzņēmumiem un ir laba alternatīva sporta spēlēm. Grūtības satuvina – tāds ir šī piedzīvojuma moto,” pastāsta Andis.
 Rāmkalnos izvietotas velomaršrutu kartes, kurās rodama informācija arī par citiem Inčukalna puses tūrisma jaukumiem.
 “Rāmkalnos” lepojas ar ēdināšanas tradīcijām. Un kā nu ne, ja tur vēl rodami kādreizējie “Sēnītes” darbinieki. Viena no tiem ir “Sēnītes” Mārīte jeb “Rāmkalnu” ome (tā atraktīvo kundzīti dēvē jaunākie kolēģi), bet patiesībā viņas vārds ir Tamāra Jansone.
 Restorāna “Sēnīte” pirmsākumi sniedzas gandrīz 60 gadu tālā pagātnē. 1948. gadā Vidzemes šosejas malā atklāta neliela tējnīca, pie kuras uzstādīta koši krāsota sēnes formas koka lapene, kas laika gaitā iemantoja lielu popularitāti. 1967. gada decembrī tur atklāja slaveno sabiedriskās ēdināšanas kompleksu ar savdabīgas formas restorāna ēku.
 “Turpināju strādāt tajās pašās priedēs,” smejas Mārītes kundze. Mārīte “Sēnītē” dažādos amatos nostrādājusi 38 gadus, līdz pat 2002. gadam, drīz pēc tam “Sēnīte” pārtrauca pastāvēt.
 Kad sāku strādāt, iesākumā kā oficiante, “Sēnīte” bija kafejnīca koka būdiņā, kam apkārt bērzu birzis un blakus vecais Rīgas ceļš, to jūs nemaz nevarat saprast!” iesaucas Mārīte. “Vēlāk “Sēnīte” kļuva par ārkārtīgi populāru objektu, kurš uzņēma tūkstošiem viesu no visas Latvijas, arī Maskavas un padomju pasaules viesus, apgrozījums bija milzīgi liels,” pastāsta Mārītes kundze.
 “Atceros, Viktors Grūtups nāca kā puika iepirkties uz “Sēnīti”. Viktors izauga, un es padzirdēju, ka viņš grib kaut ko būvēt pretim “Sēnītei”. Es viņam smejoties vaicāju, vai ņems mani darbā, kad aiziešu pensijā? Viņš toreiz atjokoja – vecumam nav nekādas nozīmes, Mārītestant, ņemšu! Joki ir joki, bet iznāca tā, ka viņš sāka celt kalnu un aicināja mani darbā! “Rāmkalnos” nostrādāju septiņus gadus, bet tagad mūsu valstī pensionāriem vairs nav īsti iespējams strādāt, diemžēl,” saka Mārītes kundze.
 Kā stāsta ilggadējā “Sēnītes” darbiniece, restorāna ziedu laikos topā bijuši pelēkie zirņi, tepat “Sēnītē” kūpinātās vistas, tāpat gatavota soļanka, sēņu kotletes, pīrādziņi, neskaitāmi saldēdieni. “Mums tolaik bija ārkārtīgi labi šefi,” lepojas Mārīte. Viņa atminas mednieku balles ar dzīviem meža zvēriem, vienmēr skanošo dzīvo mūziku, masku balles un lielo jautrību.
 “Kad strādāju “Rāmkalnos”, daudzi cilvēki mani atpazina, gribēja aprunāties, un man bija jāklausās jautājumi par to, kas notiek ar veco labo “Sēnīti”? Un man nebija, ko atbildēt! Tagad, braucot garām, sajūta ir šausmīga. Par to vien, ka to vispār var pieļaut – logi izdauzīti, nevienam nekas vairs nerūp!” sašutusi “Sēnītes” Mārīte.