Juris Binde: No industrijas 4.0 uz izglītību 4.0

Latvijas izglītības fonda (LIF) un LMT rīkotajā konferencē “Quo vadis, Latvijas izglītība?” LIF valdes loceklis Rolands Vitkovskis trāpīgi norādīja – uzņēmēju gaidas, lūkojoties uz augstskolām, ir gaužām praktiskas. Proti, nepieciešams kvalificēts darbaspēks, īpaši informācijas tehnoloģiju un inženiertehniskajās specialitātēs, kur labu speciālistu hroniski trūkst. Kā tad jāmainās izglītībai, lai panāktu tehnoloģiju attīstību?

Pirmās industriālās revolūcijas laikā 17. gadsimtā, parādoties pirmajām rūpnieciskajām iekārtām, pietika ar to, ka strādnieks zināja, kuru sviru īstajā brīdī paraut, lai mašīna darbotos. Izglītība bija luksuss, ko varēja atļauties bagātie. Otrā industriālā revolūcija 19. gadsimtā līdz ar elektrības ražošanas un pārvades tehnoloģiju attīstību deva iespēju veidot konveijeru līnijas, kur katram strādniekam bija sava funkcija un viens noteikts uzdevums. Tam bija nepieciešamas prasmes lasīt, rakstīt un izprast izlasīto. Trešā industriālā revolūcija pasaulei deva mikroprocesorus un elektroniskās iekārtas, automatizētas līnijas, programmējamus darba galdus, algoritmizētu datu apstrādi, kas savukārt radīja nepieciešamību pēc darbiniekiem ar spēju domāt sistēmiski.

Šodien, ceturtās industriālās revolūcijas fāzē, kad bezvadu sistēmas savieno visu un visus ar visu un visiem, arvien vairāk vajadzīgi darbinieki ar integrētām zināšanām. Zināšanu apjoms un struktūra nepārtraukti mainās, taču izglītības sistēma ir palikusi nemainīga.

Ja agrāk mūsu dzīves modelis bija secīga izglītības apgūšana, darba gaitas (visbiežāk vienā darbavietā) un, pienākot attiecīgajam vecumam, svinīga pavadīšana pensijā, šobrīd izglītība, darbs un atpūta notiek vienlaikus. Tāpēc arī izglītības sistēmai ir jāmainās, lai atbilstu darba tirgum.

Izglītība vienmēr ir tikusi saskaņota ar industrijas prasībām – tas nav nekas jauns. Lai ražotu masu produkciju uz industrijas 2.0 konveijera, pilnīgi pietika ar darbiniekiem, kuri apmācīti noteiktā, iepriekš pasūtītā mācību veidā. Kvalitātes kontrolei, ko īstenoja vairākos konveijera punktos, atbilda standartizēti, visiem vienādi pārbaudījumi eksāmenos. Noteiktas konveijera pozīcijas ekspertu varēja sagatavot specifisku zināšanu pasniedzēji, bet individuālas ražošanas neesamība nozīmēja arī vāju mācību priekšmeta sasaisti ar citām disciplīnām.

Šodien apmēram 70% jauniešu uzsāk darba gaitas jomās, ko jau tuvākajā laikā spēcīgi ietekmēs vai pat likvidēs automatizācijas procesi, tāpēc jaunajiem speciālistiem ir vajadzīgas prasmes un pieredze nākotnei, nevis pagātnei. Pētnieki mēdz teikt, ka roboti un tehnoloģijas pārņems darbu, ko sauc par 3D – dull, dirty and dangerous, tātad darbu, ko var uzskatīt par trulu, netīru un bīstamu.

Taču bažas par robotu dominanci pasaulē ir nevietā, jo daudzu procesu automatizācija atbrīvos cilvēka laiku un potenciālu, ko novirzīt vērtīgam, radošam darbam. Roboti neaizstās cilvēkam piemītošo radošumu un izpratni, kas jāveicina jau no bērnības, rosinot katra bērna dabisko zinātkāri. Tiesa, ne vienmēr cilvēka izpratne par tehnoloģijām ir pietiekama.

Sacensība starp tehnoloģiju attīstību un cilvēku prasmi tās lietot nemitīgi izraisa sociālo spriedzi – tā novērojama visu industriālo revolūciju laikā. Ja iztēlojamies tehnoloģijas un prasmes kā divas atsevišķas līknes, tās periodiski krustojas. Tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā universāla valsts izglītība tiek tām līdzi, daudziem liekot jautāt, kāds labums būs no kārtējās tehnoloģijas, veicinot satraukumu, neziņu un sociālās spriedzes rašanos. Tikai pakāpeniski pietuvinoties tehnoloģiju līmenim ar izmaiņām vispārējās un speciālās izglītības sistēmā, abas līknes krustojas un sāk vairoties sabiedrības labklājība.

Nākamajā ciklā – digitālās revolūcijas gadījumā – tehnoloģiju attīstība atkal būs daudz straujāka, nekā sabiedrība spēs tai sekot, un atkal veidosies sociālās spriedzes vektors. Mūsu uzdevums ir radīt tādu izglītības sistēmu un atbalstu, lai sociālā spriedze nepalielinātos. Tāpēc novecojušas grāmatas, neinteresanta vide un inerti pasniedzēji nešķitīs saistoši jaunajai paaudzei.

Šodienas apstākļos nevaram nerēķināties arī ar attālinātās mācīšanās viestajām izmaiņām. Pateicoties tehnoloģijām un globalizācijai, izglītības sistēma tiks transformēta. Pat daudzas augstākā līmeņa universitātes piedāvā attālināti apgūt virkni dažādu kursu un iegūt sertifikātus, taču nav vienotas sistēmas, kas ļautu atzīt šādus izglītības dokumentus un pielīdzināt tos klasiski iegūtai izglītībai.

Tas gan nenozīmē, ka tradicionālā izglītība ir sliktāka par mūsdienās tik izplatīto digitālo pašizglītību. Tradicionālās izglītības “produkts” ir “personība – katedrāle”: daudzpusīgs cilvēks ar akadēmisku izglītību un kompleksām, dziļām zināšanām. Tas, ko rada digitālā vide, drīzāk ir “cilvēks – pankūka”: milzīgais informācijas apjoms sniedz plašas, bet virspusējas zināšanas un pārsātinājumu no informācijas daudzuma. Savukārt virspusējas zināšanas neveicina radošumu un spēju iedziļināties konkrētā jautājumā.

Pēdējā laikā kompetenču izglītības sakarā mēs runājam par to, ka ar izpratni atrisināsim teju visas problēmas un faktu iegaumēšana ir novecojusi. Taču nevar atrast un izprast kopsakarības starp faktiem, ko cilvēks nezina. Vienlaikus, ja šodien mācām tāpat, kā mūs mācīja vakar, nesagatavosim jauniešus ne šodienai, ne rītdienai.

LMT “Skola 2030” ietvaros atbalstīs vidusskolas programmas mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” metodisko materiālu izstrādi un skolotāju apmācību, lai radītu risinājumus sev un citiem nozīmīgos vides dizaina, digitālās attīstības, modes un interjera dizaina jautājumos. Tomēr mums visiem kopā ir vēl daudz vairāk darāmā, lai padarītu mācību procesu un integrāciju darba vidē atbilstošu 21. gadsimta digitālās revolūcijas prasībām.