Voldemārs Lauciņš. Karš… Kāpēc, un ko darīt? ^{Apriņķis.lv}

24.februārī Krievija sāka pilna mēroga karu ar Ukrainu, kas ir no mums pavisam netālu. Ukraina nav kāda pastāvīgi karojoša valsts. Teritoriāli tā ir lielākā Eiropas valsts, kur daudziem ir radi vai draugi, kur daudzi labprāt brauca baudīt Melnās jūras vai Karpatu kalnu jaukumus. Tagad var pārgudri sacīt, ka problēmas aizsākās jau 2014. gadā ar Krievijas anektēto Krimu un izraisīto Donbasa konfliktu, bet līdz šim tomēr nebija piedzīvotas mērķtiecīgas pilsētu bombardēšanas, vairāk nekā miljons kara bēgļu un iespēja, ka Krievija varētu izmantot kodolarsenālu.

Radusies situācija raisa jau vairs ne teorētisku, bet praktisku izpratni par karu un liek jautāt: kāpēc? Tam tūlīt seko arī nākamais jautājums: ko darīt? Šie jautājumi ir svarīgi, kaut arī mūsu zeme nav apdraudēta, mums neuzbrūk un neuzbruks, jo esam NATO dalībvalsts. Mūsu sabiedrotie ļoti skaidri un ar tūlītēju praktisku rīcību ir atkārtojuši vēl nepieredzētā vienprātībā pašā aliansē, ka NATO ir gatava aizstāvēt savas dalībvalstis.

Karš. Kāpēc?

Kāpēc vispār ir kari? Kāpēc cilvēki nevar dzīvot un kārtot savstarpējās attiecības bez kariem? Tie ir seni jautājumi, uz kuriem var sniegt dažādas atbildes. Viena no mūsdienās populārākajām ir ekonomiskā. Proti, daudzi arvien uzskata, ka, ja vien visiem visa būtu pietiekami, karu nebūtu. Citi uzskata, ka cilvēki nav pietiekami izglītoti, proti, ja vien visi būtu pietiekami izglītoti, tad karu nebūtu. Vēl citi uzskata, ka cilvēki nav pietiekami kulturāli – ja visi būtu kādā pamata līmenī kulturāli, tad karu nebūtu. Nesenā vēsture gan rāda ko citu. Protams, ir kari tā sauktajā trešajā pasaulē, un uz tiem daļēji var attiecināt uzskaitītos iemeslus. Tomēr mums tuvumā notikušie kari rāda ko citu.

Pirms vairāk nekā gadsimta sākās Pirmais pasaules karš, kuru neizraisīja kādas atpalikušas, nepietiekami izglītotas vai nekulturālas valstis. Nē, karu aizsāka tieši Eiropas kultūras un labklājības centri. Turklāt, ja trešās pasaules valstīs notiekošie konflikti parasti ir samērā ierobežoti un kaut kādā mērā pat kontrolējami, tad tieši starp attīstītākajām pasaules valstīm abi notikušie pasaules kari ienesa kaut ko tādu, kas iepriekš nebija iedomājams. Tāpēc, lai arī sava daļa patiesības ir tajā, ka cilvēki var karot, jo viņiem kaut kā ir par maz ekonomiski, kulturāli vai izglītības ziņā, miers nav pašsaprotams arī tur, kur labklājības, izglītības un kultūras līmenis ir visaugstākais.

Turklāt ne jau tikai par kara briesmām reizēm ir runa, jo karš ir tikai viens politikas radikalizācijas instruments. Pavisam nesenā pagātnē demokrātiskā ceļā pie varas tika visbriesmīgākie politiskie spēki – tieši tā nacionālsociālisti ieguva varu, kuru vēlāk uzurpēja. Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā bija ļoti demokrātiska valsts iekārta, bet tieši tās ietvaros bija iespējama briesmīgas tirānijas tapšana. Tāpēc trāpīgi ir bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana vārdi par brīvību, kuru iegūst vecāki un bez bēdu bauda bērni un mazbērni, bet katra paaudze mantojumu novērtē un sasniedz briedumu, lai nosargātu brīvību.

Tāpēc, kad atbildam uz jautājumu par karu, ir par maz skatīties uz cilvēkam izmērāmiem lielumiem – naudas daudzumu maciņā, izglītības vai kulturālās attīstības līmeni. Atbildei uz šo jautājumu ir jāietver arī kaut kas no tā, ko ikdienā neprotam vai negribam saskatīt, proti, cilvēkā esošā ļaunuma, grēka lomu, kas tikai daļēji nomierinās, kad ir pietiekami naudas, izglītības un kultūras. Arī Krievijas nupat izraisītajā karā šie laicīgie lielumi ir ar pakārtotu nozīmi. Esmu pārliecināts, ka valsts vadošie slāņi tīri labi zināja, ka kara uzsākšana Krievijai nesīs tikai ekonomiskus zaudējumus – ne tikai tiešās kara izmaksas, kas ir lielas, bet arī zināmu sankciju slogu. Visdrīzāk, viņi pārrēķināja iespējamo apmēru, un diez vai viņi ir gatavi uz ko tādu.

Karš. Ko darīt?

Atbilde uz jautājumu “ko darīt?” pamatoti seko jautājumam “kas ir karš?”. Runa ir par bēdīgu realitāti, ka kara iespējamība pastāv un armija ir nepieciešama katrai valstij. Prātā nāk mūsu valsts neatkarības atgūšanas sākuma prātula: mēs arvien maksājam armijai – savai vai svešai.

24.februārī uzsākto iebrukumu Ukrainā Krievija nenoslēdza ar uzvaru zibenskarā. Atstājot speciālistu un ekspertu ziņā spriedumus par agresora kļūdām, gribas pievērsties aizstāvjiem. Mani personīgi ļoti uzrunā un iepriecina tas atbalsta līmenis, kuru mūsu tauta izrāda Ukrainai. Protams, ukraiņiem ir svarīgi sociālajos tīklos ievietotie karodziņi un atbalsta demonstrācijas, bet vēl vairāk viņiem noder mūsu valsts militārais un materiālais pabalsts.

Ja pirmo varam sniegt ierobežoti (neesam taču militāra lielvalsts), tad materiālo palīdzību varam dot un dodam. Turklāt dodam daudz. Cilvēki ir sarosījušies daudzos līmeņos, un tas īpaši iepriecina. Katrs, kurš konkrēti palīdz ar vajadzīgo – drēbēm, pārtiku, citām pirmās nepieciešamības precēm vai apvidus auto –, atrauj kaut ko no sevis un dod tajā rokā, kura šobrīd tiešām ir vajadzībā. Vēl vairāk – esam atkal sapratuši, ka pašiem vajag līdzdalīt savas valsts aizsardzību: cilvēki zvana Zemessardzes rekrutēšanas dienestam un ir gatavi savu atvaļinājumu pavadīt nevis izbraukumā uz kārtējo kūrortu, bet iziet pamatapmācības kursus bruņotajos spēkos.

Man šī sabiedrības pašorganizēšanās, spēja tieši tajā vietā, kur esam, meklēt veidus, kā palīdzēt, liekas vissvarīgākā. Protams, ir patīkami, ka arī valsts un pašvaldības iestādes iesaistās. Tomēr, kā to parāda karš Ukrainā, visspēcīgākā ir pašas tautas vēlme iesaistīties, kurai valsts palīdzība noder, bet kuras pamatā nedrīkst būt valsts un pašvaldības iestāžu darbība. Ar vēlmi un spēju pašorganizēties atšķiras pilsoniska sabiedrība no diktatūras.

Tātad, paldies Dievam, daudz ko jau darām. Es kā kristietis tam visam vēl pielieku klāt lūgšanas un aizlūgšanas, jo tieši Dieva varā ir mazināt kopējo kara ļaunumu, mazināt briesmas un ciešanas katrā atsevišķā vietā un gadījumā.

Diez vai uzreiz mēs saņemsim atbildi uz jautājumu par šo karu: kāpēc? Tas prasa laiku – laiku pēc pirmā šoka, laiku, lai no teorētiskā pārietu uz praktisku. Un ir ļoti svarīgi, ka vienlaikus esam sākuši meklēt veidus, kā kara laikā pareizi rīkoties, ko darīt – palīdzot Ukrainai un iespējami nodrošinot mūsu pašu valsti.

Katrs karš reiz izsīkst un beidzas. Arī šī kara kaut kādā brīdī vairs nebūs. Es palieku lūgšanās, lai mūsu paaudze būtu mācījusies no kara aiz Latvijas robežām un mēs varētu nodot savu dzimteni nākamajām paaudzēm labāku, nekā saņēmām no saviem vecākiem.