Martins Dukurs: Mēs varam iet uz lielām lietām!

(Komentēt)
Martins Dukurs: Mēs varam iet uz lielām lietām! Foto: LETA, ibsf.org, Siguldas Sporta centrs un no privātā arhīva
7. decembris, 17:44

Daudzu sportisko titulu īpašniekam skeletonistam Martinam Dukuram pietrūkst viena – olimpiskā zelta. Pašlaik gan viņš ir "visticamāk" Soču olimpiskais čempions, jo formalitāšu kārtošana var ieilgt. Tomēr visinteresantākais, ka Pasaules kausu un čempionātu uzvarētājs īsti atraisās, runājot nevis par sporta niansēm, bet par vērtībām, patriotismu, latvieša identitāti.

– Kas tad mums ir bilancē sarunas brīdī? Pasaules kausa posmi Leikplesidā, Parksitijā, Vistlerā. Pirmajos divos labi, pēdējā rezultāts vājš (sestā vieta – red.). Kāds cēlonis?

– Viss kopā. Vispirms, protams, braukšana. Nenobraucu tīri braucienus, kurus varēju nobraukt. Tehnika skrēja labi, it īpaši tieši Vistleras trasē. Jau treniņā braucieni kaut kā nedevās rokā, nevarēju uzķert trasi. Patiešām labi izbraucu tikai vienu treniņbraucienu no visiem. Arī sacensībās nevienu braucienu neizbraucu labi.

– Vai tā bija psiholoģiska problēma?

– Domāju, ka jā. Visvairāk iespaidoja ziņa par saņemto zelta medaļu Sočos un viss ar to saistītais. Bija grūtāk koncentrēties un savākties. Iekšēji sevi gatavoju, ka ir jāsavācas, bet organisms pats paņēma tādu kā atvaļinājumu, domas ņēma virsroku, un tas sportiskais aizgāja kaut kur otrajā plānā. Neizdevās pietiekami koncentrēties. Blakus lietas mazliet traucēja. Ziņojumu par iegūto zelta medaļu saņēmu treniņbraucienu laikā, otrajā oficiālo treniņbraucienu dienā, precīzāk – naktī. Nākamā diena bija vispār miskastē metama sportiskā ziņā. Pēc tam bija mazliet labāk, tomēr jutu, ka sacensību dienā neesmu pilnībā fokusējies uz pašām sacensībām.

– Visi mediji rakstīja par Soču skeletona zelta atņemšanu Tretjakovam un to, ka par olimpisko čempionu kļūsti tu. Neformāli saku arī savu apsveikumu, protams. Bet! Vai tā ir arī juridiski nokārtota lieta vai tikai "droši vien piešķirs" līmenī?

– Drīzāk "droši vien" vai "visticamāk", bet, šķiet, tur vēl garš ceļš ejams – gan arbitrāžas tiesa, gan vēršanās vēl visādās tiesās. Galīgais lēmums var tikt pieņemts arī pēc vairākiem mēnešiem. Šī ir viena no mazajām uzvarām. Kaut kāda apbalvošanas ceremonija varētu būt pat pēc gada, bet tās jau ir detaļas.

– Kāda tagad ir komunikācija ar Krievijas sportistiem? Labu dienu viens otram pasakāt?

– Ja jau uzskrien virsū, tad pasaka, bet neviens ar entuziasmu uz kādām sarunām neraujas. Paši viņi tur sēž savā stūrī. Aizvainoti par visu šo situāciju. Kaut gan, es domāju, pārējiem ir lielāks pamats būt aizvainotiem.

Pasaules kausa posma pjedestāls Leikplesidā ASV šā gada novembrī. Zelts Martinam Dukuram, sudrabs – dienvidkorejietim Sunbinam Junam, bronza – krievam Aleksandram Tretjakovam. Trīs cilvēki, trīs pilnīgi atšķirīgi stāsti.Pasaules kausa posma pjedestāls Leikplesidā ASV šā gada novembrī. Zelts Martinam Dukuram, sudrabs – dienvidkorejietim Sunbinam Junam, bronza – krievam Aleksandram Tretjakovam. Trīs cilvēki, trīs pilnīgi atšķirīgi stāsti.


– Pēc tādiem baisiem notikumiem (un dopinga skandāls tāds ir) mēdz teikt: nekad vairs nebūs tā, kā bija. Vai tā var teikt arī par skeletonu?

– Nu, kādu laiku tas tā, protams, būs. Nomainīsies paaudzes, varbūt pamazām aizmirsīsies, bet šobrīd, piemēram, man noteikti vairs nebūs tādas attiecības ar krievu sportistiem, kādas bija iepriekš, un tāpat arī viņiem – ar citiem. Uz viņiem tagad skatīsies pavisam citādi. Tāpat uz mūsu sporta veidu. Soču spēles paliks atmiņā ar pamatīgu rūgtumu – tās nebija tādas, kādas varēja būt un kādas sākumā bija iztēlojušies arī viņi paši.

– Vai tevi aicina runāt arī Krievijas televīzijas?

– Jā, viņi zvana man caurām dienām. Es vienkārši neceļu klausuli. Nav īpašas intereses ar viņiem komunicēt. Tāpat interviju sagrozīs sev izdevīgi, tādēļ necenšos pat laiku tērēt.

– Par citām lietām un personām skeletonā... Jau vairākas sezonas spēcīgs konkurents ir dienvidkorejietis Sunbins Juns. Kā raksturotu šo vīru?

– Es viņā patiešām saredzu talantus. Nav tā, ka viņš pēkšņi vienā dienā uzradās. Mērķtiecīgs darbs, fiziski un tehniski talantīgs. Trasē brauc arvien stabilāk... Jau 2014. gadā Soču olimpiskajās spēlēs varēja redzēt pirmās iezīmes, ka tur būs labs materiāls.

– Tālo Austrumzemju tautas vienmēr ir mazliet noslēpumainas...

– Principā viņi ir visnoslēgtākie, klusākie, pat īsti nesveicinās.

– Vai šī tev būs pēdējā Pasaules kausa sezona?

– Jā, noslēdzošā. Vēl olimpiskās spēles, un tad vajadzētu finišēt. Grūti pateikt, kādi būs nākamie izaicinājumi... Dzīve jau pati piespēlēs. Piemēram, kādu patrenēt vai tamlīdzīgi...

– Tev ir ekonomista izglītība...

– Vairāk tomēr gribētu sportā turpināt. Kā ekonomists taču neesmu nevienu dienu strādājis! Viss atkarīgs no iespējām un piedāvājuma. Varu strādāt arī Latvijā. Bet īstenībā neesmu tik tālu aizdomājies. Nepiesārņoju ar to galvu. Ir citi mērķi, uz kuriem pagaidām eju...

– Cik dienu gadā esi mājās?

– Vasarās jau diezgan daudz. Vasaras nometnes mēs cenšamies pēc iespējas vairāk pavadīt mājās. Svaru stienis taču visur sver vienādi. Ziemās gan sanāk vairāk. Tagad prom no mājām biju piecas nedēļas, nedēļu mājās, tad atkal prom...

– Vai tavas meitiņas jau iemācījušās kaut ko no skeletona gudrībām? Mačus nerīko? Vai vismaz skatās?

– Domāju, vēl mazliet par agru, bet mačus skatās, ir lietas kursā. Arī jaunākā, divgadīgā skatās un jūt līdzi. Atbalsts ir, bet braukšanas mēģinājumu vēl nav. Viņām ir brālēns, kuram tās lietas tuvākas. Viņš gan pārzina visus tos roku berzēšanas rituālus.

– Ja meitas kādreiz izlemtu par labu profesionālajam sportam?

– (Ilgi domā) Katrā gadījumā tam jābūt viņu lēmumam, nevis es kaut ko tur sākšu bīdīt. Es kā tēvs atbalstītu, bet negribētu pieņemt lēmumus viņu vietā, piespiest kaut ko darīt. Tas tomēr jāizbauda un jājūt pašam, tad tie augļi ir pavisam citādi. Ja tas ir tikai vecāku sapnis, tad nekā tur nebūs. Agri vai vēlu bērns atēdīsies, saņems dūšu un pateiks, ka nepatīk.

Kopā ar ģimeni Krimuldas baznīcā: Martins, piecus gadus vecā Magda, sieviņa Jana un divus gadus vecā Marta. Kopā ar ģimeni Krimuldas baznīcā: Martins, piecus gadus vecā Magda, sieviņa Jana un divus gadus vecā Marta.


– Kad sacensības beidzas, vai seko līdzi arī citiem sporta veidiem?

– Ziemā sekojam līdzi bobslejam, skatāmies, kā veicas kamanām. Basketbolā skatos, kā iet Porziņģim. Nupat Amerikā bijām, kur bieži rāda sporta apskatus, dienas momentus. Prieks, ka Kristaps spēj tur būt un cīnīties. Domāju, labāko līmeni viņš vēl nemaz nav sasniedzis.

– Skeletona dēļ, protams, zinām arī tavu tēvu. Vai esat pētījuši dzimtas koku?

– Neesam gan, bet droši vien būtu interesanti papētīt. Atminos, skolas laikā vācu tādus materiālus, bet nu jau aizmirsts...

– Savus vecvecākus atceries?

– Protams. Dzīvoju pie viņiem. Vasaras pavadīju pie vecātēva Valkas pusē. Mammas dzimtā puse ir Kūku pagastā, vēlāk pārcēlās uz Jēkabpili. Tēva vecāki bija no Alūksnes puses, bet tad pārcēlās uz Valku.

– Ko atceries no laukiem?

– Bija zirgi, bija tulpju dārzi. Vectēvs audzēja tulpes, mēs arī kaut ko asistējām. Bija ko darīt un noņemties.

– Siguldā arī jūs esat ienācēji?

– Jā. Tēvs izdomāja, ka grib dzīvot Siguldā. Tika pie darba "Lauktehnikā", ja nemaldos, lika kopā kaut kādus zāles pļāvējus.

– Kā vērtē sava novada pašvaldības darbošanos, piemēram, infrastruktūras uzturēšanā, labiekārtošanas darbos?

– Man patīk, kā novads attīstās. Mēs jau daudzas lietas nenovērtējam. Piemēram, vasarā pie mums ciemos bija atbraukuši austrieši, un viņi teica: "Mēs jau domājām, ka te būs nezin kas, bet, izrādās, ir ceļi, izbruģētas ietves, sporta centrs, no trases augšdaļas fantastisks skats uz Gauju. Reti kurā trasē tā ir. Tāpat serviss – cilvēki prot valodas, ir laipni." Viņi bija ļoti, ļoti patīkami pārsteigti. Protams, tas uzreiz tāds patīkams kompliments. Kā jau teicu, daudzas lietas mēs nenovērtējam. Ja vērtē gadu griezumā, esam novadā spēruši pamatīgu soli uz priekšu gan infrastruktūras uzlabošanas ziņā, gan citās jomās. Ir labi, ka atbraukušie to novērtē. Arī tie, kas šeit bijuši pirms septiņiem astoņiem gadiem, atbraucot tagad redz, kā novads attīstījies, un runā par to. Viss notiek! Domāju, tas ir galvenais – lai būtu attīstība. Lēnāk, ātrāk – tas ir cits jautājums, bet, ja nav attīstības, tad gan skumīgi. Mūsu novadā ir.

– Kaut kas kritisks?

– Vienmēr var atrast, kur piekasīties, bet tās ir "blusas". Kritizēt ir vienkārši. Kļūdas un problēmas nepieļauj tikai tie, kas neko nedara. Tie, kuri dara, pieļauj arī kļūdas. Domāju, svarīgākais ir tās atzīt un darboties tālāk. Cilvēki to novērtēs.

Kopā ar brāli Tomasu treniņa laikā Siguldas Sporta centrāKopā ar brāli Tomasu treniņa laikā Siguldas Sporta centrā


– Latvieši esot lieli ņaudētāji un raudātāji, sak, mums viss ir slikti, bet, lūk, igauņiem, lietuviešiem un Rietumos viss ir daudz labāk...

– Tad, kad esi kopā ar ārzemniekiem, var just, ka viņi ņaud ne mazāk, kaut arī viņu iespējas bieži ir daudz lielākas gan valstiskā, gan sociālo garantiju ziņā. Tas, ka pažēlojamies, pieder pie lietas.

– Tātad ņaudētāji neesam. Kas esam? Dziedātāji? Zemnieki?

– Ja es raksturotu, tad mazliet kūtri, tādi, kas ļoti jāiešūpo. Mēs varam iet uz lielām lietām, bet vajag diezgan spēcīgi iešūpot. Vēl mūsu nācija ir apveltīta ar lielām darba spējām un labu attieksmi pret veicamo darbu – ja dara, tad dara kvalitatīvi.

– Pagājis novembris, mūsu valsts svētku mēnesis. Ko tu ietver jēdzienā "patriotisms"?

– Jo vairāk ceļoju, jo vairāk saprotu, kur ir manas īstās mājas, kur mani gaida, kur es vēlētos atrasties un pavadīt savu mūžu. Tajā pašā laikā es arī negribētu teikt kritiskus vārdus tiem, kuri ir aizbraukuši. Viņi nebrauca labas dzīves dēļ, viņi brauca meklēt labāku dzīvi. Pret to nevaru iebilst, ticu, ka, sasniedzot labāku dzīves līmeni, viņi atgriezīsies. Bet – pie patriotisma... Mainījies tas, ka savulaik es startēju kā viens "es", tagad jūtu, ka startēju ne tikai savā, bet arī savas ģimenes, savas valsts vārdā. Man svarīgs karogs, kura priekšā stāvu.

– Šķiet, par sportu tu stāstīji skopāk nekā par patriotismu un latviskās identitātes lietām...

– Jā, tas man ir svarīgi. Gadiem ejot, es arvien vairāk novērtēju vārda brīvību, to, ka par savu viedokli neapspiež.

– Vai tevi kādreiz ir dziļi aizvainojuši internetā rakstītie, tev adresētie komentāri?

– Protams, ka tie aizvaino, bet vispār es neesmu sociāli aktīvs. Neinteresē mani tā vide. Esmu sapratis, ka, lai tur iegūtu lietderīgu informāciju, reizē iegūsti daudz vairāk visādu nejēdzību, kas man vienkārši traucē dzīvot. Tādēļ es neesmu sociāli aktīvs.

– Paies gadi... Vai tu ietu politikā?

– Domāju, ka ietu. Bet tā noteikti būtu viena partija – Nacionālā apvienība, kas gadiem nav mainījusi savu nostāju.

– Arī Nacionālā apvienība nav pilnīgi balts paladziņš...

– Nu, politika vispār, manā skatījumā, nevar būt balta.

– Tas samazgu spainis, kas dažbrīd gāžas pār sportista Martina Dukura galvu, ir pavisam maziņš spainītis, salīdzinot ar to, kas gaida politiķa Martina Dukura galvu...

– Tas skaidrs. Tikai atbildēju uz jautājumu. Par spaiņiem neesmu īpaši domājis.

2014. gadā sporta stundā Siguldas pilsētas vidusskolā, atklājot Latvijā pirmo klasi ar sporta novirzienu.2014. gadā sporta stundā Siguldas pilsētas vidusskolā, atklājot Latvijā pirmo klasi ar sporta novirzienu.


– Tuvojoties noslēgumam – viena šajā gadā izdevusies un viena neizdevusies lieta.

– Nu, protams, vēl nav izdevies tikt pie olimpiskā zelta. Kas izdevies? Izdevās noķert tādu iekšēju harmoniju starp darbu, ģimeni un visu pārējo. Parasti bija jābalansē, šogad es centos, un izdevās. Vairāk aizdomājos par dzīves vērtībām...

– Atpakaļ uz zemes. Kas tev būs smeķīgākais ēdiens Vecgada cienastā?

– Oh, es domāju – jo vienkāršāk, jo labāk. Kad esi nobraukājies pa trasēm un atēdies visādus labumus, gribas vienkārši – karbonādi, kotletes, kartupeļus.

– Dainis Dukurs ir tavs tēvs, tavs treneris... Kāda ir uzruna sporta ikdienā: tēt, trener, Daini, eu?

– Vecais! Tā ir labi.


Pilnu interviju lasiet 5. decembra laikrakstā "Kodols".

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Olaines novadā – tikai vienu vidusskolu? aprinkis.lv/sabiedriba/izg… pic.twitter.com/B89WiT29C8
aprinkislv
Māris Zanders. Dažas pārdomas, pirms sākas iepirkšanās drudzis aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/Knxe2p0z8l

Twitter Citi raksta

JurmalaLV
Gada sportisti Jūrmalā – Tīna Laura Graudiņa un Aleksandrs Samoilovs jurmala.lv/lv/sabiedriba/… pic.twitter.com/XSRALcgQMO
Ikskilelv
Aicinām pieteikt saldumu paciņu saņemšanai Ikšķiles novadā deklarētos bērnus, kuri neapmeklē pirmsskolas izglītība… twitter.com/i/web/status/9…
Sigulda_Thrills
Ar saukli Ziemasspēki nāk" Siguldā norisināsies Ziemassvētku pasākumi un koncerti- m.facebook.com/story.php?stor… pic.twitter.com/F9ACZNGLGi

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2017