Raimonds Graube: Mūsdienu karavīri nav mazdūšīgāki par latviešu strēlniekiem

(4)
Raimonds Graube: Zemessardze pašlaik ir vislabākais indikators, vai pilsoņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti, jo piesakās brīvprātīgi. Pēc notikumiem Ukrainā Zemessardzei pievienojas cilvēki ar ļoti augstu atbildības sajūtu, kuri dzīvē sevi apliecinājuši gan dažādos amatos, gan privātajā biznesā. Vairāk nekā simt cilvēku ir pievienojušies no studentu korporācijām. Daudzi no viņiem nākotnē noteikti būs sabiedrības viedokļa veidotāji un piedalīsies valsts pārvaldē. Raimonds Graube: Zemessardze pašlaik ir vislabākais indikators, vai pilsoņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti, jo piesakās brīvprātīgi. Pēc notikumiem Ukrainā Zemessardzei pievienojas cilvēki ar ļoti augstu atbildības sajūtu, kuri dzīvē sevi apliecinājuši gan dažādos amatos, gan privātajā biznesā. Vairāk nekā simt cilvēku ir pievienojušies no studentu korporācijām. Daudzi no viņiem nākotnē noteikti būs sabiedrības viedokļa veidotāji un piedalīsies valsts pārvaldē. Foto: arhīvs
2015. gada 11. novembris, 20:02

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube uzskata, ka mūsdienu latviešu karavīri nav nedz vājāki, nedz mazāk motivēti aizstāvēt savu valsti kā viņu vectēvi un vecvectēvi.

– Klāt Lāčplēša diena, un jau kādu laiku valstī norit latviešu strēlnieku simtgades pasākumi. Cik nozīmīgi tas ir jums personīgi, cik – mūsu bruņotajiem spēkiem?

– Lāčplēša diena ir ļoti nozīmīgs datums ne tikai mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bet visai mūsu valstij kopumā. Tas mums atgādina, ka brīvība nav nākusi par velti, bet esam to izkarojuši, maksājot ne tikai ar latviešu karavīru, bet arī ar civilo iedzīvotāju dzīvībām. Mūsu brīvībai ir cena, ko maksāja tauta ar savām asinīm, – tā ne tikai vēlējās būt brīva un neatkarīga, tā bija arī gatava upurēties šim mērķim.

Bez valstiskās apziņas un pārliecības neviena valsts ilgi pastāvēt nevar. Tā ir arī mūsdienu problēma, kuru apzinoties, jāmācās no strēlniekiem un Brīvības cīņu dalībniekiem. Nedomāju, ka mēs šodien būtu mazdūšīgāki un vājāki par mūsu vectēviem un vecvectēviem, kuri stājās strēlniekos un karoja Brīvības cīņās. Manuprāt, dzīvs ir arī tolaiku karavīru pārliecības gars.

– Jūs allaž sevi esat saucis par Pierīgas iedzīvotāju.

– Patiesībā, esmu dzimis un audzis kā Rīgas centra puika, beidzu Rīgas 2. vidusskolu. Taču tad, kad apprecējos un sāku domāt, kur būs manas ģimenes saknes, pavērās iespēja apmesties Jaunmārupē. Kopš tā laika nevaru iedomāties, kā būtu dzīvot citur, jo nav labākas vietas par Pierīgu. Nav tālu līdz darbam, arī galvaspilsētas kultūras dzīve ir ērti sasniedzama, bet vienlaikus pastāv iespēja būt tuvāk dabai. Šobrīd dzīvoju Babītes novada Piņķos un esmu par to ļoti priecīgs.

– Jums un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir gandrīz vienāds "stāžs".

– Ja runājam par to, kā es nonācu līdz savam pašreizējam amatam Nacionālajos bruņotajos spēkos, tad jāatskatās uz Trešās atmodas laikiem. Toreiz ne tikai mārupieši, bet ļoti daudzi Pierīgas iedzīvotāji, atsaucoties Tautas frontes aktīvista Roberta Millera uzaicinājumam, iesaistījās brīvprātīgajos kārtības sargos. Palīdzējām uzturēt kārtību manifestācijās un piedalījāmies barikāžu organizēšanā. Mārupes grupai tika dots uzdevums aizsargāt televīzijas ēku Zaķusalā. To mēs arī darījām, un patiesībā tas bija manas militārās karjeras aizsākums. Kad atguvām neatkarību, saņēmu uzaicinājumu iestāties vai nu Zemessardzē, vai robežsargos. Izvēlējos Zemessardzi un jau 1991. gada septembra beigās kļuvu par profesionālu zemessargu.

Raugoties mūsdienu acīm, mēs, veidojot savu armiju, rīkojāmies tā, kā atļāva mūsu pieredze un zināšanas šajā jomā, kādas nu katram tās bija. Prasīt, lai mēs vadītos no principiem, kurus ievērojam tagad, bet par kuriem neko nezinājām toreiz, nebūtu korekti. Zemessardze gan šajā ziņā bija atvērtāka jaunām idejām. Arī cilvēki uz Zemessardzi nāca brīvprātīgi, ar vēlmi aizsargāt savu valsti.

Meklējumu periods, kura laikā izkristalizējās mērķis, kādus gribam redzēt savus bruņotos spēkus, beidzās 90. gadu vidū, un sākās ar apmācībām nostiprināts transformācijas laiks. Te nozīmīgs pieturas punkts bija 1999. gada Vašingtonas NATO samits. Tā laikā Latvija pievienojās NATO programmai "Partnerattiecības mieram". Armijas ikdienā tas nozīmēja apgūt spēju sadarboties ar sabiedrotajiem miera uzturēšanas operācijās, lietojot tos pašus ieročus, to pašu terminoloģiju, arī mācoties angļu valodu. Tagad mēs esam pilnībā integrējušies NATO un to apliecinājuši starptautiskās operācijās. Tā ir visaugstākā pārbaudes forma situācijās, kas pietuvinātas kaujai, kur kļūdas un nespēja sastrādāties atklātos uzreiz.

– Vai tas bija viegli?

– Sākumā gan Aizsardzības ministrijā, gan Nacionālo bruņoto spēku vadībā bija cilvēki, kuri saprata, ka mums ir jāattīstās evolucionāri, nevis revolucionāri. Problēma jau nav reglamentu ieviešanā, bet mūsu katra galvā. Taču tagad mēs esam nonākuši pie Rietumu sistēmas, kur arī bruņotajos spēkos dominē rūpes par cilvēkiem, un, plānojot operācijas, tiek domāts par karavīriem, nevis tikai par uzvaru, nerēķinoties ar upuriem. Daudzās pasaules valstīs tā joprojām nav. Tas ir īpašs domāšanas veids, kurā dominē cilvēcisko vērtību izpratne, ne tikai loģika.

– Ko jūs atbildētu tiem, kuri ir pret divu procentu robežu valsts budžetā valsts aizsardzībai, sakot, ka skaitliski tik maza armija tik un tā nevar stāties pretī daudz lielākai un ar raķetēm, helikopteriem un tankiem bruņotai iespējamā pretinieka armijai?

– Pirmkārt, mēs esam NATO dalībvalsts, taču maldīgi domāt, ka šī starptautiskās aizsardzības struktūra būtu radīta vienīgi tāpēc, lai aizstāvētu Latviju un visi ir atbildīgi par mūsu – cietēju – likteni.

NATO ir organizācija, kurā valstis stājas, lai palīdzētu cita citai aizstāvēties. Mēs zinām, kas rakstīts Ziemeļatlantijas alianses līguma 5. pantā, proti, ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām dalībvalstīm, bet tajā pašā laikā aizmirstam par līguma 3. pantu, kurā ir teikts, ka katra valsts ir atbildīga gan par kolektīvo drošību, gan par savas valsts aizsardzību, kas pašiem ir jāattīsta. Un NATO neko citu no mums pašlaik arī neprasa, kā parūpēties pašiem par savas valsts aizsardzību. Tā dara arī citas alianses valstis.

Mēs līdz šim esam attīstījuši tās spējas, kas nepieciešamas dalībai starptautiskajās operācijās un tur arī labi sevi parādījuši, bet aizmirsām vairāk padomāt par savas valsts aizsardzību. Bet šobrīd tas ir pats svarīgākais uzdevums.

Tie, kuri runā par lielākām vai mazākām armijām, tanku skaitu, sagrautām pilsētām un tamlīdzīgi, domā Otrā pasaules kara laiku kategorijās. Šobrīd aktuāls ir hibrīdkarš – ar pretinieka iespaidošanu mediju telpā, interneta kariem, varas iegūšanu pār cilvēku prātu. Un ko tad pretiniekam sacīt par tādu valsti, kas pat neplāno sevi aizstāvēt, sak, ienāc un dari, ko gribi, un viss? Ja mēs paši rūpēsimies par savām aizsardzības spējām, arī citi to novērtēs.

Gatavība valsts budžetā atvēlēt naudu aizsardzībai nav tikai materiāls jēdziens, bet apliecinājums tam, ka mēs esam gatavi kaut ko upurēt, samierināties ar kaut kādiem ierobežojumiem, lai stiprinātu savas valsts aizsardzību. Un nav pareizi salīdzināt, cik miljonu eiro kādam tika atņemti, bet gan skatīties, kas šobrīd ir svarīgi valsts pastāvēšanai.

– Pašlaik cilvēki tiek aicināti ziedot Zemessardzei, tajā pašā laikā ne pārāk lielu atsaucību piedzīvoja bruņoto spēku rezervistu apmācības. Ko Latvijai dotu, piemēram, obligātā karadienesta atjaunošana? Vai tomēr labāk izmantot Zemessardzes potenciālu?

– Katra valsts meklē savu aizsardzības modeli. Pie tiem iespējamajiem draudiem, kādi mums varētu rasties, un resursiem, kādi ir mūsu rīcībā, šobrīd, manuprāt, pats labākais ir profesionālais dienests, kuru jāturpina pilnveidot, apgūstot jaunas iespējas, piemēram, attīstot pretgaisa aizsardzību.

Obligātais karadienests ir viens no veidiem, kā apmācīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu aizstāvēt savu valsti. Mēs tā vietā esam izvēlējušies motivēt savus pilsoņus stāties Zemessardzē, nodrošinot viņiem kvalitatīvu apmācību, ekipējumu, arī sociālās garantijas. Turklāt brīvprātības princips ir daudz motivējošāks, nekā bruņoto spēku rindu papildināšana likumā noteiktā kārtībā.

Piebildīšu, ka pašlaik mūsu valsts aizsardzības modelis atbilst reālajai starptautiskajai situācijai. Ja tiks atrisināti visi bruņoto spēku modernizācijas jautājumi, mēs varētu atgriezties pie diskusijām par obligāto karadienestu, papētot arī Lietuvas un Igaunijas pieredzi. Tiesa, tur armijas skaitliskais sastāvs daudz neatšķiras no mūsējās, bet ievērojami lielāks ir aizsardzības budžets. Un tur nav runa par procentiem valsts budžetā, bet gan reālo naudu, jo procentu ziņā jau arī mēs tik slikti neizskatāmies.

Pieminot nesenās rezervistu apmācības, vēl ir jāpaskatās, cik sakārtota šajā ziņā ir likumdošana, cik rezervistu mums ir patiesībā, jo mēs jau nemaz īsti nezinām, cik, piemēram, Latvijas iedzīvotāju atrodas ārvalstīs, cik cilvēkiem bija objektīvi iemesli neierasties uz apmācībām. Jau tagad ir skaidrs, ka daudzi no viņiem ir iesaistījušies Zemessardzē, citi dien Iekšlietu ministrijas struktūrās. Tādu, kuri nevēlējās mācībās piedalīties, varētu būt ļoti maz. Ja neskaitām tos, kuriem ir veselības problēmas, attaisnojoši ģimenes apstākļi, gribu uzsvērt, ka, to rezerves karavīru skaits, kuri nevēlējās iet uz mācībām nebija tik liels.

– Tiek runāts, ka latviešu karavīri, kuri uzkrājuši pieredzi starptautiskās misijās, atkal varētu doties misijā palīdzēt karot ar "Islāma valsts" kaujiniekiem.

– Pareizāk būtu teikt, ka mums, iesaistoties koalīcijas spēkos, būtu pienākums apmācīt Irākas bruņotos spēkus, lai tie būtu spējīgi stāties pretī "Islāma valsts" kaujiniekiem. Tāpēc runa ir tikai un vienīgi par instruktoru uzdevumiem Irākas armijas mācību bāzēs. Taču tas ir tikai plāns, kuru šobrīd vērtē Aizsardzības ministrija, bet, vai tas tiks īstenots, par to jālemj Saeimai.

– Kā jūs šogad svinēsiet Lāčplēša dienu?

– Man ir sapnis par to, ka gan 11. novembrī, gan 18. novembrī es, tāpat kā citi valsts pilsoņi, varu paskatīties no malas un papriecāties par mūsu bruņotajiem spēkiem, noskatīties parādi, kopā ar ģimeni ieturēt svētku maltīti. Taču šobrīd tas tiešām ir tikai sapnis. Mani amata pienākumi ir tādi, ka atradīšos svētku pašā centrā gan Lāčplēša, gan valsts dibināšanas dienā. Tās būs no rīta līdz vakaram aizpildītas darbadienas. Jāsaka gan – patīkamas darbadienas.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Ilga Reizniece: Jāņos svarīgākais ir patiesums pret sevi aprinkis.lv/sabiedriba/cil… pic.twitter.com/GE9u2iIYf9
aprinkislv
23. jūnijā Lielbritānijā notiks vēsturisks referendums aprinkis.lv/zinas/item/317… pic.twitter.com/ugFf0U5B90
aprinkislv
Ķekavas novada iedzīvotāji varēs izmantot jaunu autobusa maršrutu aprinkis.lv/sabiedriba/pas…

Twitter Citi raksta

Adazu_novads
SVARĪGI! No 27.jūnija līdz 4.jūlijam asfalta seguma izbūves darbi posmā no Baltezera ielas 23 līdz Baltezera kapiem! pic.twitter.com/x6VL5GVjdD
sigulda_lv
Fotogalerija: Jāņu ielīgošana Jūdažu Sabiedriskajā centrā: sigulda.lv/public/lat/fot… pic.twitter.com/m0Zc8t1CcT
Adazu_novads
Arī Kadagas iedzīvotājus turpmāk priecēs puķu dobes! pic.twitter.com/Xi8mCKZESd

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2016