Jānis Dimants: Karš tiešraidē un kaut kas iz dzīvo un mirušo tiesāšanas ^{Apriņķis.lv}

Ciniski pieņēmumi, taču vai visai pasaulei zināms, ka cilvēku dzīvības krievu okupantiem nav neko vērtas. Nav atsevišķas statistikas par bojāgājušajiem ukraiņu civiliedzīvotājiem nakts uzbrukumos. Kad tiks tiesāti kara noziedznieki, to viņiem varētu piešūt kā rīcību vainu pastiprinošos apstākļos. Tikai kas un kā lai uzskaita, kādā nāvē katrs aizgāja tajos 1617 daudzdzīvokļu namos, ko Krievijas karaspēks uzspridzinājis tikai Harkivas pilsētā vien? Un kā lai uzrāda, kādas nāves mocības pārciestas zem sagrautās slimnīcas gruvešiem?

Sirdi plosoši stāsti arī par tiem, kas izglābušies vai izglābti, atrokot gruvešu kaudzes. Un savs stāsts katram no tiem nu jau vairāk nekā pieciem miljoniem, kas no kara pārņemtās Ukrainas devušies bēgļu gaitās. Dzīvojam līdzi tiem, kas nonākuši un patvērumu raduši Latvijā. Taču šopavasar neizprotamā kārtā sanācis tā, ka nereti jāglābj arī pašmājās nelaimē nokļuvušie. Tiem gan ne jel mazākās līdzības ar kara briesmās glābjamiem. Bet neba tāpēc par niecību uzskatīsim ziņu, ka Siguldā, Raiņa ielā, no grāvja izvilkts un no drošas promaiziešanas izglābts kāds vīrs. Diemžēl Gulbenes novadā no dambja izcelts jau bojā gājis cilvēks. Arī Jelgavā upes grīvā viens atrasts jau miris. Un diemžēl Preiļu novadā kāds bojāgājušais izcelts no akas. Traģiskie kuriozi! Bet kur liksies, ja tie ziņu slejās pasniegti līdzās pasaules mēroga notikumiem.

Nabaga Puškins

Tikmēr kā kuriozs pavīd arī kaut kas iz dzīvo un mirušo tiesāšanas. No kara pārņemtās Ukrainas nāk kārtējais uzjundījums: Ternopiļā un Mukačevā demontēti pieminekļi krievu dzejniekam Puškinam – tā tiek vēstīts līdzās operatīvajai attiecīgās diennakts informācijai no frontes. Aizkarpatu apgabala galvaspilsētā Ušhorodā ārkārtas sēdē nolemts pārdēvēt visas ielas, kam dots krievu rakstnieku vārds. Gribot negribot jādomā: vai mums nāktos solidarizēties ar ukraiņiem? Rīgā taču ir gan piemineklītis, gan Puškina iela. Turklāt dīvainā kārtā pirms kāda laika tiku vērojis krieviski runājošu bariņu fotografējoties un skaļi tērzējot, kā tie latiši piecieš, ka Rīgā aizvien ir Gogoļa iela…

Zinot, ka ukraiņi burtiski neieredz visu, kas saistās ar krievisko, pieļaujams, ka viņiem jau nu dikti nepatīk arī mūsu Jukums Vācietis, kuru Ļeņins bija iecēlis par sarkanarmijas pirmo virspavēlnieku, savukārt tās mantiniece – krievu armija – tagad ir iebrukusi Ukrainā. Bet Rīgā mums ir Jukuma Vācieša iela. Varbūt ukraiņi to varētu neņemt ļaunā, jo gan jau ir dzirdējuši, ka Rīgā pārdēvēts ielas posms, kur atrodas Krievijas vēstniecība. Ja ne pats Putins, tad ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, viņa jestrā preses sekretāre Marija Zaharova noteikti zina, ka viņu mītnes adrese Rīgā tagad nes Ukrainas neatkarības vārdu.

Lai slavēti žurnālistikas varoņi!

Latvijas vēsturnieki gan savstarpēji reizumis paecējas, ka mums joprojām ir latviešu sarkanarmijas komandieru vai viņu cīņu vietu vārdā nosauktas ielas, bet nav ielu vai laukumu, kas godinātu, teiksim, nacionālo partizānu piemiņu. Pats gan nēsājos ar ideju un cerību, ka kaut kur Pierīgā būs Anša Leitāna iela.

Lai atceramies – šogad rit latviešu avīžniecības divsimtgade. Jā, divsimt gadu, kopš latviešu mēlē sākām drukāt un lasīt avīzi. Vēsturiski tik nozīmīgo pirmo izdevumu “Latviešu Avīzes” gan ilgstoši rediģēja baltvācu mācītāji. Taču, kad pēc pārdesmit gadiem sāk iznākt laikraksts “Mājas Viesis”, tā redaktors ir Ansis Leitāns, un viņš tad arī ir pirmais letiņš šajā augstajā amatā, kur sabija nepilnus divdesmit gadus līdz savai pēdējai stundiņai.

Mūsu lasītājiem jo īpaši nozīmīgi – nacionālās ievirzes satura un līdz ar to nacionālā uzplaukuma sekmētājs Leitāns dzimis Piņķeniekos. Kartē tādu vietu diezin vai atradīsim, toties plaši zināms, ka Babītes pagastā ir Piņķu lielciems. Acīmredzot no turienes nākušais jauneklis ir izmācījies par pulksteņmeistaru, bet strādājis par skrīveri, vēlāk – par pagasta tiesas rakstvedi Piņķos un Beberbeķos, visilgāk – Bieriņos. Pirms gada izdotajā itin solīdajā “Latvijas kultūras vēsturē” atzīmēti mūsu novadnieka tulkotie melodramatiskie romāni, kas guvuši tolaik nepieredzēti plašu popularitāti un tikuši vairākkārt pārizdoti. Diemžēl ne ar pušplēstu vārdu grāmatā nav minēts, ka Leitāns bijis savulaik tik nozīmīgā “Mājas Viesa” redaktors. To atgādinādams, tīkoju rast atbalstu, lai mums būtu Anša Leitāna iela.

Skumdina, ka nerodam un nerodam iespēju avīžniecības divsimtgadi atzīmēt valstiskā līmenī. Vien Eduards Liniņš Latvijas Radio ar ikmēneša raidījumu “Avīžnieku tauta” nemitīgi pāršķir lappusi pēc lappuses un liek izjust mediju lomu, to devumu laikmetu griežos. Lai izskan paldies Eduardam kā urķīgam vēstures racējam un viņa sameklētajiem spilgtajiem preses gudrību dāļātājiem Radio 1.programmas viļņos. Tā turpināt!

Aizkustinošs bijis dievkalpojums Svētās Annas baznīcā Jelgavā un mācītāja Ulda Gailīša sprediķis kā pateicība latviešu nacionālās žurnālistikas un mediju aizsācējiem, laba vēlējumi šī darba turpinātājiem trauksmainajās mūsdienās, vienlaikus izskanot aizlūgumam par latviešu valodu un kultūru. Garīgajos tekstos izskanējusi atziņa, ka zināmās situācijās patiesas informācijas izplatīšana kādam bijusi un kādam aizvien ir pat svarīgāka nekā dzīvība, veselība, ērtības, materiālā bagātība... Skan iespaidīgi. Sakarā ar “Latviešu Avīžu” divsimtgadi pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja atklāta piemiņas plāksne.

Divsimtgade ir īstais laiks, lai sauktu vārdā arī mūsdienu žurnālistikas varoņus, kā to reizumis dara “Rīgas Apriņķa Avīze”. Nule par aprīļa zvaigzni būtu dēvējama Indra Sprance ar Latvijas Radio ceturtdienu pusdienlaikā žurnālistiski tik veiksmīgi sagatavotajiem raidījumiem “Atvērtie faili”, pie viena atzīmējot autori arī kā burvīgas balss īpašnieci. Saruna ar gana runātīgajiem Latvijas pārstāvjiem, kas brīvprātīgi iekļāvušies Ukrainas aizstāvju rindās, skarbā kara dvesma, frontinieku piedzīvotais un neviltotais apliecinājums iet līdz galīgai uzvarai – radiovilnī tik koši pasniegtais ir tiešām kaut kas prātu kutinošs.

Saistībā ar kariem latviešu avīžniecības divsimtgades annālēs rodams kāds atzinums, ko fiksējis viens no slavenajiem “Mērnieku laiku” rakstniekiem brāļiem Kaudzītēm, šajā gadījumā Kaudzīšu Reinis, atminēdamies, kā toreizējā Krimas kara laikā latviešu vidū aizsācies nebijis lasīšanas bums. Tas noticis 19.gadsimta 50.gadu sākumā. Šis laikmets, izrādās, bijis visupirmais, kad latvieši ziņas par karu lasījuši laikrakstos. Ja līdz tam ko domājās zinām par kariem, tad tikai no mutes stāstiem… Bet nu “kara ziņas” burtiski aizrāvušas lasītājus.

Mūsdienās zināma līdzība ar gandrīz pirms pusotra gadsimta notikušiem kariem tāda, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kādā aptaujā noskaidrojies: jā, mums ievērojami palielinājies medijprodukcijas patēriņš – lasa, skatās, klausās ievērojami vairāk. Atšķirība gan tāda, ka mūsdienu “kara ziņas” no Ukrainas it bieži liek uzdot skaudru jautājumu: nu kāpēc tas viss?! Kāda vella pēc šie slaktiņi un postaža?!

Patiesībā jau lielākā atšķirība ir tāda, ka tagad karu skatāmies gluži kā tiešraidē ar visiem pārdzīvojumiem, atmaskojumiem, secinājumiem. Gaidot kaut vai tikai beigu sākuma iestāšanos, prātā paturēsim arī tālāko – to, kas izdarāms ar kara noziedzniekiem un kā pasauli biedējošais agresors atbruņojams no jelkādiem ieročiem. Būtu iznīdējams viss līdz pēdējai kodolgalviņai, lai tādējādi nopulgotais 21.gadsimts atsāktu modernam laikmetam atbilstošu ritējumu. Kāds vēsturisks negods, ja nevaram tikt galā ar vienu neprātīgu mūsdienu agresoru!