Komponistu Jāni Lūsēnu darbam iedvesmo vēlme paslinkot ^{Apriņķis.lv}

“Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods…” – lielāku jēgu kā šajās Rūdolfa Blaumaņa dzejas rindās ir grūti ietilpināt. Lai arī tapušas pirms 120 gadiem, aktuālas tās kļuvušas tieši šodienas kontekstā. 

Koncertstāstā “Mans zelts ir mana tauta” pie skatītājiem novembrī dosies četri lieliski dziedātāji – Zigfrīds Muktupāvels, Dināra Rudāne, Anmary un Atis Ieviņš – un instrumentālā grupa – Jānis Lūsēns, Aivars Gudrais, Harijs Gūtmanis un Jānis Lūsēns juniors. Skanēs Jāņa Lūsēna, Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula, Ulda Marhilēviča, Jura Kulakova, Mārtiņa Brauna, Ulda Stabulnieka, Harija Zariņa un citu komponistu melodijas.

“Mans zelts ir mana tauta” atklāšanas koncerts notiks 4. novembrī Ogres Kultūras centrā. Pēc tam koncerti būs skatāmi 6. novembrī Vidzemes koncertzālē Cēsis, 10. novembrī Ādažu Kultūras centrā un visu novembri vēl citās Latvijas pilsētās.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Bērnībā dzīvoju Liepājā, un tur esmu rāpojis pa jumtiem. Bija tipogrāfijas māja, kur varēja uzkāpt pa ugunsdzēsēju kāpnēm, bija reizes, kad vajadzēja pārlēkt no viena šķūnīša jumta uz otru…  Dievs toreiz pasargāja, nekas slikts nenotika. Ja vecāki būtu uzzinājuši, tad gan būtu dabūjis pa ausīm. Visumā gan es neesmu tendēts uz ekstrēmām nodarbēm.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Brīdis, kad ieraudzīju savu dēliņu Stradiņa slimnīcā. Man viņu iznesa iepakotu kā tādu paciņu, un viņš paskatījās uz mani. Dēla piedzimšana bija notikums numur viens. Arī mazbērnu ierašanās pasaulē bija liels notikums.

No mūzikas dzīves ļoti aizkustinošas ir lielo darbu pirmizrādes, “Putnu opera”, piemēram. Apmēram gadu ir jāstrādā pie partitūras, un nekad nevar zināt, kā viss kopā skanēs. Tad ir gan bailes, gan uztraukums, kā to visu vērtēs liels kolektīvs. Ļoti nozīmīgi bijuši visi lielie teātra darbi – arī “Kaupēn, mans mīļais”, kas savulaik ļāva atdzimt Liepājas teātrim. Visa trupa toreiz ļoti pašaizliedzīgi strādāja, un bija arī labs rezultāts.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Katra dzīves diena ir jānodzīvo tā, lai atklātu kaut ko jaunu sev. Ja arī gadās tukšāka diena, kaut vai paskaties uz mākoņiem un iekšējā pasaulē atkal kaut ko jaunu atklāj. Manī nekad nezudīs intriga pēc kāda jauna atklājuma.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Visu ar mēru. Vajag pašam sajust, ko saka ķermenis. Citi saka, ka jādzer daudz ūdens, man tas galīgi neprasās. Nesen izlasīju, ka viens indiešu guru teicis: dzerot daudz ūdens, tas noslāpē iekšējo uguni. Katram savs veselīgais ieradums. Viss šai pasaulē ir placebo.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Vakarā iziet laukā uzsmēķēt. Tas ir, pirms miega savienoties ar uguns stihiju.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Vēlme paslinkot. Tas nozīmē, ka ātri jāpadara visi darbi, lai varētu atkal paslinkot.  Visu nosaka loģiski un pragmatiski apsvērumi. Arī ar lāpstu darbojoties cilvēks gaida brīdi, kad varēs atpūsties. Tur nav izņēmumu, un ar mani ir tas pats, jo arī mūzikas komponēšana ir darbs. Tas nav tā, ka stāvi smukas jūras malā, pūt burbuļus, un tad pēkšņi atnāk iedvesma. Komponēšana ir nopietns darbs.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Dažkārt pārlasu Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu”, bibliogrāfiskas grāmatas par cilvēkiem un viņu dzīvi. Nav jau diez ko daudz laika, ko atlicināt lasīšanai.

Kādu mūziku klausāties?
Katru vakaru pirms gulētiešanas paklausos mūziku, visbiežāk tā ir arābu vai Tuvo Austrumu mūzika.  Ļoti interesants ir “Portico Quartet”. Viņi spēlē mūziku, kas ir tuva tai, ko es bieži spēlēju Ozolu skolā. Ir sajūta, ka kopējās pasaules tendences ir līdzīgas, un tajās mēs satiekamies līdzīgā mūzikā, neko nesarunājot viens ar otru.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Mājās, Ozolu skolas virtuvē – tur viss garšo vislabāk! Te tiek pacienāti arī Ozolu skolas viesi un koncertu apmeklētāji. Brauciet tik šurp! Visi esat aicināti paviesoties skaistajā Ozolu skolā, noklausīties kādu koncertu un apskatīt Ziemeļvidzemi.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Šeit un tagad, tas ir, Latvijā, Ozolu skolā. Kas būs rītdien – to nezinām. Par parītdienu vispār nekas nav skaidrs, un, ja tā labi padomā, tad šodienā ir arī mazliet kaut kas no vakardienas.