Menu
 

Laima Kota: Traģiska maksa par dzīvi paradīzē Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Ziņas par traģēdiju, ko izraisīja zemestrīce desmit Turcijas pilsētās un daļā Sīrijas teritorijas, nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu visā plašajā pasaulē. Tūkstošiem cilvēku steidz palīgā atbrīvot zem drupām iesprostotos, cerībā atrast izdzīvojušos. Ar satrauktu sirdi notiekošajam līdzi seko arī rakstniece, kādreiz ogrēniete Laima Kota, kura šobrīd viesojas Latvijā, bet jau svētdien atgriezīsies Stambulā Turcijā, ko par savām otrajām mājām sauc jau vairāk nekā desmit gadus.

Draugu ģimene paliek zem gruvešiem

Laima Kota stāsta, ka pērn novembrī Turcijā notikušas mācības, kā rīkoties zemestrīces gadījumā, kas Turcijā nav retums. Diemžēl mācības no realitātes bieži vien ļoti stipri atšķiras. “Diemžēl krīzes situācijā viss mācītais aizmirstas. Šī zemestrīce pārsteidza naktī, un nekas nebija tā, kā mācībās, kas notika dienā un kad cilvēki varēja pārdomāt katru savu rīcību. Realitātē lielākā daļa pat īsti nesaprata, kas notiek,” stāsta Laima.

Viena no cietušajām teritorijām ir Hatai province, kādreizējā Sīrijas teritorija, kas Turcijai tika pievienoja 1938. gadā. Laima Kota stāsta, ka šajā reģionā ne tik sen piedalījusies pasākumā par godu kādam turku filozofam. “Tur ir pilsēta Reihanli (Reyhanli), kas robežojas ar Sīriju. Šo pilsētu nesen labiekārtoja, izbūvēja ūdensvadu, kanalizāciju, ievilka internetu. Daudzi tur sāka būvēt mājas, tostarp mūsu draugu ģimene. Lai uzbūvētu māju, viņi paņēma pat kredītu, un... māja pēkšņi sabruka… Zem drupām palika astoņi cilvēki – ģimene, ko labi pazinu, cilvēki, ar kuriem esmu sēdējusi pie viena galda, un... pēkšņi viņu vairs nav. Vīrs man sāka sūtīt ziņas: Laima, mūsu draugi gājuši bojā, un cilvēki dzirdējuši, kā viņi sauc pēc palīdzības.

Tas ir tik neaprakstāmi sāpīgi, tik prātam neaptverami. Zemestrīcē skartas desmit pilsētas. Gandrīz katrā dzīvo kāda ģimene, ko pazīstu personiski,” stāsta Laima Kota, kura uz Stambulu pārcēlās 2011. gadā. Ar savu nākamo vīru, turku, viņa iepazinās Stambulā, kur notika pasākums rakstniekiem, – Ahmeds bija Eiropas Rakstnieku parlamenta direktors, kā arī šī pasākuma organizators.

Var skaitīt tikai lūgšanas

Ahmeds pašlaik ir Turcijā, un Laima jau ir devusies pie vīra, kurš gatavo palīdzību zemestrīcē cietušajiem, tostarp siltās drēbes, ko ziedot bez pajumtes palikušajiem.

“Sociālajos tīklos es dalījos ar kādas turku sievietes asarām. Viņa dzīvo mazā pilsētiņā, kur ir aptuveni septiņi tūkstoši iedzīvotāju, un uz to var nokļūt tikai pa tuneli. Tunelis ir sagruvis, un viņi palikuši nošķirti no citiem un pat nevar šo vietu pamest. Tēlaini izsakoties – tā ir maksa par dzīvi paradīzē. Turcijā ir reģions Anatolija, un turku tautas etimoloģijā šā vārda izcelsmi skaidro kā divu vārdu salikumu: ana – ‘māte’ un dolu – ‘pilns’. Tātad tu dzīvo pilnības ragā, un tad nāk šī smagā maksa, šī traģēdija. Dzīvojot paradīzē, ir jārēķinās, ka var nākties ar kaut ko riskēt.

Mūsu ģimenes draugi, filozofijas profesori, teic, ka šobrīd var tikai skaitīt lūgšanas par viņu dvēselēm, neko citu vairs nevar darīt,” saka Laima, piebilstot, ka sociālo tīklu vietnes “Facebook” lapā “Latvieši Turcijā” cilvēki zemestrīcē izdzīvojušajiem atver savu māju durvis un piedāvā vietu, kur palikt.

Sagrūst ne vien mājas, bet arī dzīves

“Turcijā sievietes ir īstas mājsaimnieces šā vārda labākajā nozīmē. Viņas aizkarus un paklājus mazgā reizi mēnesī, savu mājvietu uztur ļoti tīru, jo mājas – tā ir viņu pasaule. Un, iedomājieties, šīs mājas, kas bija viņu pasaules centrs, vairs nav. Vēl traģiskāk, ja, sagrūstot šai pasaulei, sagrūst arī dzīves. Pēc islāma tradīcijām, cilvēks ir jāapbedī jau otrajā dienā pēc nāves, bet te nevar cilvēkus apbedīt un nav zināms, kad varēs. Iespējams, sagruvušas arī mošejas.

Mēs paši dzīvojam Stambulā, Āzijas pusē, tuvāk Melnajai jūrai, un tas ir seismiski samērā stabils rajons, var teikt, dzīvojam uz klints. Pazemes grūdienus Stambulā vairāk jūt tie, kas dzīvo Marmora jūras, Eiropas pusē. 16.–17. gadsimtā bija milzu zemestrīce, kad sagruva pat Sofijas katedrāle. Tas nozīmē, ka tas ir iespējams arī Stambulā, kas atrodas seismiskā zonā,” stāsta Laima Kota.

Zemestrīces Turcijā nav retums

Rakstniece stāsta, ka zemestrīces nav iespējams tā īsti paredzēt, un tas ir visbriesmīgākais. Tiesa, iepriekš esot bijuši brīdinājumi par iespējamu zemestrīci, taču cilvēki tam neesot pievērsuši īpašu vērību, sak, nošūposies griestu lampa, un viss, jo Turcijā zemestrīces notiek ik pa laikam, bet šoreiz viss bija citādi.

“Kopš dzīvoju Turcijā, bijušas vairākas zemestrīces, par kurām dzirdēju tikai televīzijas ziņās. Viena no tām notika vietā, kur Egejas jūra ieiet Dardaneļos, Čanakale apgabalā, un tā satricināja lielākoties lauku apgabalus. Tad lielāka zemestrīce ar cilvēku upuriem bija Izmirā, bet ne tik lieliem kā šajā traģēdijā,” stāsta Laima, piebilstot, ka tolaik, kad vēl dzīvojusi Ogrē, sākotnēji Zvaigžņu kalnā jeb tagad Zvaigžņu ielā, līdzās ūdenstornim, tad Skolas ielā un mācījusies Ogres 1. vidusskolā, 6. klasē ģeogrāfijas skolotāja Ruiga stāstījusi, ka Latvija, kurai pāri gājis šļūdonis, ir sablietēta sena zeme, kur zemestrīces nenotiek un nav ne geizeru, ne vulkānu.

“Ja paraugās uz trim Zemes plātnēm, kurām vidū atrodas Turcija, ir skaidrs, ka Turciju vienmēr tā plucinās. Pasaule mainās, Āfrikas kontinents, lēnām pārvietojoties uz ziemeļu pusi, saskaras ar Eirāzijas tektonisko plātni, un notiek “plākšņu cīņas”, bet mēs, cilvēki, kā puteklīši esam tam visam pa vidu. Man ļoti patīk šie ģeologu skaidrojumi, tad es labāk saprotu šo savu putekļa vietu – tu esi tikai graudiņš starp kontinentālām plāksnēm,” saka Laima Kota.

Steigs ziedot

Šobrīd sagrautajās pilsētās strādā tehnika, brīvprātīgie, kas novāc drupas un cer atrast vēl kādu izdzīvojušo. “Man ir mazdēls, un es pat nespēju iedomāties, ka viņš varētu palikt pēkšņi uz ielas. Cilvēki ir nonākuši ellē. Laika apstākļi ir tuvu nullei, viņiem nav silto drēbju, nav elektrības, nav ūdens. Es to uztveru ļoti personīgi. Radinieki Turcijā stāsta, ka diemžēl ir arī tādi, kas gatavi iedzīvoties uz citu nelaimes. Turcijā ir pilsēta Ušaka (Ušak). Tur veikalos segas pirms zemestrīces maksājušas 100 liru, nākamajā dienā pēc zemestrīces  – jau 250...

Turkiem ir tāds teiciens: tie, kas vēlas iedzīvoties uz otra nelaimes, nes sev malku uz elli, kur nonāks. Tagad es šo teicienu saprotu. Neesmu vienīgā, kas raud, televīzijas uzņemtajos kadros ieraugot no drupām izceltos, izdzīvojušos. Daudzi raud. Raud no prieka, ka vēl kāds ir palicis dzīvs šajā briesmīgajā traģēdijā,” saka Laima Kota, piebilstot, ka, tiklīdz nonāks Turcijā, steigšus ziedos izdzīvojušajiem siltās drēbes. Tās viņiem šobrīd ir ļoti nepieciešamas.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.