Patērētājs – lietu pavēlnieks? Cilvēka loma produktu aprites ciklā

(Komentēt)
Latvijā pircēji jau pieraduši pētīt marķējumu, lai pārliecinātos par produkta īpašībām. Latvijā pircēji jau pieraduši pētīt marķējumu, lai pārliecinātos par produkta īpašībām. Foto: Einārs Binders
2. oktobris, 7:43

Lai nodrošinātu ikvienas valsts ilgtspējīgu izaugsmi, resursu izmantošanai jākļūst gudrākai un ilgtspējīgākai. Ir skaidrs, ka līdzšinējais ekonomikas izaugsmes lineārais modelis vairs neder mūsdienu globalizētās pasaules sabiedrības vajadzībām. Nav iespējams izveidot nākotni, ņemot par pamatu modeli "paņemt, uztaisīt, izmest".

Daudzi dabas resursi ir ierobežoti, un ir jāatrod veids, kā tos izmantot no vides un ekonomikas viedokļa ilgtspējīgi. Izmantot esošos resursus labākajā iespējamajā veidā ir arī uzņēmumu ekonomiskajās interesēs.

Lai produktu aprite aizvien vairāk saskanētu ar aprites ekonomikas principiem, svarīga loma šajā procesā ir arī iedzīvotājiem. Tam nepieciešama atbildīga attieksme, gatavība apgūt jauno un ievērojami mainīt savus paradumus.

Valstiska domāšana un rūpes par mūsu rīcībā esošo resursu izmantošanu un par to, ko ar saražoto darīt, kad produkts vairs nav izmantojams, nav nekas jauns. Paaudze, kas pieredzējusi padomju laikus, atceras, ka arī tolaik tika veicinātas, no mūsdienu skatpunkta raugoties, pat ļoti zaļas prakses.

Piemēram, bija jātaupa elektrība un ūdens, bija jāvāc makulatūra un metāllūžņi, pār skolēnu un strādājošo galvām regulāri vēlās līdzīgas kampaņas kā mūsdienās – par papīra un lūžņu, elektrotehnikas savākšanu un citiem pareizas dzīves paradumiem. Iespējams, tolaik partijas un valdības galvenā rūpe bija nevis par vidi, bet vēlme taupīt izejvielas un atbalstīt klibojošo ekonomiku, kaut gan paralēli tika vēstīts par dabas sargāšanu.

Lai gan līdzību ir daudz, bija arī atšķirīgas pieejas argumentācijā. Palicis atmiņā, ka kādā periodā skolās mācīja sevišķi saudzīgi izturēties pret koka un celulozes izstrādājumiem, argumentējot, ka tie gatavoti no kokiem, kuri bija jānocērt, – pretēji plastmasai, kura taču ražota no naftas pārpalikumiem pēc degvielas ražošanas. Tagad dzirdami pretēji apgalvojumi – naftu uzskata par neatjaunojamu un taupāmu resursu, bet koka un papīra plašai lietošanai dota "zaļā gaisma", jo koki taču ataugs.

Visam jābūt apritē

Dabā notiekošajos procesos viegli saskatīt apriti, piemēram, ūdens jūrā iztvaiko, nolīst, iesūcas zemē, nonāk upēs, atkal jūrā utt. Svarīgi, lai arī izejmateriāli un produkti, ko lietojam, paliktu aprites ciklā, kur vispirms ir izejvielas, kuras jāiegūst, jāapstrādā, jāražo produktu sastāvdaļas un tās jāsamontē, jātransportē, jāpārdod, tad mēs šos produktus lietojam un beigās izmetam. Labākajā gadījumā tie vēlreiz atgriežas apritē. Līdzīgi kā rūpniecības precēm, arī pārtikas produktiem jābūt aprites ciklā – ideālā gadījumā pārtikas atliekām būtu jānonāk kompostā un jākļūst par mēslojumu.

Patlaban dzīvojam laikā, kad par politiskajos dokumentos nostiprinātu un ikdienā aizvien plašāk veicinātu principu kļūst aprites ekonomika, par ko "Rīgas Apriņķa Avīze" jau rakstīja 2017. gada 25. aprīlī, atgādinot, ka "aprites ekonomika ir ekonomikas modelis, kurā produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta, un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību".

"Rīgas Apriņķa Avīzes" infografika:

Pircēja vara


Arvien biežāk notiek diskusijas par iedzīvotāju vietu un lomu produktu aprites ciklā. Redzams, ka ikdienā kā patērētāji esam iesaistīti tikai daļā no produktu dzīves cikla, proti, mūsu varā ir produktu izvēlēties, nopirkt, lietot un parūpēties par pārpalikumiem. Tādējādi varētu šķist, ka mūsu kā pircēju un preču lietotāju vara ir diezgan ierobežota.

Ko no iedzīvotāja var sagaidīt ikdienā, lai iedzīvinātu produktu aprites principu? Kā te sastopas iedzīvotāju un valsts varas loma? Biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga stāsta, ka ir svarīgi, lai iedzīvotājam būtu pēc iespējas vairāk iespēju zaļām izvēlēm. Ja tādu nav, ar vēlmi dzīvot videi draudzīgi būs par maz. Turklāt zaļās izvēles iedzīvotājam nereti ir dārgākas vai prasa ieguldīt vairāk pūļu, lai tās realizētu. Tad valsts loma ir ar atbalstu nākt pretī iedzīvotājiem, lai piedāvātu pieejamus risinājumus, bet iedzīvotāju loma – šīs iespējas maksimāli izmantot.

Skandināvijas un citās valstīs, kur iedzīvotāji ir pietiekami turīgi, viņi var atļauties vairāk izmantot videi draudzīgus produktus. Tie parasti ir dārgāki par industriāli ražotiem, tāpēc, izdarot šādu izvēli, patērētājs var paust rūpes par vidi. Var ne tikai pirkt ekomarķētus produktus, kas ražoti videi un cilvēkam draudzīgā veidā, bet arī samazināt savu patēriņa līmeni kopumā. Turīgās valstīs liela daļa sabiedrības jau pārdzīvojusi patēriņa kultūras "bumu", un tur arī iedzīvotāji ar lieliem ienākumiem bieži vien izvēlas dzīvot vienkārši, savus līdzekļus un laiku vairāk veltot ģimenei un draugiem.

Jautāts, vai motivēšanai izvēlēties videi draudzīgu dzīvesveidu galvenā loma ir pātagas (nodokļi, sodi u.tml.) vai burkāna (labo piemēru izcelšana, slavēšana, pareizas rīcības atbalsts utt.) metodei, Jānis Brizga saka, ka sabiedrība nekad nav viengabalaina. Tas nereti ir valsts pārvaldes pieejas trūkums uzskatīt, ka nodoklis "strādās" uz visu sabiedrību vienādi. Faktiski uz vienu grupu labāk nostrādās piespiešana, citas atsauksies uz pozitīvu pieeju. Jebkurā gadījumā – lai iedzīvotāji apzinātos savas iespējas un lomu produktu apritē un mainītu savus paradumus, nepieciešams ilgāks laiks.

Būtiska nozīme ir arī sabiedrības kopējiem uzskatiem, proti, ja sabiedrības lielākā daļa pieņēmusi to, ka atkritumi ir jāšķiro, tad pamēģini tik tādā vidē izlēkt un iet pret straumi, savas mājsaimniecības atkritumus nešķirojot! Arī valsts var pieņemt lēmumus, iedzīvotājiem neatstājot izvēles iespējas. Piemēram, var veicināt ekonomiskāku spuldžu izmantošanu un ilgi par to aģitēt, bet var arī vienkārši aizliegt kvēlspuldžu pārdošanu, kā notika Eiropas Savienībā.

Jānis Brizga uzsver, ka pircēja vara noteikti ir liela – ar savu izvēli viņš tieši ietekmē ražotāju un pārdevēju, jo nepieprasītus produktus nav jēgas ne ražot, ne pārdot. Ja pircējs pieprasīs ekoloģiskus produktus, tādi tiks ražoti. Svarīgi arī, lai cilvēki vairāk izvēlētos sezonālus un vietējos pārtikas produktus, jo to ražošanai nepieciešams mazāk resursu un ir mazāki transportēšanas attālumi. Latvijā jau ir sasniegts līmenis, kad liela daļa iedzīvotāju pirms produkta pirkšanas izpēta marķējumu un izvērtē gan tā ekonomiskumu, gan draudzīgumu videi. Arī aptaujas liecina, ka iedzīvotāji zina pareizās atbildes, – jautājums ir tikai par to, vai teiktajam atbilst arī rīcība. J. Brizga novērojis, ka cilvēki nereti domā, ka pietiks ar mazumiņu, un apstājas pie atsevišķām nelielām izmaiņām dzīvesveidā, uzskatot, ka jau ir pietiekami atbildīgi pret vidi, bet, lai sasniegtu būtisku iespaidu, nepieciešams iet daudz tālāk.

Izlietojot produktu, pāri paliks iepakojums. Būtiski, lai tas būtu viegli šķirojams un pārstrādājams.Izlietojot produktu, pāri paliks iepakojums. Būtiski, lai tas būtu viegli šķirojams un pārstrādājams.


Patērētāja vārdi un rīcība atšķiras

Dažkārt uzskatāmi nākas secināt, ka vārdi ne vienmēr sakrīt ar rīcību. Politikas pārzinātāji atceras Joahima Zīgerista panākumus 1993. gada Saeimas vēlēšanās, kad, dāļājot banānus un vedot vēlētājus ar autobusiem uz balsošanas norises vietu, viņam izdevās savākt nepieciešamo balsu skaitu, lai gan aptaujas par šādu iznākumu neliecināja. Tātad cilvēki slēpa savu patieso izvēli. Vai vides jomā ar aptaujām pietiek, lai uzzinātu visu par iedzīvotāju uzskatiem un rīcību? Sociālantropologs Kārlis Lakševics norāda, ka ar statistiku un eksperimentiem, kas tiek plaši lietoti patēriņa pētniecībā, parasti iegūst viena rakstura datus, bet nepieciešams vēl cits skatpunkts.

Patēriņa izvēles un paradumi ir sociālantropologu uzmanības lokā, tāpēc viņi veic pētījumus ar savām metodēm: dodas līdzi cilvēkiem, kur vien iespējams, novēro viņu rīcību un analizē, kas par to tiek runāts, jo bieži vien šīs lietas ievērojami atšķiras. Rezultāti ir interesanti ne tikai valsts pārvaldei.

Citās valstīs sociālantropologu darbu bieži vien izmanto uzņēmumi, lai pētītu pircēju uzvedību. K. Lakševica kolēģis, piemēram, rakstījis darbu par morālo ekonomiku maizes veikalā, cits kolēģis savu disertāciju rakstījis par degustācijas stendiem lielveikalos, bet viņa draugs Čehijā strādājot pie ražotāja pasūtīta projekta un pētot jogurta lietošanu, kas esot ievērojami atšķirīga no tā, ko var novērot pie mums.

Latvijā ar studentu spēkiem veikts pētījums par produktu ekomarķējumiem – kā šādus produktus uztver un izvēlas pircēji. Secināts, ka esam atšķirīgi no, piemēram, Vācijas vai Skandināvijas valstu iedzīvotājiem. Ja tur pircējiem svarīgs izvēles faktors ir ētiskais patēriņš, Latvijā izvēles pamatojums pārsvarā ir šādu produktu veselīgums. Turklāt Latvijas pircējs produkta veselīguma novērtēšanā nepaļaujas tikai uz ekomarķējumu, bet pārbauda un uzticas savām sensorajām maņām, respektīvi, ļoti rūpīgi izvērtē garšu un smaržu, uzskatot, ka tā var labi novērtēt produkta veselīgumu.

Vietējā specifika – statuss svarīgāks par taupīšanu

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola vērš uzmanību uz to, ka Latvijā ir sava specifika, kas mūs atšķir no Rietumeiropas valstīm. No vienas puses, ikdienas pirkumos cilvēki ir ļoti jūtīgi pret nelielām cenu atšķirībām un var viegli izvēlēties līdzīgu, bet mazliet lētāku produktu, nekā ierasts, kas ļauj iespaidot izvēles ar nodokļu politiku. No otras puses, ir arī pretēji piemēri, piemēram, Latvijas pircēji vairāk izvēlas gan lielas automašīnas, gan auto ar lielāku motora tilpumu, lai gan tās ir neekonomiskākas, turklāt par tām jāmaksā lielāks nodoklis. Šai izvēlei it kā nav racionāla pamatojuma, iespējams, ka šāda veida patēriņa paradumi ir veids, kā apliecināt savu statusu saskaņā ar vietējiem uzskatiem.

Rietumeiropā šāda "mode" ir pārdzīvota, un tur aizvien populārākas kļūst mazākas automašīnas. Tomēr situācija mainās. Ir pamanāms, ka jaunākajai paaudzei apliecināt sevi šādā veidā kļūst aizvien mazāk aktuāli, un nereti jaunieši netiecas pat iegūt autovadītāja tiesības – viņi pārvietojas, piemēram, ar sabiedrisko transportu, taksometru vai izmantojot kopbraukšanas iespēju, neapgrūtinot sevi ar nepieciešamību pirkt savu automašīnu.

Pēc Aldas Ozolas domām, vēl viena pagājušā laika palieka ir vēlme iegūt savā īpašumā pēc iespējas vairāk lietu, piemēram, specifiskus un dārgus darbarīkus, lai gan tie tiek lietoti reti un daudz izdevīgāk tos būtu nomāt, izmantot iespēju mainīties vai dalīties ar citiem. Šāda prakse būtu gan ekonomiskāka, gan personiskajām finansēm saudzīgāka. Tas ir pretēji Rietumeiropas valstu "modei" neapkraut sevi ar lietām, kas tiek reti izmantotas.

Iedzīvotāju izvēle par labu vietējiem pārtikas produktiem ir svarīga globālā mērogā.Iedzīvotāju izvēle par labu vietējiem pārtikas produktiem ir svarīga globālā mērogā.


Iepakojums un maisiņi

Izvēloties preces, Alda Ozola iesaka nopietnu uzmanību pievērst iepakojumam. Gadās, ka iepakojums ir gan nevajadzīgi liels, materiālu patērējošs, gan arī slēpj pircējam tā saturu, radot iespaidu, ka produkts ir citādāks nekā īstenībā. Piemēram, bērns izvēlas iepakotu lelli, bet pēc izpakošanas ir vilšanās, jo izrādās, ka lelle ir vien maza daļa no lielā iepakojuma. Ja ar leļļu iepakojumiem nesanāk saskarties pārāk bieži, tad tā nav ar vienreizlietojamiem iepirkumu maisiņiem. To nonākšana vidē ir globāla problēma, kurai risinājumi tiek meklēti visā pasaulē.

Alda Ozola stāsta, ka šajā ziņā ne vienmēr priekšgalā ir pārticīgākās valstis ar ilgāku pieredzi vides piesārņojuma samazināšanā. Piemēram, Eiropas Savienībā ar dažādiem paņēmieniem veicina pircēju pakāpenisku atteikšanos no plastmasas maisiņiem, arī Latvijā lielveikalos maisiņi vairs nav pieejami bez maksas (izņemot pavisam plānos, kur higiēnas nolūkos ielikt tādas preces kā augļus vai dārzeņus), bet Āfrikā tie ir aizliegti jau vairākās valstīs. Piemēram, Kenijā par videi nedraudzīgo plastmasas maisiņu izmantošanu, ražošanu vai importu var tikt pie milzīga naudas soda un līdz pat četriem gadiem cietumā.

 

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Ulbrokas @FSMasters @Stopini_Latvia florbolistu ceļš pretī EuroFloorballCup apstājas pusfinālā… twitter.com/i/web/status/9…
aprinkislv
LBL: Ķekava, Carnikava un Saulkrasti turpina uzvarēt, Sigulda turpina zaudēt aprinkis.lv/zinas/item/409… pic.twitter.com/VJc6anJTyo
aprinkislv
Māksla un mūzika Siguldas Baltajā flīģelī @baltaisfligelis @sigulda_lv aprinkis.lv/zinas/item/409… pic.twitter.com/xyoourKNYj

Twitter Citi raksta

NBD_LV
Labs darbs, kas padarīts! Uzmanības centrā Latvijas seklekcijas labākie rezultāti, Lielvārdes jostas motīvos... fb.me/27sQtFZ3o
Stopini_Latvia
21. un 22. oktobrī Stopiņu novada ''Jugla 1'' apkārtnē notiks apmācības zemessargiem stopini.lv/lv/jaunumi/nov…
Saulkrastic
Ieskaties padomos, kā izmantot rudens lapas savā labā! ow.ly/DJrb30g0B1u pic.twitter.com/ZsI3TqAkj9

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2017