Menu
 

Ar cerībām uz brīnumu Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Kuplā un draudzīgā Riekstu-Riekstiņu ģimene: (no kreisās) Toms, Nora, Madara, Līna, Maija, Valdis un Nora. Foto – no privātā arhīva Kuplā un draudzīgā Riekstu-Riekstiņu ģimene: (no kreisās) Toms, Nora, Madara, Līna, Maija, Valdis un Nora. Foto – no privātā arhīva

Ogrēnieši Rieksti-Riekstiņi ir laimīga daudzbērnu ģimene, kurā aug pieci bērni. Pastarītei Līnai ir četri gadiņi. Gudrajai, dzīvespriecīgajai un garā stiprajai meitenītei pēdējais gads nav bijis viegls – pieci mēneši aizvadīti slimnīcas gultā, un arī šobrīd viņa, ik vakaru dodoties gulēt, divpadsmit stundu pavada pieslēgta dialīzes aparātam. Tomēr ģimene nezaudē cerību un dara visu, lai Līnai būtu laimīga bērnība, rodot prieku ikdienišķās lietās un cits citu it visā atbalstot.

Jūrmalniece Maija un ogrēnietis Valdis iepazinās, kad abiem aiz muguras jau bija iepriekšējās attiecības. Maija bija pārdzīvojusi smagu dzīves posmu, pāragri kļūstot par atraitni, bet Valda laulība izira. Maijai no iepriekšējām attiecībām ir divas meitas, Valdim – dēls un meita. Līna ir abu kopējais bērniņš.

Spēj atrast līdzsvaru

Abi iepazinās kāda paziņas kāzās – Maija bija vedējmāte, bet Valdis vedējtēvs. Tā nu pirms deviņiem gadiem paši, kā tagad joko, savedās kopā. Bija jāmeklē kuplajai ģimenei piemērota mājvieta, kur katram bērnam būtu sava istaba, un tādu viņi atrada Ogrē, Daugavas krastā, Uzānu ielā, kur reģistrēts arī Maijas, ja tā var teikt, sestais bērns – viņas radītais uzņēmums “Vegan Fox Cosmetics”.

Viņu ikdiena ir spraiga, jo lielie bērni ir pusaudži. Iespējams, tas, ka katram bērnam ir vieta, kur pabūt vienatnē, ļāvis kuplajai ģimenei pieņemt citam citu, saglabāt līdzsvaru un iztikt bez liekiem strīdiem. Madara, kurai jau ir astoņpadsmit, mācās Ogres Valsts ģimnāzijā. Lielā Nora (16) veselības problēmu dēļ tagad apmeklē Rīgas Tālmācības vidusskolu, bet Matīss (16) un Nora (14) mācās Ogres 1. vidusskolā. Lielajiem bērniem katram ir savas aizraušanās – basketbols, tautas dejas, skeitbords, mākslas skola –, un bieži vien viņi mājās atgriežas tikai vakarā. Savukārt četrgadniecei Līnai, kura ir ļoti komunikabla, patīk dziedāt, dejot un zīmēt.

Viss sākās ar tūskām

Tieši pirms gada Riekstu-Riekstiņu ģimenes ierastais dzīves ritms pilnībā mainījās. Vecāki no rītiem sāka ievērot, ka Līna mostas piepampusi. Pirmā doma bija, ka tā varētu būt alerģija. Sāka pieaugt arī Līnas svars – īsā laikā no sešpadsmit kilogramiem līdz divdesmit vienam. Lai tiktu pie alergologa Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, rindā bija jāgaida teju mēnesi. Tā kā Maiju urdīja iekšējs nemiers, viņa pieteica maksas vizīti.

Alergoloģei uzreiz bija skaidrs, ka tā nav alerģija. Viņa izteica aizdomas par nieru slimību un ieteica nekavējoties braukt uz slimnīcu. Līnai bija ļoti sliktas analīzes, faktiski abas nieres gandrīz nefunkcionēja. Sākotnēji vecāki cerēja, ka pietiks ar zāļu kursu un viss būs kārtībā, taču pagāja divas nedēļas un zāles nepalīdzēja. Ģimene un ārsti konsultējās arī ar speciālistiem Lietuvā un Somijā. Līnai piemeklēja aizvien jaunas un jaunas, ar katru reizi stiprākas zāles, bet arī tās nepalīdzēja. Meitenītes svars arvien pieauga, un piepampušo kājiņu dēļ viņa vairs nevarēja piecelties no gultiņas un pastaigāt.

Konstatē retu nieru iekaisumu

“Pēc četru nedēļu ārstēšanas sapratu, ka nav labi, un lūdzu veikt nieru biopsiju, lai precīzi noteiktu, kāds ir iekaisums. Priecājos, ka to izdarījām, jo tajā tika konstatēts, ka Līnai ir ļoti rets nieru iekaisums, kāds Latvijā iepriekš bijis konstatēts pirms gadiem desmit piecpadsmit, un lielas pieredzes tā ārstēšanā mediķiem nav, bet ir Eiropas vadlīnijas,” stāsta Rieksti-Riekstiņi. Visi centieni uzlabot situāciju bija velti, meitai labāk nekļuva, un ārstiem nebija atbildes, kāpēc tā.

“Slimnīcā nogulējām piecus mēnešus. Tas bija smags laiks – it kā diagnoze ir noteikta, bet neviens nevar pateikt, kāpēc zāles nepalīdz un ko īsti darīt. Analīzes kļuva kritiskas, Līna dzēra stipras zāles un jau sāka ķīmijterapiju. Katru rītu viņai vajadzēja izdzert divpadsmit tablešu. Varu tikai apbrīnot meitas pacietību – viņa ņēma pa vienai tabletītei un rija nost. Naktis bija trakas, Līna bieži tika pieslēgta pie sistēmām, viņu saslēdza tik daudz caurulītēs, ka nevarēja īsti pakustēties. Vienā brīdī nieru rādītāji dramatiski pasliktinājās, un arī kālija rādītājs, kas ir svarīgs sirdsdarbībai, liecināja, ka organisms ir saindējies un ir nepieciešama nekavējoša rīcība,” Maija atceras satraukuma pilnos brīžus.

Nolemj pieslēgt pie mākslīgās nieres

Ārsti pieņēma lēmumu pieslēgt Līnu pie mākslīgās nieres jeb peritoneālās dialīzes iekārtas, kas nodrošina nieru darbību. Lai ievadītu vēdera dobumā katetru, vajadzēja operāciju. Tas izdevās tikai trešajā operācijā. Katru nakti Līna divpadsmit stundas bija pieslēgta pie mākslīgās nieres. Maija stāsta, ka šobrīd Latvijā dialīzi mājās veic tikai četriem bērniem. Tā neārstē, bet palīdz cīnīties ar sekām. Arī Līnai tūska mazinājās, un viņa varēja atsākt staigāt, kas faktiski bija jāmācās no jauna. Vienu brīdi Līnai bija jālieto arī hormonu preparāti – viņai saauga kuplas uzacis un iepriekš mierīgajam un mīļajam bērnam radās izteiktas garastāvokļa svārstības, līdz pat dusmu lēkmēm.

Bija Covid-19 ierobežojumu laiks, un slimnīcā apciemot Maiju un Līnu drīkstēja tikai tētis, kurš to darīja katru otro dienu. Arī viņam šis laiks bija smags, jo mājās vajadzēja rūpēties arī par četriem lielajiem bērniem, kuri, par laimi, ar daudz ko varēja tikt galā paši. Kad laiks kļuva siltāks, ģimene drīkstēja satikties ārā un baudīt vecmāmiņas Lailas atvestās gardās pankūkas. Starp citu, vēlāk ārsti izteica pieņēmumu, ka, iespējams, Covid-19 varēja būt slimības palaidējmehānisms, jo viss sākās mēnesi pēc tam, kad Līna vieglā formā bija pārslimojusi šo infekcijas slimību.

Dialīze jāturpina arī mājās

Slimnīcā bija aizvadīti daudzi mēneši, slimība nebija izārstēta, bet īsti nebija arī iemesla palikt medicīnas iestādē. Līnai vajadzēja turpināt dialīzi un sākt lietot jaunas sava veida ķīmijterapijas zāles. Ārsti nolēma, ka viņa drīkst doties mājās. Maija iemācījās pievienot meitai dialīzes aparātu, un tā nu tagad Līnu mājās ik nakti pieslēdz aparātam, kas palīdz attīrīt viņas organismu. Meitene ir ļoti labi iemācījusies sadzīvot ar vēderā ievadīto katetru, zina, ka to nedrīkst aiztikt un ir jāuzmanās.

Kad Līna atgriezās no slimnīcas, viņa vēl nestaigāja, un ģimene devās pastaigās ar ratiem, izbaudot skaisto Ogri, kur ir ļoti daudz pastaigu maršrutu.

Diemžēl Līna daudz ko nedrīkst – piemēram, spēlēties smilškastē kopā ar citiem bērniem, iet peldēt baseinā, kas ir viņas sapnis, apmeklēt bērnudārzu, jo zāles sagrauj imunitāti un pat iesnas meitenei var kļūt par lielu problēmu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Līnai ir invaliditāte, bet vizuāli tas nav redzams. Viņa ir pilnvērtīgs bērns, tikai ar ierobežojumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Divas reize nedēļā viņa dodas dziedāt, reizi nedēļā – zīmēt, trīs reizes apmeklē fizioterapiju un divas reizes masāžu, par ko ģimene lielu paldies saka Ogres novada Sociālā dienesta darbiniekiem, kas ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši.

Slimība ierobežo

Līna saņem invaliditātes pabalstu, un vecāki paldies saka arī valstij, kas bez maksas nodrošina gan ar dialīzes aparātu, gan šķidrumu, kas jāievada, – tas izmaksā vairākus tūkstošos eiro mēnesī. Šobrīd vecākus apbēdina tas, ka janvārī uzsāktais ķīmijterapijas kurss, kura pirmā deva situāciju uzlaboja, dodot cerību, bet pēc otrās devas nieru rādītāji atkal pasliktinājās. Ģimene liek cerības uz trešo zāļu devu, ko Līnai ievadīs pēc pusgada, tikmēr jāturpina dialīze. Tas nozīmē, ka visi kopā tā īsti nekur nevar aizbraukt, jo vakarā noteiktā laikā ir jābūt mājās. Arī naktīs ir grūti izgulēties, jo caurulīte reizēm traucē – aparāts sāk pīkstēt, tādēļ miegs ir saraustīts.

Ziemassvētkos gan visi bija aizbraukuši ciemos pie vecvecākiem, ņemot aparātu līdzi, bet tas esot sarežģīti. “Ar dialīzi ir liels risks dabūt iekaisumu. Vienreiz jau dabūjām, tad jādzer antibiotikas un atkal jābrauc uz slimnīcu. Tāpēc atvērums vēderā ir ļoti jāsargā. Daktere teica: gaidiet brīnumu – organisms pēkšņi var noreaģēt. Mēs uz to, protams, ļoti ceram, jo Līna mums ir enerģiska un ļoti stipra, ļoti pozitīva, iztur visas analīžu nodošanas – riktīga malacīte,” saka Maija.

Ja trešā zāļu deva nelīdzēs, būs izsmeltas visas iespējas un atliks tikai nieru transplantācija. Taču, nezinot, no kā nieres saslima, nav garantijas, ka nesāks bojāties ar transplantētā niere.

Maija attālināti turpina vadīt pašas izveidoto uzņēmumu “Vegan Fox Cosmetics”, kas ražo kosmētiskos līdzekļus, kuros nav dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļu.


Kļūst par vegāni

Ikdienā ģimenes galva strādā privātā siltumpagādes uzņēmumā Jelgavā, un ir dienas, kad darba pienākumus var veikt attālināti. Savukārt Maija attālināti turpina vadīt pašas izveidoto uzņēmumu “Vegan Fox Cosmetics”, kas ražo kosmētiskos līdzekļus, kuros nav dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļu. Tos viņa pārdod gan savā interneta veikalā, gan nelielos veikaliņos Latvijā un ārzemēs un priecājas par katru, kurš iegādājas viņas radīto produkciju. Tas ļauj nestrādāt lielā uzņēmumā, kā iepriekš, bet būt mājās kopā ar meitu, kurai tas šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Maijas biznesā reizēm iesaistās visa ģimene, jo gatavo produktu iepakošana notiek mājās, Maija pati noformē un izsūta pasūtījumus, kā arī uztur uzņēmuma mājaslapu un vietnes sociālajos tīklos.

Jautāta, kāpēc tieši vegānā kosmētika, Maija teic, ka viņai jau kopš bērnības ir vēlme glābt dzīvniekus. Bērnībā vasarās viņa strādājusi fermā, kur redzēja, kādā saspiestībā un kādos apstākļos dzīvo dzīvnieki, kādas šausmas tie pārdzīvo. Pieaugot viņa kļuvusi par veģetārieti, tad vegāni. Jāpiebilst, ka ģimenē katrs drīkst ēst, ko vēlas, taču Maija gatavo tikai veģetārus un vegāniskus ēdienus. Arī viena no meitām ir vegāne.

Protestē būrī pie Saeimas

Maija saprata, ka, izveidojot savu uzņēmumu, izstrādājot kosmētikas produktu līniju, kurā netiek izmantots nekas no dzīvniekiem, tas noteikti palīdzēs dzīvniekiem. “Esam radījuši produktus cilvēkiem, bet – lai palīdzētu dzīvniekiem. Regulāri atbalstām dzīvnieku patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Ilgu laiku Latvijā notika cīņa, lai veiktu izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas aizliegtu kažokzvēru audzēšanu.

Pirms nepilniem diviem gadiem esmu sēdējusi būrī pie Saeimas, kad bija akcija “Mēnesis sprostā”, kur protesta dalībnieki, ik pa brīdim mainoties, mēnesi no vietas sēdēja būrī. Akcijas mērķis bija atbalstīt tobrīd Saeimā iesniegto likumprojektu par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, parādot, cik grūti ir lapsām un citiem kažokzvēriem, kam jādzīvo būrī briesmīgos apstākļos tikai tāpēc, lai kāds pēc tam no viņu kažoka uztaisītu cepuri vai apkakli,” stāsta Maija.

Pietiek vien ar apskāvienu

Jautāta, kur smeļas visam spēkus, Maija teic, ka šajā ziņā grēko. Līna šobrīd ir pirmajā vietā. “Protams, kādā brīdī kļuva grūti, sāku apmeklēt arī psihologu. Bija grūti sadzīvot, ka Līnas slimība tik ļoti ietekmējusi mūsu ikdienu. Mums ģimenē ir ļoti laba tradīcija – Valda mamma katru rudeni organizē sporta spēles, kur visi savācamies – aptuveni trīsdesmit cilvēku. Mums patīk doties pārgājienos. Reizi gadā, Pirmajā adventē, ģimenes draugs organizē pārgājienu ar nakšņošanu teltīs. Tā ir galvas izvēdināšana un cita pieredze. Tur gan braucām divatā. Tagad ļoti palīdz relaksēties pirts rituāls, mums mājās ir pirts. Esmu arī liela grāmatu lasītāja, bet pats galvenais enerģijas avots ir vīrs – pietiek ar dažu sekunžu apskāvienu, lai saņemtu šo spēku viens no otra,” saka Maija, un Valdis viņai piekrīt.

Arī Valdis radis fantastisku veidu, kā uzkrāt spēkus, – viņš ir iestājies Zemessardzē. “Ja nebūtu notikumu Ukrainā, diezin vai būtu to darījis. Mums ir gan dāmas, gan jauni cilvēki, gan kungi gados, bet motivācija visiem ir ļoti līdzīga. Tā ir pavisam cita vide – piektdienas vakarā pēc darba iekāp autobusā un esi Alūksnes mežos. Tad atkal ir enerģija un var ar to dalīties ģimenē.”

Rieksti-Riekstiņi teic, ka viņiem palīdz arī komunicēšana ar citiem vecākiem, kuru bērniem ir līdzīgas veselības problēmas, uzsverot, ka nevajag baidīties savā pieredzē dalīties publiski – tā ir kā terapija sev pašiem un var palīdzēt arī citiem, aiztaupot viņiem laiku dažādu risinājumu meklējumos.

Mainās vērtības un prioritātes

Jautāti, ko vēlētos visvairāk, abi teic – lai bērni būtu veseli. Maijas sapnis ir attīstīt arī biznesu, lai varētu pieņemt darbiniekus. Tas ļautu vairāk laika veltīt ģimenei un aktivitātēm dzīvnieku aizsardzībā. Pašiem mājās ir no ielas paņemts kaķis Foksija.

“Pagājušais gads bija ļoti smags gan notikumu Ukrainā dēļ, gan tādēļ, ka Līna tik smagi saslima. Prioritātes un dzīves vērtības vienā gadā strauji mainījās. Tās lietas, par ko pirms tam satraucāmies, par ko citi cilvēki satraucas, tagad šķiet pavisam nebūtiskas. Līna mums ir kā brīnumbērns, kā magnēts, kas saliedē ģimeni. Visi par viņu uztraucas, savukārt Līna uztraucas par māsām un brāli. Bet pats galvenais ir nezaudēt cerību. Medicīna attīstās. Tas palīdz uzturēt možu garu ikdienā. Kad, atbraucot no slimnīcas, svētdienas rītā visi sēdējām pie galda un ēdām pankūkas – tā šķita tāda laime! Cilvēki, kuriem tā ir ikdiena, to nenovērtē.

Vērtības mainījās – galvenais, lai ir miers, lai ir, kur dzīvot, lai visi ir veseli un kopā, – tās ir lietas, ko nevar nopirkt internetā. Gaidīšanas režīms nav tas patīkamākais, bet tas dod cerību, ko neesam vēl atmetuši. Brīnums var notikt, un Līnai nieres kādā brīdī var sākt strādāt pilnvērtīgi. Mēs ticam brīnumam,” saka Maija un Valdis Rieksti-Riekstiņi.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.