Ieva Struka: Melnais piens, mātes piens Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Kino nozares balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā pie sevis nodomāju, ka, sākot no Latvijas simtgades, kinorenesansi Latvijā neatzīs tikai retais – filmu ir daudz un dažādas, tās cīnās par godalgām ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un katrā ir kāda intriga, kuras dēļ filmu gribas būt redzējušai, lai būtu savs viedoklis citu viedokļu krustugunīs.
Par Ināras Kolmanes filmu “Mātes piens”, kas tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas pasaulē atzītā romāna motīviem, arī netrūkst viedokļu daudzveidības, tomēr filmā ir viens neapstrīdams aktierdarbs, par kuru spēj vienoties visi – proti, Maijas Doveikas Astra jeb ginekoloģe Rubene, māte Norai, filmā – zīdainim un tad jau pusaugu meitenei. Māte, kura nespēj un nevēlas zīdīt savu bērnu, jo jūtas tik iekšēji samocīta, ka uztver savu pienu par “saindētu”.
Mātes piens, kas nav saņemts, ir pazīstamāka metafora, jo dzīve zīdaiņiem nereti sagādā šādu pārdzīvojumu, bet Ikstenas radītā metafora – mātes piens, kas tiek apzināti liegts jeb atteikts pašas bērnam, – ir īpaši spēcīga zīme, un tas, šķiet, ir galvenais iemesls grāmatas panākumiem pasaulē un daudzajiem tās tulkojumiem.
Filmai izvēlētā estētika ļauj noprast, ka laika plūdumu ir vienkārši pārtraukt un turpināt pēc režisores ieceres, tāpēc skatītājam jābūt gatavam, ka varonis jau ir mainījies un viņa stāstu savā galvā mēs veidojam paši, bet Maijas Doveikas tēlojumā īpašais ir tieši tas, ka viņa spējusi visas savam tēlam atvēlētās epizodes sapludināt vienotā dzīves plūdumā un viņas dzīves upe, pieņemdamās spēkā ik brīdi, plūst vienā virzienā – uz tumsu. Pat rakstot šos vārdus, ataust atmiņā filmas beigu kadri, kur visiem, arī pusaudzei Norai, ir skaidrs, ka viņas spēki būs par vājiem, lai nostātos pretī otra cilvēka nespēkam dzīvot, panest dzīvi, dzīvības noliegumam.
“Mātes piens” tomēr nav iecerēts tikai un vienīgi kā indivīda drāma, gan Norai Ikstenai, gan Inārai Kolmanei tas ir politisks vai, precīzāk, sociāls stāsts, jo Astras nespēja pieņemt realitāti lielā mērā sakņojas viņas vecāku rāmajā samiernieciskumā ar padomju sistēmas absurdu. Vienlaikus Indras Briķes un Jura Lisnera tēlotie vecāki ir tik lielā mērā samierinājušies arī ar Astras depresiju, ka liek domāt par to, vai un kā veidojas tās metafiziskās asinsradniecības saites, par kurām mēs visi zinām un sajūtam kā asinsbalsi.
Filmas veidotāju izvēle, ko atstāt aiz kadra un ko iekļaut, attiecībā uz sociālām norisēm vairāk nekā 40 gadu garumā, dažādu vecuma grupu un pieredžu auditorijās varētu būt visvairāk apspriestā lieta, jo tas, kas vieniem šķiet pašsaprotami, otriem ir pirmā dzirdēšana, tomēr tieši tas ir arī visinteresantākais, jo jāskata vienas ģimenes trīs paaudžu attiecību kontekstā.
Tuvojoties Trešās atmodas notikumiem, vecvecāki Norai pastāsta par to, kas reiz bija 18.novembris, sarkanbaltsarkanais karogs un brīvā Latvija, pēc viņu acīm redzams, ka viņi bijuši tie, kas visu padomju laiku dzīvojuši ar pigu kabatā, un tādu bija lielākā daļa tautas, tomēr skaidrs top arī kas cits – samierinoties ar vienu, otru, trešo lietu, tu sāc samierināties ar pārāk daudzām lietām, arī to brīdi, kad tavs bērns no tevis sāk atsvešināties.
Un varbūt samierināšanās ir pati sliktākā lieta, kas mums velkas līdzi no padomju laika un ko mēs, visticamāk, esam iezīduši ar mātes pienu, jo Astra, kas atteicās to dot savai meitai, tomēr bija izņēmums.