Menu
 

Ikvienam nav roka jāpieliek? Apriņķis.lv

  • Autors:  Andris Upenieks
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Premjeram Krišjānim Kariņam teju katra vārda galā iepaticies skandēt gudro vārdu ”transformācija”. Sejā, vaibstos doma tik dziļa kā ar nolūku, lai tik lēti nevar uzminēt, ko tas īsti nozīmē. Bet katras tukšvārdības galā neizbēgamais – lai varam iet uz priekšu!

Uz priekšu?

Kariņa valdība nesen noskaitījusi savas eksistences pirmās 100 dienas. Bet nedzirdējām ne fanfaras, ne paveiktā līksmes. Kaut kā neierasti klusi un slāpējoši, kas skaidrojams itin primitīvi: vai nu panākumu iespaidā aizrāvusies elpa, vai nav ar ko lielīties. Ja nu vienīgais lepnums par bezmiega paģiru skurbumā cauri izdzīto valsts budžetu – bez neviena labojuma…

Tad kālab tādas pilnmēness nakts mocības? Arī par cauri dzīto naudas maku prieka nekāda: ieņēmumi 12,7 miljardi, izdevumi 14,7 miljardi, budžeta deficīts veselu 4,2 procentu apmērā, kas nozīmē, ka par pāris miljardiem tērēsim vairāk nekā pelnīsim. Ja šo nelāgo ainu katrs, Kariņa vārdiem sakot, pārtransformējam uz savu ģimenes budžetu, tad seja drūma, jo parāds nav brālis... Ģimenē arī prioritātes neiespējami valkāt un bieži vien nav apspriežamas.

Piemēram, ja apslimis bērns, tad ieplānoto jubileju, dropju, ceļojumu un citu izklaižu nebūs, un daudz kā cita nebūs, jo galvenais ir bērns un ģimenes veselība vispār. Nu iedomāsimies skatu: kad māte rosina savilkt visiem jostas, papucis bargi pārtrauc un apsauc, sak, nav ko īdēt, ja nepatīk, patrieksim, bet vietā atradīsim citu mammu! Bet liekulīgās un pastulbās rūpēs par bērna izglītību tas pats paps uzbrēks, ka nav ko te tai mazajā skolā velti bikses deldēt – marš uz lielpilsētu, jo “lauku skolas kropļo bērnu nākotni”.

Kālab teikuma daļa pēdiņās? Aiz cieņas pret citāta autoru Kārli Šadurski (JV), kas šo žulti izgāza bez aizspriedumiem un sirdēstiem. “Skolas 2030” krusttēvs Šadurskis, būdams izglītības ministra krēslā, savā jaunajā algu modelī skolotājam vairāk naudas iedeva gan, bet… krietni palielinot darba slodzi, tā ka pēc algas palielināšanas reālā alga par to pašu darbu samazinājās! Līdzīga saprāta duļķošana turpinās.

Ko iesākt? Ļoti vienkārši – gan izglītības, medicīnas un citām arodbiedrībām, gan atsevišķiem indivīdiem no ekonomiskām prasībām, iespējams, jāpāriet uz politiskiem uzstādījumiem. Piemēram, nebalsot par konkrētiem ģīmjiem, konkrētām partijām, kas savulaik deva lielāku efektu nekā apmuļļātie streiki. Politoloģe, profesore Ilga Kreituse nesen rezignēti un sašutusi jautāja, kas atvainosies lauku skolotājiem, lauku bērniem, ja ciniskas varas stabules apvaino viņus nezināšanu kroplībās. Te nu gan negribas cienījamai profesorei piekrist: nevienam nav vajadzīga atvainošanās no cilvēkiem, varas stabulēm, kuras necienām, – ne no “Jaunās Vienotības” Kariņa, ne Čakšas, ne senā partijas “inventāra” Šadurska. Vienkārši jāmaina stabules!

Kā tad transformēties?

Jāielāgo, ka šis jēdziens nav ne gudrība, ne jauns atklājums. Vienkārši – pārgudrība. Latviski sakot, transformācija ir saistīta ar kaut kā pārveidošanu. Ja runa ir par ekonomikas pārveidošanu, tad pārvērtībām ir jānodrošina efektīvs saimniekošanas process, nodrošinot augstāku gala iznākuma kvalitāti ar lielāku pievienoto vērtību. Un viss!

Kā šo transformāciju iedomājies Kariņš, atkal nav tik lēti uzminams, jo bez pateiktā “a” nākamos burtus nav nācies dzirdēt. Bet jebkuram ekonomistam saprotams, ka ekonomika darbojas pēc saviem – konkrēta ekonomiskā laika – diktētiem noteikumiem: izejvielu, resursu apjomi un to cenas, ražošanas tehnoloģijas, loģistika un to cenas, darbaspēks un citas izmaksas, tirgus konjunktūra, konkurence, investīcijas utt.

Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un zivju pārstrādes uzņēmuma SIA “Karavela” līdzīpašnieks Andris Bite ir noteikts un prātīgs vīrs. Viņš uzskata, ka šis ir ārkārtas situācijas brīdis, kad biznesam ir jāsēžas pie viena galda ar varu un jāsāk strādāt kā komandai! Nu nevar nekas notikt pēc premjera pirksta mājiena un ar transformācijas mantras skandēšanu. Andris Bite ir pikts: daudzi domā, kā dalīt nodokļu naudu, bet par tiem, kas šo naudu ģenerē ar ražošanu, neaizdomājas.

Cilvēks grib saprast, kāpēc ir jāizkauj gotiņu ganāmpulki. Kas tā par sasodītu “transformāciju”, ja ziemā, kad par leknu zāli ganībās vēl tikai sapņo, piena iepirkuma cena jau tik zema, ka nespēj nosegt ražošanas pašizmaksu? Toties veikalā piena produkti tik nesamērīgi dārgi! Nu nav loģikas! Kariņ! Nu transformē, lūdzu! Lai valdības simt dienu posts nepārmetas uz nākamām dienām.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.