Kājām vai braukšus – jūras krasts vilina visos gadalaikos (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Tieši “Lauku ceļotāja” entuziasti, pirmām kārtām zaļais takuzinis Juris Smaļinskis, ir izstrādājuši garās distances pārgājienu takas – “Jūrtaku” un “Mežtaku” –, kas iekļautas Eiropas garo distanču pārgājienu tīkla E9 un E11 maršrutos. Pati Eiropas Kājāmgājēju asociācija tika nodibināta 1969. gadā un šobrīd apvieno sešdesmit divas dalīborganizācijas trīsdesmit trīs Eiropas valstīs.

Aidā! Dodamies ceļā pie piekrastniekiem!

“Jūrtaka” atklāj piekrastnieku dzīves pulsu

Tūkstoš divsimt kilometru garā distance no Nidas Lietuvas pierobežā līdz prāmju ostai Tallinas centrā sadalīta astoņos posmos, un pārgājienam var izvēlēties jebkuru maršruta daļu. Tā pilnīgai apguvei rekomendē sešdesmit dienas, katrā veicot vidēji divdesmit kilometru garu pārgājienu. Jau pats maršruts vien izskatās gana vilinošs: Nida – Liepāja – Ventspils – Kolkasrags – Jūrmala – Rīga – Saulkrasti – Ainaži – Ikla – Pērnava – Virtsu – Lihula – Hāpsala – Paldiski – Tallina. Pārgājiena posmi Latvijā tēlaini nodēvēti par Dižjūras stāstu “Zaļais stars” (Nida–Kolka), Mazjūras stāstu (Kolka–Jūrmala), Rīgas leģendu (Jūrmala–Vecāķi) un Vidzemes piekrastes stāstu (Vecāķi–Ainaži).

Katrā no tiem akcentēti spilgtākie iespaidi, piemēram, dižjūra gājējus valdzinās ar mazskarto dabu un jūras stāvkrastiem, dzintaru liedagā un zvejnieku laivām sedumā. Mazjūrā kā vērtības tiek minētas atjaunotās tīklu būdas Bērzciemā un Ragaciema zivju tirdziņš ar tam vien raksturīgo jūras velšu piedāvājumu. Kā nezūdoša vērtība tiek pieteikts Rīgas Centrāltirgus Zivju paviljons, kam Eiropā nav līdzinieka.

Vidzemes stāstā dominējošās ir burinieku būves vietas, nēģu tači un leģendām apvītais Ainažu jūrskolas muzejs. Pa ceļam var satikt jūras vīrus “Saulkrastu zvejnieku apmetnē”, iziet selgā no Aģes un Krišupītes grīvas ar vietējiem zvejniekiem, kā arī vērot zivju kūpināšanu Kuivižos. Pie Salacas nēģu tačiem zvejas sezonā var nobaudīt grilētus nēģus, bet piektdienu un sestdienu rītos Salacgrīvas tirdziņā iegādāties pircēju iemīļotās Gundara Bendrāta ceptās reņģes – marinādē, želejā vai tomātu mērcē. Arī Skultes tirdziņš sestdienās neliks vilties – te topā siļķu un skumbriju fileja garšvielu sālījumā.

Kaut kādā ziņā Vidzemes krasts uzdzen nostalģiju pēc burinieku gadsimta, kad Ainažos bija trešā lielākā osta kuģu pieraksta ziņā cariskās Krievijas impērijā, katrā ciemā tapa pa buriniekam un Doles salā gājēji protestēja, ka saimnieks viņiem katru dienu dod ēst lašus. Cik tad var! Toties mūsdienās no sirds jāpriecājas, ka kādā piejūras ēstuvē ir iespēja nobaudīt ceptas reņģītes, jo citādi nekas neatliek, ka lielo reņģu izēšanos atstāt līdz kārtējam Reņģēdāju festivālam Salacgrīvā. Atceramies, ka šogad tas būs 20. maijā!

“Zaļais sertifikāts” un dabas tūrisms

Ikgadējais lauku tūrisma seminārs atpūtas kompleksā “Valguma pasaule” šopavasar akcentēja “Zaļā sertifikāta” un dabas tūrisma simbiozi. Latvijas Dabas fonds ir uzsācis dabiskās pļavas produktu zīmola izveidi, aicinot pļavu saimniekus pieteikties kā sadarbības partnerus un potenciālos dabiskās pļavas produktu ražotājus. Šīs akcijas mērķis ir atbalstīt dabisko pļavu saimniekus un ar zīmola marķējumu sniegt patērētājiem precīzu informāciju par produktu izcelsmi un devumu dabisko pļavu saglabāšanā.

Ejot gar Vidzemes krastu un iepazīstot gājējiem draudzīgas vietas, nonākam brīvdienu mājā “Kosīši”, kas atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, jūras krastā, netālu no Svētupes ietekas jūrā. Viesu namam ir “Zaļais sertifikāts” – nacionāla vides kvalitātes zīme, ko piešķir lauku tūrisma mītnēm, kas ievēro videi draudzīgus zaļās saimniekošanas principus. “Kosīšos” tā ir uz jūru izveidotā taka, saimniecības ēku atjaunošanā atbilstoši Ziemeļvidzemes kultūrvēsturiskajām tradīcijām izmantotie videi draudzīgie materiāli. Viesu nama saimniece Liene Odīte stāsta, ka viņi saglabā arī piekrastes bioloģiski vērtīgās pļavas, īstenojot vēlo pļaušanu.

Pavisam cits mērogs ir botāniskajam liegumam piejūras Randu pļavām, kas stiepjas no Kuivižiem līdz Ainažiem, turpinoties tālu Igaunijā. Tās tā pa īstam var izbrist “Jūrtakas” gājēji, jo pļavas ir mitras, vietām pārpurvojušās, aizaugušas ar niedrēm – reti kurš saimnieks tās ir spējīgs izpļaut. Vasarā Randu pļavas vēl var apbrist gar jūras krastu, kur mazie līcīši veido savdabīgas lagūnas, līdzīgas Bosforam vai Dardaneļiem, bet aukstajos gadalaikos laikam visprātīgākais ir mest tām līkumu pa priežu mežu viņpus Tallinas šosejai.

Vasarās gan Randu pļavas ir īsta botāniķu Eldorado, un arī gājputnu vērošanas laikā te paveras brīnišķi skati ar migrējošo zosu, pīļu, dzērvju un gulbju bariem. Pirms Ainažiem pļavās ir uzcelts skatu tornis, no tā ved dabas taka uz jūru, un katrs var izvērtēt, cik daudz spēka un uzņēmības viņā ir palicis, lai šīs dūksnainās pļavas izpētītu tā pamatīgāk. Neapšaubāmi, tas lieti noderēs turpmākajā ceļā gājējiem draudzīgu vietu meklējumos.

Nobeigums sekos.