Kādā skolā vardarbība var beigties letāli ^{Apriņķis.lv}

Pēdējo mēnešu laikā sabiedrībā daudz satraukumu raisījuši notikumi pusaudžu vidū: kautiņi, klaiņošana, alkohols, narkotikas, uzbrukumi citiem. Valsts iestādes un likumdevēji ir sākuši pievērst lielāku uzmanību problēmai un meklēt risinājumus. Ir lasāmi daudz un dažādi viedokļi, secinājumi, komentāri, tomēr šajā stāstā ir vairāki iesaistītie – ne tikai šie problēmbērni, bet arī viņu vecāki, skolas, sociālie dienesti. Bet centrā ir bērns. Nereti upuris.

Lai arī tiek runāts, ka problēmas ir jāsadala pēc riska pakāpes, respektīvi – bērni ar uzvedības problēmām, bērni ar uzvedības problēmu iestāšanās risku un bērni, kas ar savu uzvedību nopietni apdraud citus, – tomēr ne vienmēr šos riskus var laikus identificēt. Lai pasargātu bērnus un arī pedagogus no iespējamās vardarbības, ir jābūt rīcības plānam un kompleksiem risinājumiem riska situācijās, nevis jāielaiž problēma tik dziļi, ka visi spēki jākoncentrē jau ugunsgrēka dzēšanai.

Ļoti padziļinātu un detalizētu priekšstatu par situāciju, problēmu analīzi, veiktajiem un nepieciešamajiem risinājumiem sniedz Valsts kontrole savā 2022. gada 19. oktobrī publiskotajā ziņojumā “Problēmbērni – pieaugušo neizdarību spogulis”. Tajā ietverti unikāli dažādu institūciju rīcībā esošo datu izvērtējumi, kas ļauj ieraudzīt, piemēram, to, cik Latvijā ir bērnu ar uzvedības problēmām. 2020. gadā bija izdarījuši dažādus likumpārkāpumus, klaiņoja, ubagoja, lietoja apreibinošas vielas vai ilgstoši un bez attaisnojoša iemesla neapmeklēja izglītības iestādi vismaz desmit tūkstoši bērnu, bet vairāk nekā trīsdesmit sešiem tūkstošiem bija konstatēts uzvedības problēmu iestāšanās risks – tie ir bērni, kas cietuši no noziedzīga nodarījuma, atrodas ārpusģimenes aprūpē vai dzīvo ģimenē, kurā pastāv riski nepietiekamai bērna aprūpei.

Pašvaldībām nav instrumentu darbam ar problēmbērniem

Latvijā nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām, līdz ar to nav pieejami nepieciešamie atbalsta pakalpojumi, un Valsts kontroles revīzijā konstatētais dod pamatu secināt, ka pašlaik bērnu uzvedības problēmu risināšana valsts un pašvaldību līmenī vairāk ir deklaratīva. Atbildīgās institūcijas lielākoties nav spējušas laikus novērst problēmas, jo nespēj tās savlaicīgi pamanīt, identificēt un izzināt problēmas cēloņus, lai varētu sniegt nepieciešamo atbalstu problēmas novēršanai.

Tomēr, aptaujājot attiecīgās jomas speciālistus Pierīgas pašvaldībās, jāsecina, ka tās veic aktīvu darbu ar bērniem, kam ir uzvedības problēmas, notiek sadarbība ar skolām. Visbiežākais faktors, kas šo darbu sarežģī, ir vecāku nevēlēšanās sadarboties. Tādos gadījumos, kad bērns jau ir izdarījis likuma pārkāpumu, tiek veidotas sociālās korekcijas programmas, un tad jau vecākiem ir jāiesaistās piespiedu kārtā; tā tas ir arī gadījumos, kad jau ilgstoši notiek darbs ar vecākiem un bērniem, bet vēlamais rezultāts netiek sasniegts. Kā svarīgu resursu vietvaras saskata sadarbību ar pašvaldības izglītības pārvaldi, bet ne vienmēr tas sniedz rezultātu, jo reti kurš vēlas strādāt ar nemotivētiem jauniešiem.

Pašvaldībām būtu svarīgi veidot vienotu sistēmu darbam ar šādiem bērniem, attīstīt sadarbību starp pašvaldības institūcijām, departamentiem, dienestiem, lai katra institūcija atbilstoši savai kompetencei varētu savlaicīgi un atbilstoši reaģēt – piemēram, pašvaldības izglītības pārvalde iesaistītos jauniešu izglītošanā tajā posmā, kad vēl nav noticis likuma pārkāpums, kad jauniešiem parādās tendence klaiņot, kad viņi nezina, ar ko nodarboties, sāk smēķēt un tamlīdzīgi.

Ļoti svarīga būtu arī mentora iesaiste šajā pašvaldības darbā, diemžēl sociālais dienests ne vienmēr var nodrošināt mentora pakalpojumu, jo tas ir dārgs. Liela nozīme būtu preventīviem pasākumiem, kas motivētu jauniešus nokāpt no nepareizā ceļa, bet tas atkal ir resursu jautājums: pašvaldībās trūkst darbinieku, nepietiekams budžets un tamlīdzīgi šķēršļi.

Kā atklāts Valsts kontroles revīzijā, pašvaldību rīcībā ir informācija tikai par nelielu daļu bērnu, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks. Galvenokārt tikai par tiem, ar kuru ģimenēm tiek veikts sociālais darbs vai kuriem tiek sniegti sociālie pakalpojumi, bet faktiski saskaņā ar revīzijā apkopotajiem datiem šādu bērnu ir attiecīgi trīs un divas reizes vairāk.

Saeimas deputāti nevar rast risinājumu

Šā gada jūnija beigās Saeimas deputātu darba kārtībā bija jautājums par vardarbību izglītības iestādēs. Saeimas Izglītības komisijas sēdē Saeimas deputāte Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”) izteicās, ka pašlaik bērnu vecākiem nav noteikta atbildība par savu bērnu uzvedību. Problēmsituāciju risināšanā tiek iesaistītas dažādas institūcijas, taču tās visu atbildību uzveļ viena otrai, cerot, ka problēmsituācija atrisināsies pati no sevis, un rezultātā tā atgriežas skolā, kur to cenšas risināt, kā vien var.

Komisijas sēdē izskanēja priekšlikums, ka ir jāveido jauna institūcija, kuras uzdevums būtu risināt bērnu un jauniešu vardarbības gadījumus, taču deputāts Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”) tam kategoriski iebilda, jo jau patlaban esot vairākas institūcijas, kuru redzeslokā ir šo jautājumu risināšana. Viņš uzskata, ka daudz būtiskāk būtu atjaunot studiju programmas, lai skolām sagatavotu sociālos pedagogus, logopēdus, psihologus pietiekamā skaitā.

Pēdējos mēnešos jautājums par bērnu un skolēnu vardarbību vairākkārt skatīts arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, taču konkrētu risinājumu joprojām nav.

Skolas ceļ trauksmi, jo tām ir sasietas rokas

Ļoti kritiski par līdzšinējo Saeimas atbildīgo komisiju darbu Izglītības komisijas sēdē izteicās gan Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns, gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga. Skolās jau esot bijuši gadījumi, kam varēja būt arī letāls iznākums: pirms gada Liepājā kāda skolniece ar nazi sadūra skolotāju; šogad Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā audzēkni sadūra vienaudzis, kurš pēc notikušā turpināja apmeklēt izglītības iestādi, lai gan policija prasīja tiesai piemērot vienu no smagākajiem drošības līdzekļiem – apcietinājumu. Tiesa to atteica, un varmākam tika piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis, proti, policijas uzraudzība. Arī Rīgas Lietuviešu vidusskolā varēja notikt kas līdzīgs, kad nepilngadīgais uz skolu ieradās ar milzīgu virtuves nazi. Jau iepriekš viņš bija draudējis nogalināt klasesbiedreni, kura bija izstāstījusi, ka viņš ir vainīgs sadistiska video nopludināšanā.

Izglītības komisijas sēdē Rūdolfs Kalvāns brīdināja: ja kādā no skolām tamlīdzīgs gadījums beigsies ar letālām sekām, lielai daļai klātesošo nāksies taisnoties visas sabiedrības priekšā, un tad nelīdzēs atrunas par vadlīnijām, izglītības iestāžu iekšējās kārtības noteikumiem, prevenciju, kursiem un rīkiem. “Un tad mēs atgriezīsimies pie likumdevēja pamatfunkcijas un beidzot pamainīsim tiesību svaru kausus par labu skolai, iedodot tai ar likuma spēku lielāku tiesisko varu operatīvi rīkoties, kad tiek apdraudētas vairākuma intereses.” Lai gan katrā skolā ir izstrādāta kārtība un noteikumi, realitātē tie esot bezzobaini instrumenti: skolotājs, piemēram, var lūgties, cik grib, lai skolēns noliek telefonu viņam uz galda, taču audzēknis var ignorēt šo prasību. Jo – kas viņam par to būs? Nekas. Arī pret vecākiem skola neko nevar pasākt, ja viņi nepiekrīt bērnu ierobežojošiem pasākumiem.

Kalvāns pārmeta Saeimas deputātiem, ka jautājums par skolēnu vardarbību tiek risināts līdzīgi tam, kā notika gadījumā ar nogalināto sievieti Jēkabpilī, kad visas atbildīgās institūcijas bija informētas par draudiem sievietes dzīvībai, taču neviena nerīkojās, lai slepkavību novērstu. Arī Vanaga ir pārliecināta, ka diskusijas par skolēnu vardarbību būs vēl ilgi un reāli lēmumi, visticamāk, būs tikai tad, kad kāds vardarbības gadījums beigsies letāli.

Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Kalvāns uzskata, ka nevarēs pasargāt nevienu skolēnu un skolas darbinieku no vardarbības, kamēr izglītības iestādes vadībai nebūs tiesību vajadzības gadījumā pārbaudīt mantas, ar kurām skolēns ierodas skolā. “Nedrīkst būt tā, ka skolēnu, kurš ir smagi pārkāpis skolas iekšējās kārtības noteikumus, nevar izolēt atsevišķā telpā, ja viņa vecāki vai likumiskie pārstāvji tam nepiekrīt,” uzsver Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents. Viņš aicina Saeimas deputātus nekavējoties mainīt spēkā esošo likumdošanu, lai novērstu to, ka viens vai vairāki skolēni apdraud gan visus pārējos skolēnus, gan skolas darbiniekus.

Savukārt Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Konstantinovs jūnijā notikušajā Saeimas Izglītības komisijas sēdē pauda, ka pašlaik ir radusies nesaprašanās, jo tiek mēģināts vienlaikus risināt pilnīgi visas problēmas pilnīgi visos līmeņos. “Prevencija un bērni, kuriem var palīdzēt ar “algoritmu” un ģimenes iesaisti, ir pilnīgi cita veida problēma nekā bērns, kurš skolā uzbrūk vienaudzim ar nazi. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības bažas un prasības ir pamatotas, un prioritāri ir jādomā par drošību un augstākā riska situācijām. Mēs ar kolēģiem no citām bērnu nevalstiskajām organizācijām un institūcijām esam tikušies ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadību un piedāvājuši konkrētus risinājumus un precizējumus skaidrai un nepārprotamai rīcībai visaugstākā riska gadījumos,” atklāj Nils Konstantinovs.

Vecāki ir satraukti par bērnu drošību skolā

Kāda Rīgas skola ir vērsusies Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā pēc palīdzības cīņā ar agresīviem skolēniem. Vēršanos Saeimā skola dēvē par palīgā saucienu, jo jau ilgstoši bez panākumiem strādā ar kādu agresīvu skolēnu.

Šīs skolas sociālā pedagoģe stāsta, ka gadījumu ir bijis daudz, bet satraucošākais bijis, kad nepilngadīgs skolēns uz skolu atnesis nazi. Viņa uzsver, ka ne sociālajam pedagogam, ne policijai nav tiesību skolēna somu pārmeklēt. Skolas pedagogi un vienaudži ilgstoši ciešot arī kāda cita skolēna dēļ, jo viņš klasesbiedriem regulāri draud, plēš aiz matiem.

Arī biedrības “Vecāku alianse” pārstāvji uzskata, ka situācija skolās šobrīd ir absurda. No vienas puses, Izglītības likumā esot noteikts, ka izglītības iestādes vadītājs ir atbildīgs par drošību skolās, no otras puses, izglītības iestādes vadītājam īsti nav instrumentu, lai šo atbildību realizētu.

“Kā parasti, problēma ir ielaista tiktāl, ka ir jāglābj grimstošs kuģis tā vietā, lai jau savlaicīgi tam novērstu tehniskas problēmas. Diemžēl vecāki un bērni šobrīd ir situācijā, kad ir jābaidās par savu drošību skolā, bet tādas operatīvas rīcības valstiskā līmenī joprojām nav sekojušas, ir tikai neskaitāmas darba grupas, plāni, kas, visdrīzāk, atkal labi izskatīsies tikai uz papīra, bet praktiski risinājumi joprojām nav piedāvāti. Ir svarīgi strādāt preventīvi, ir svarīgi apzināties cēloņus, lai jau laikus novērstu problēmas, tomēr, ja ir jau iestājušies riski un drauds apkārtējiem, tad rīcībai būtu jābūt operatīvai,” skaidro biedrības “Vecāku alianse” pārstāve pedagoģe Elita Kleinhofa-Prūse.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2023