No Buļļupes līdz centrāltirgum jeb kā zvejo Pierīgas jūras vīri ^{Apriņķis.lv}

Te Buļļupes zvejnieki glabā savus zvejas rīkus.

Oskars zvejo un par dzīvi nesūdzas

"Zvejniecība ir mans vaļasprieks. Katru dienu ceļos pusčetros no rīta, puspiecos jau esmu Buļļupē. Šogad pirmo gadu esmu atvēris savu stendu Rīgas Centrāltirgū. Pats arī noķerto tirgoju. Man to darīt ļoti patīk. Savu produkciju pārzinu no A līdz Z, un neviens manā vietā klientam nespēs izstāstīt par to labāk, kā es," tā 2018. gadā Oskars Dančauskis, kurš kopš mazotnes droši iet tēva Jura piekrastnieka pēdās, stāstījis preses pārstāvjiem. Toreiz zivju paviljona pārvaldniece Vineta Kaļeiņikova pauda gandarījumu, ka nu beidzot viņas pārraudzītajā valstībā ienācis jauns zvejnieks, kurš pats tirgo savu lomu, un, būdama diplomēta antīkās filoloģijas speciāliste, jau te saskatīja kaut ko no seno rakstu gudrībām – Oskars esot gluži kā Afrodīte dzimis no jūras putām, lai viņai un paviljonam nestu veiksmi. Nu sazvanīts, zvejnieks bilst, ka pats gan savu lomu vairs netirgo, tikai to nodod uzņēmumam, kura izveidē un dzīvotspējā piedalās, viss laiks paejot Buļļupē, kas ir pamatzvejas vieta. Šosezon diezgan labi ķērušies brekši, zandarti, vimbas un līņi. Jā, arī karūsas, tomēr ar zveju ejot švakāk, nekā gadu iepriekš, tādēļ arī nododamie lomi no Buļļupes zivju stendā jāpapildina ar iepirktajiem zandartiem no Burtnieka, brekšiem no Usmas ezera, savu artavu dodot arī Engures ezera zvejnieki. Šogad atkal cita liga – Centrāltirgū ievērojami sarucis pircēju skaits. Sakarā ar vērienīgajiem "Rail Baltica" būvdarbiem tirgum grūti piebraukt, nav pietiekami daudz auto stāvvietu, tiek zaudēti klienti un pāri "ierakumiem" netiek vesti savulaik populārie kruīza kuģu tūristu pūļi. Kā tirgus no tā visa atgūsies? To grūti prognozēt, taču Oskars, būdams optimists, par dzīvi nesūdzas. Kamēr Buļļupē būs zivis, viņš droši ies tēva pēdās, jo Dančausku ģimenē jūras veltes ir īpašā statusā – mamma Ausma ir iecienīta zivju kulinārijas speciāliste, viņas gatavotās delikateses slavējuši kā Rīgas, tā Briseles jūras lietu pārraudzītāji.


Oskars Dančauskis jau agrā rīta stundā ir Buļļupē, lai lomu iespējami ātrāk nogādātu Centrāltirgus zivju paviljonā.

Kad zvejniecība ir darbs, ne vaļasprieks

Piekrastes zvejnieki Latvijā ir īpaša brālība. Nu jau daudzus gadus atjaunotajā valstī tie apvienojušies organizācijā "Latvijas Zvejnieku federācija", kur viens no valdes un redzamākajiem runasvīriem ir Buļļupes zvejnieks Juris Dančauskis. Atbalstot upju un piekrastes zvejniekus, federācija izcīnījusi ne vienu vien kauju piejūriešu aizsardzībai, nākot ar likumdošanas iniciatīvu un prasmīgi lobējot Saeimā un Ministru kabinetā pieņemamos lēmumus. Pretstāve zvejniekiem un makšķerniekiem iznākusi ne vienreiz vien, bet nu, kā sarunā bilst Juris, iestājies tāds zināms miers, jo laikam beidzot ir saprasts, ka zvejnieki un makšķernieki nav sēdināmi vienā laivā un vienos likumu grožos – kam zvejošana ir darbs, kam patīkams vaļasprieks. Zvejošana Buļļupē pilnībā nodota dēla Oskara rokās, kurš iemīlējis šo brīnišķo Pierīgas dabas stūrīti – tik tuvu Rīgai, tik tālu no galvaspilsētas satiksmes sastrēgumiem. Juris šajos "platuma grādos" savulaik ievilinājis pat Eiropas Savienības zivsaimniecības komisāru Džo Borgu, rādot, kā Latvijā strādā piekrastes zvejnieki – laivās un ar kailām rokām! Tas nu gan augstajam komisāram licies kā brīnums, bet brīnišķo gaisotni Buļļupes krastā vēl pušķojis Ausmas klātais zivju degustācijas galds, tas esot bijis pasaulīgi gards baudījums. (Man kā aculieciniekam gan jāteic, ka prasmīgo servējumu, nespēdami krastā sagaidīt komisāru un viņa pavadoņus, lielā vienprātībā krietni papostīja izsalkušie preses pārstāvji! Kam negadās!) Vispār Eiropas Savienības atbildīgie ierēdņi, kuri apmeklē Latviju, reti kad te izbrīnā neizpleš acis par redzēto. Tā kādus gadus vēlāk uzņēmuma "Gamma–A" ražotnē Mangaļsalā stresā iedzīvojās Borga pēcnācēja augstajā amatā Marija Damanaki, kura nevarēja vien nobrīnīties, ka sievas konservu cehā šprotes kārtoja kārbiņās un stikla burciņās ar rokām. "Kā? Un tas viss te ir roku darbs?!" Nespēdama to uzreiz aptvert, augstā komisāre brīnījās ilgi, jo viņa esot domājusi, ka reņģes un brētliņas vispār ir tehniskā produkcija – tās derot tikai zivju miltiem. Bet latvieši, prātvēderi, no tām ražo iecienītās Rīgas šprotes eļļā!

Juris Dančauskis piekrastniekiem redz nākotni, un droši vien šo domu jau gadiem stiprina federācijas piešķirtais augstākais apbalvojums – Sudraba Zvīņas ordenis.

Juris Dančauskis savulaik eirokomisāram Džo Borgam ierādīja, kā zvejo Latvijas piekrastnieki.

Zvejas rajons – no mola līdz betona kuģim

Buļļusalas zvejnieks Uldis Riekstiņš uz savu darbavietu Mangaļsalā katru rītu pāri Daugavai ceļas ar laivu. Viņa zvejas rajons esot starp Rīgas Brīvostas ziemeļu molu un slaveno betona kuģi, kura gals jau no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem "rotā" Latvijas galvaspilsētas jūras vārtu apkaimi.

Kā tad šosezon ķeras? Švaki, un nav lielu cerību, ka būšot labāk. Šorīt pat – tikai viena kaste asaru un puskaste visādu citu zivju. Trīs butes, pieci mazi breksīši, 5–6 kg paledu, kas esot kaut kas starp siļķi un reņģi. Lielākais paledu loms šosezon bijis 25 kg, un zivju tomēr paliekot arvien mazāk. Šopavasar Uldis kopā ar saviem pušelniekiem nozvejojuši vien 110 tonnas reņģu, citus gadus sanācis pat vairāk par 200 tonnām. Jūrā ejot tikai divas reizes nedēļā, un tad bieži nākotie skatīt tikai cēlzivju asakas, jo ronis pie zvejas rīkiem jau paspējis pirmais. Tā esot liela nelaime. Pēdējā braucienā atrasts roņa noplosīts liels zandarts, bet pavisam nesen dabūjis kaut ko no Baltijas laša, jo galvu un asti jau noēdis ronis. Taujāts, kā ir ar tā paša zivju mazumiņa noietu, Uldis atteic, ka uz Rīgas Centrāltirgu varot vest tikai lielos asarus. Mazos viņi atvēsina un nodod uzpircējiem, kas tos tālāk vizina sābriem igauņiem – šī tirgus niša pagaidām vēl esot dzīvotspējīga. Vecie vīri aizejot no zvejas un, būsim godīgi, arī no šīs mīļās, labās Dieva zemītes, bet jaunie nenāk, nav atvilināmi uz laivām. Arī pašam Uldim jau esot 66 gadi, kas, tiesa, nav nekāds sirmais vecums, bet darbs uz ūdeņiem prasa ne tikai nervus, veselība bojājas ar katru sezonu. Kad vēl redzi, ka ronis saplēsis tīklus un noēdis 10–12 kg lielu lasi, kas varēja būt šīssezonas nagla, paliek pavisam šķērmi ap dūšu – vai piekrastes zvejnieka darbu maz kāds var novērtēt šīsdienas apstākļos?

Rītabuļļu zvejnieks Uldis Riekstiņš katru rītu dodas ar laivu pāri Daugavai uz Mangaļsalu.

Galvaspilsētas centrā – arī gardummi no Pierīgas

Pārvarot būvzonas, beidzot nonākam Rīgas Centrāltirgū. Iespējams, Buļļupē un Daugavas dzelmē nozvejotā loma ceļš līdz zivju paviljonam ir vēl garāks, lai gan zvejnieki ļoti cenšas savu guvumu nogādāt pie patērētājiem pēc iespējas ātrāk – vasaras karstums un saules spozme nav viņu sabiedrotie. Tā nu nonākam īstā jūras velšu degustētavā, kas paslēpusies pārejā starp zivju un zārzeņu paviljoniem – zivju un kartupeļu restorānā "Siļķītes un dillītes" (cenu līmenis – augsts). Laipnā apkalpošana priecē – te jums iesaka nobaudīt ne tikai tradicionālo zivju soļanku un fritētus kartupeļus ar kādu ceptas zivs fileju, bet arī pildītu kartupeli ar marinētu siļķi un siļķu sacepumu. Pavasarī klientus uzrunā pašmāju ceptās reņģītes, taču dabūjama ir arī siļķe kažokā un dažnedažādas sviestmaizes – ar lasi, ar marinētu siļķi, ir arī neiztrūkstošā ķilavmaizīte ar olu. Ja ir vēlme baudīt ko eksotiskāku, atraktīvais pavārs Edgars jums piedāvās sazānu – meža jeb savvaļas karpu. Turpat pa rokai ir arī zutis, ko var gan uzcept, gan kūpinātu likt uz sviestmaizes. Lasis rozmarīnā un ceptas garneles restorāna ēdienkartē arī gozējas kopš tā atvēršanas. Liela miestiņa izvēle no vietējiem alus brūžiem, tā teikt – Latvijas prece. Tiem, kuri neaizraujas ar zivju ēdieniem pašmāju virtuvēs, šī nu ir īstā vieta, kur baudīt visu vai gandrīz visu, ko piedāvā tik iecienītais zivju paviljons.

Lai ierosmei izmēģināt kaut ko no Pierīgas zvejnieku lomiem izskan Jura Dančauska atmiņas, ko grāmatā "Jūras zemē Latvijā" piefiksējis publicists Rimants Ziedonis! "Eirokomisārs Džo Borgs aizveda uz viesnīcu līdzi brekšus un turēja ledusskapī. Kad Borgs lidoja prom, viņu pavadīja valdības svīta, divi palīgi nesa viņa portfeļus un mapītes, bet tos brekšus viņš kuļķenē nesa pats. Tad viņš vēlāk man atsūtīja vēstuli no Briseles, ka esot kolēģus cienājis un tie tos brekšus ļoti ātri notiesājuši."

Audupes zvejnieki ceļā no Zaķusalas uz savu ostu Mangaļsalā.

 
Materiāla veidošanu projekta "Zivsaimniecības kultūrvēsturiskie aspekti" ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds