Jānis Dimants: Vai un kā apturams ieslēgtais pašiznīcināšanās režīms ^{Apriņķis.lv}

Tiesa, nekas glaimojošs tikpat kā neizskan par nule varas spicē tikušajiem. Mums saveidota bezprincipu koalīcija – tas opozīcijas izpildījumā vēl maigi teikts. Pār Kariņa un tagad arī Siliņas valdību un kopumā pār “Jauno Vienotību” gāžas, protams, daudz kas pelnīti, bet vispār… Nākas pabrīnīties, kā nabaga Evika to visu var izturēt, vai tik nesabruks. Tomēr ne – izskatās braši, pārliecināti. Vētrainajā Saeimas sēdē pēc apstiprināšanas jaunā premjere lika saprast, ka nekādu ļaunu prātu uz bargajiem kritizētājiem netur. Katrs taču brīvi var izteikt savu viedokli, arī pavilkt uz zoba – tas, Siliņas vērtējumā, ir labi, pieņemami. Lūdzu, dodiet tik iespēju strādāt!

Tikmēr mediju apskatniekam saistībā ar valdības būšanām un nebūšanām iekrājusies vai vesela buķete atzinumu, kas liekami plašākai iztirzāšanai un apjaušanai, kurp un uz ko tiekam vedināti, cik pieņemami vai krasi noraidāmi tie un ciktāl līdz valsts apvērsuma iespējamībai. Izskanējis taču arī tāds secinājums, ka Latvijā pašlaik ir ieslēgts pašiznīcināšanās režīms.

Kas ir mūsdienu Antiņš?

Kanāla “TV24” raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” epizodē ar tādu kā apakšvirsrakstu “Ko tas Hermanis atļaujas?!” tiek izvaicāts populārais Rīgas Jaunā teātra aktieris Gundars Āboliņš. Parasti tik miermīlīgais, allaž omulīgais publikas mīlulis dārdina: mēs degradējamies neapturamā tempā! Vāja cerība izturēt, cilvēkos nomērdēta interese par apkārt notiekošo… Atcerēsimies, ka pirms kāda laika mūždien nemierpilnais Gundara priekšnieks – teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis – publiski bija izteicies par īstas tautvaldības nepieciešamību Latvijā, saceldams pamatīgu vētru visdažādākajās aprindās. Āboliņa viedoklis: tas bija ļoti labi, mākslas cilvēki – sabiedrības termometrs. Latvijas valsti tak arī dibināja tikai saujiņa gribētāju. Kādam arī tagad jābūt tam Antiņam, kas sāk.

Tā nu mūsdienu Antiņš i jau atkal nāk ar jaunu pieteikumu. Turklāt šoreiz Hermanis nāk tādā kā kompānijā ar uzņēmējiem. Tiek paziņots, ka “arvien vairāk cilvēku saprot, ka valsti var glābt tikai radikālas reformas jeb paradigmas maiņa. Ņemot vērā to, ka Latvijas tautsaimniecības stagnācijas iemesls ir nekvalitatīva vadība, kas nav spējīga reformēt pastāvošo sistēmu, izvirzās jautājums par lietderību tautsaimniecības jomas ministrus izvēlēt konkursa kārtībā. Un kurus algotu uzņēmumi un kuri pie veiksmes piemaksātu arī bonusus.” (Portāls “Puaro”; 09.09.2023)

Izklāstam pa vidu tobrīd vēl tikai minējumos nosauktie ministru kandidāti dabū savus “bonusus” vienā pagarā teikumā, raugi, “jaunās valdības krēslos atkal nonāk tie paši nespējnieki, kurus neviens nopietns uzņēmums nelaistu tuvumā savai vadībai 10 kilometru rādiusā”. Komentāros gan aizrādīts, ka pareizais un jau sen zināmais teiciens ir “nelaist pat lielgabala šāviena attālumā”, nevis 10 kilometru rādiusā.

Lai arī kā, tā ministru izraudzīšana mums izsenis ir bijusi savādību pilna. Arī jauno valdību veidojot un apstiprinot.

Vajag likt profesionāļus!

Tā ir viena no visbūtiskākajām sabiedrības prasībām ar piebildi – nevis partiju funkcionārus. Pavērtējot Siliņas valdības sastāvu, var secināt, ka ministru krēslus tomēr ieņēmuši arī savu jomu pat ļoti labi pārzinoši spečuki. Šķiet, gandarīti var būt lauksaimnieki. Viņiem par labpatiku zemkopības ministra postenī iecelts plaši pazīstamais Armands Krauze. Nedaudz amizanti, ka viņš vai visur tiek dēvēts par īstenu biškopi, jo 23 gadus ir Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs. Iepriekš bijis nozīmīgās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes līderis, darbojies Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Lauksaimniecības universitātē ieguvis agronoma-dārzkopja diplomu. Stalts, enerģijas pārpilns vīrs pusmūža gados. No sev zināmo laucinieku vidus dzirdu pārliecību, ka ar Krauzes ministrēšanu Latvijai tik svarīgajā nozarē varētu sākties jauni laiki.

Atgriežoties pie Hermaņa paustā attiecībā uz “to pašu veco nespējnieku” iecelšanu, var pat pabrīnīties par viņa pareģojumu. Siliņas valdībā tiešām vietas saglabājuši finanšu ministrs Arvils Ašeradens, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, ministros ticis iepriekšējās valdības vadītājs Krišjānis Kariņš, pēc vairāku gadu pārtraukuma iekšlietu ministra amatā atgriezies Rihards Kozlovskis. Visi tik peltās “Jaunās Vienotības” pārstāvji.

Atturēsimies izvērtēt, cik tas labi vai cik slikti, varbūtība ir tāda, ka Siliņas kundze tīri cilvēciski gribējusi būt komandā ar tik labi iepazītajiem savējiem, vēl jo vairāk, ja viņi nav nekādi nespējnieki, bet ir pietiekami labi savas jomas pārzinātāji. Hmm, jājautā, cik nu labs bijis līdzšinējais finanšu ministrs... Kad saliec kopā medijos pasniegto, rodas nepārprotams atzinums, ka tieši Ašeradens uzskatāms par lielāko vaininieku Latvijas atpalicībā no kaimiņiem, iegrimšanā stagnācijas purvā un kur tik vēl ne.

Neiedziļinoties koalīcijas veidošanas sīkumos, var likties: kāda netaisnība – nekam nederīgais Ašeradens jaunajā valdībā paliek, bet visai augstu atzinību guvušais Māris Sprindžuks no valdības izmests ārā! Jā, cietis mūsējais – bijušais Ādažu novada mērs. Jo vairs nav Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs vienkārši tā iemesla dēļ, ka karjeras augstumos bija nonācis no Ulda Pīlēna “Apvienotā saraksta”, kas tagad sagribējis būt opozīcijā. Pierīgas apriņķa kantes turētājiem varētu būt škrobe arī par to, ka jaunizveidotās Klimata un enerģētikas ministrijas vadītājs vairs nav bijušais Salaspils mērs Raimonds Čudars. Mierinājums gan tāds, ka abi bijušie Pierīgas novadu vadītāji atgriežas 14. Saeimas deputātu krēslos un nu jau ar augstos amatos gūtu pieredzi.

Bet tikko Latviju aplidojusi vēsts, ka kādreizējā Carnikavas novada pašvaldības vadītāja Daiga Mieriņa, enerģiskā, vizuāli labi pamanāmā kundzīte ar gaišo matu ērkuli, iecelta parlamenta spīkera amatā. Tagad Jēkabielas namā viņa būs galvenā, vadīs likumdevēju ilgās sēdes, tiksies un sarunāsies ar pasaules valstu varenajiem, vedīs starptautiskas nozīmes sarunas. Tūlīt aiz prezidenta ieņemt otro augstāko amatu valsts vadībā – tas Pierīgai ar savējo ir liels gods, bet, izrādās, arī negods, jo pēc ievēlēšanas burtiski uz karstām pēdām rasti iemesli tērgāšanai, ka savuklaik ne tā izteikusies, ka tikusies un runājusies ar tādiem, kas raisa visādas aizdomas. Nu arī Mieriņai miera no kritizētājiem vairs nav.

Pats esmu juties visai satriekts, ka gandrīz vai iznīcinošu kritikas devu topošo ministru ķidāšanas laikā saņēmis par spīti visam tomēr aizsardzības ministra amatā ieceltais Andris Sprūds. Viņu, šķiet, visi zinām un pazīstam no neskaitāmām uzstāšanās reizēm ar spilgtiem komentāriem televīzijas ekrānos, radio programmās, rakstošajos medijos. Ilggadējais Latvijas Ārlietu institūta vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns, kā politikas pētnieks būdams kompetents vissarežģītākajos jautājumos, tika ievēlēts 14. Saeimā un tagad vai ik dienas pamanāms kā parlamenta Eiropas lietu komisijas līderis. Bet, izrādās, Sprūds ir sliktais. “Progresīvo” ieteiktais aizsardzības ministrs savās daudzajās uzstāšanās sarunājis  arī pa kādai aplamībai; tās gan parādās, raugoties no mūsdienu situācijas un pasaules aktualitātēm. Sprūdam un viņa virzītājiem pamatīgi sadevuši Aivars Ozoliņš žurnālā “Ir” un Māris Antonevičš “Latvijas Avīzē”. Abi respektējami kolēģi, bet vai šoreiz abu žurnālistiskie pārspriedumi nav pārlieku šerpi?

Kas notiek medijos?

Vispār jau nav slikti, ja visādu trauksmju pārpilnajā laikā žurnālisti viens otru arī pakritizē. Reizumis savu tiesu dabū pat tādi medijdūži kā Jānis Domburs ar saviem eposiem Latvijas Televīzijā. “13. septembra “Kas notiek Latvijā?” sanācis tik tukšs un garlaicīgs,” – tā portālā “NRA.lv” rezumē Bens Latkovskis, pirms tam garum gari, bet arī patukši spriedelējot par īpatnībām, ar kurām vēsturē ieies Evikas Siliņas valdība.

Godīgi atzīšos, ka arī pats Domburjāni šoreiz vērtēju līdzīgi. Saeimas sēdes priekšvakarā, kur gaidāmi, iespējams, vēsturiski pavērsieni, nāktos būt spriegumā no pirmās līdz pēdējai minūtei. Bet tiešām – nekā no citkārt baudītā. Sev par pārsteigumu, biju sācis burkšķēt, skatoties vai klausoties arī vairākus citus attiecīgās tēmas raidījumus, intervijas, viedokļu izteikumus. Bet tūlīt arī sāku kaunināt sevi: nu kālab tev liekas neinteresanti? Neba uzgavilēt, kad uz “TV24” raidījumu atnāk deputāte Ieva Brante un darbu Saeimā raksturo kā “politisko krāniņu mērīšanos”, kas tiek darīts vienīgi varas nostiprināšanas labad. Brantesprāt, nevienu neinteresē pēc būtības ne valsts, ne tauta, ne iedzīvotāji. Tāpēc mēs esam tur, kur esam.

Īstu dramaturģiju ar šaušalīgiem piesitieniem varēja baudīt gandrīz septiņas stundas garajā vārdu kaujā, dusmu izvirdumos, arī kodīgi flirtējošu apmainīšos laipnībām līdz plkst. 17.12, kad ar 53 balsīm “par” Evikas Siliņas valdība tika apstiprināta. Tai šoreiz atšķirībā no visām iepriekšējām valdībām nav dots pat tradicionālo 100 dienu saudzēšanas laiks.

Ak, kā gribētos… Gribētos, lai īstenojas jaunās premjeres jaunievedums – motivēta strādāšana. Ņemot vērā, ka mums četrarpus mēnešus bijusi tikai tehniskā, čemodānnoskaņu valdība, pieteiktā motivētā strādāšana liek, lai sabiedrība, valsts, mēs katrs pamanītu jel kādu sakustēšanos tūlīt. To gaida ilgstošas neziņas pārņemts uzņēmējs, panikas mākts zemnieks, skolnieciņš, arī tante Pabažos…