Māris Zanders: Pagriezties par 180 grādiem Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Saeimas sēdē 5.oktobrī, debatējot par pazeminātas PVN likmes dārzeņiem tālāko likteni, “zaļzemnieku” pārstāvis Harijs Rokpelnis emocionāli raksturoja situāciju – acīmredzot budžetā –, ar kādu jaunā koalīcija saskaroties: “Ja notiek nelaime, ja cilvēks nokļūst nelaimes gadījumā, kas ir jādara? Ir jāaptur asiņošana, pēc tam varam ārstēt un rehabilitēt. Tas ir tas, kas šobrīd tiek darīts, – tiek novērsta asiņošana.”
Te gan var piebilst, ka asiņošanas apturēšana notiek kopā ar to pašu politisko spēku, “Jauno Vienotību”, kas šo asiņošanu, lietojot Rokpeļņa terminoloģiju, izraisījusi. Lai kā arī būtu, spriežot pēc Saeimas sēžu stenogrammām, par iecienītu izpriecu kļūst citēt to, ko Zaļo un Zemnieku savienības politiķi teikuši, vēl nesen atrodoties opozīcijā, un ko viņi saka tagad (tas attiecas arī uz “Progresīvajiem”).
Objektīvi runājot, mums ir vairākas iespējas, kā šo “pagriezienu” uztvert un vērtēt.
Pirmā: cilvēki patiešām ir uzzinājuši sev ko jaunu un tādēļ maina savu pozīciju. Būtu muļķīgi noliegt, ka tā dzīvē gadās. Šajās nedēļās tradicionāli tiek paziņoti Nobela prēmijas laureāti, un zinātne ir klasisks, ja tā var teikt, gadījums, kad jaunas zināšanas vedina pētniekus dažkārt diezgan būtiski pārskatīt savus priekšstatus par kādu tēmu.
Otrā iespējamā interpretācija nav tik jauka: viedokļa maiņa un no tās izrietošā rīcība ir ciniska pielāgošanās situācijai, nekāda godīga pašrefleksija nav notikusi. Nevarētu gan teikt, ka šāda rīcība Latvijas jaunlaiku vēsturē būtu kaut kas jauns. Proti, “zaļzemnieki” un “progresīvie” – ja pareiza ir šī interpretācija – vienkārši braši seko daudzo komunistiskās partijas un okupācijas režīma darboņu apbrīnojamai pārejai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados no totalitārās ideoloģijas stutēšanas uz atbalstu Latvijas valstiskumam un latviešu nācijas interesēm. Ja publika norija šādus manevrus tolaik, gan jau sagremos arī tagad, vai ne?
Vēl pastāv variants “kaut kas pa vidu” – nedz gluži patiesa viedokļa maiņa, nedz arī neslēpts cinisms. Proti, indivīds – vai mūs interesējošā gadījumā politiskas grupas – var veikt pagriezienu par 180 grādiem, apzināties, ka ļoti smuki tā nav, bet attaisnot savu rīcību ar labu mērķi.
Nesen iznākušajā krājumā “Bibliotēka un personība” (tīmeklī bez maksas) ir teksts par teologu un bibliotēku darbinieku Gustavu Šaurumu (1883–1952). Nav pamata apšaubīt Šauruma dziļo ticīgumu, un, iespējams, gatavība sadarboties ar padomju varu, Šauruma ieskatā, bija adekvāta cena, lai izkaulētu no okupantiem zināmu pielaidīgumu pret Latvijā palikušajiem luterāņiem. Neuzskatu, ka varu šādus gadījumus tiesāt. Tomēr, pat ja mērķis ir labs, ar cenu vienmēr jāuzmanās, un te es atgriežos pie mūsu jaunās pozīcijas un jaunās opozīcijas.
Tas, ka “nacionāļi” un “Apvienotais saraksts” labprāt pabojās koalīcijai dzīvi, ir normāli. Tiesa, arī Nacionālās apvienības un “Apvienotā saraksta” pagrieziens par 180 grādiem var izskatīties amizanti – piemēram, kad 5.oktobra sēdē Jānis Vitenbergs dūšīgi kritizēja valdības muļļāšanos un neizdarību, lai gan pats vēl pavisam nesen bija valdības loceklis. Tomēr, atkārtošos, svarīgāk ir just cenu.
Piemēram, ja “jaunā opozīcija” balso par Šlesera un Rosļikova centieniem padarīt vieglāku Saeimas atlaišanas procedūru, tad tā, manuprāt, jau ir pārāk augsta cena. Gādāt, lai Siliņas valdībai nav ilgs mūžs, no Nacionālās apvienības un “Apvienotā saraksta” viedokļa ir pilnīgi leģitīmi. Veicināt iespēju, ka ar melu, puspatiesību un tukšu solījumu palīdzību tiek šūpots parlamenta darbs, nav pareizi.