Jānis Dimants. Ar "izrauties" var "norauties"... ^{Apriņķis.lv}

Abstrahējoties no visa, kas izlasīts, saklausīts, apjūsmots un dubļos samīdīts, portālu komentāros pēc vēsturiskā 08.07.2019., pats vienu Egila Levita izvirzījumu tiecos iekļaut tajos, ko katram der paturēt prātā, vakarā aizejot gulēt un rītā pamostoties. Vienlaikus es jūtos ļoti nelāgi, prātojot, vai cienījamais valstsvīrs pilnībā apjēdz, ko pasakām savai tautai, Eiropai un pasaulei.

Ja sacītais no Saeimas tribīnes uztverams tikai kā jaunā Valsts prezidenta iegribu versija, tad varbūt arī nav jāsatraucas. Versijas mums izsenis gāzušās aumaļām. Un var jau būt, ka nemaz nav slikti, ja versijas bijušas pretrunīgas – diezgan bieži ar diametrāli pretējiem ieteikumiem. Pirms diviem gadsimtiem Krišjānis Valdemārs mums ieteica braukt jūriņā, krāt zeltu pūriņā un pirkt zemi Krievzemē, jo tādai mazai tautiņai neesot lielas izredzes nākamos simts gadus pārdzīvot… Bet Kronvaldu Atis saprata, ka ne jau tālas jūras vai Krievzemes līdumi glābs latviešu tautu; glābiņš ir tikai tautā pašā, tās īstenā gara gaismā un savas zemītes mīlestībā.

Jau mūslaikos bijis variants, ko varētu apzīmēt kā “dots pret dotu”. Neatkarību atguvušās Latvijas pirmais premjers Ivars Godmanis 1991. gadā bija ieņēmis galvā kādu daļu Latvijas budžeta ieguldīt konkrētās mērķprogrammās vēl toreizējā PSRS teritorijā naftas atradņu ieguvei, pretī saņemot vajadzīgo daudzumu produktu tolaik patukšajām degvielas uzpildes stacijām un izejvielas savu dīkā palikušo uzņēmumu darbībai. Kādu laiku virmojušas idejas arī par pašu zemes dzīļu apguvi: atcerieties – jau tikpat kā bijām sarosījušies naftas ieguvei Kurzemē. Tika pat apsvērta iespēja rakt dimantus. Ekonomikas pārmaiņu dēļ fantastiskās idejas gan ātri noplaka. Toties dzīvīga un nemainīga palikusi pagājušā gadsimta 90. gados nostiprinātā atziņa: saulītē mūs tā pa īstam var iecelt tikai un vienīgi ārvalstu investīcijas.

Bet nu ar krasi atšķirīgajām versijām esam nonākuši gandrīz pašā augstākajā punktā. Acis kļūst miklas un ausīs nerimst džinkstoņa, dzirdot plašsaziņas līdzekļos vēstījumus, ka neapturamās prombraukšanas “sāgas” un satraucošās demogrāfiskās situācijas dēļ turpat esam skarbās izvēles priekšā – pastāvēt kā valstij vai nebūt pat kā tautai; tiek nosaukts pat gadskaitlis, kad savā zemē varam kļūt par minoritāti. Un – bāc, nostāja! – Latvijai nākamajos 10 gados ir jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti! No papīra lapas paceldams acis uz sēžu zālē esošajiem, svinīgo solījumu tikko devušais prezidents vēsta – tā ir reāla vīzija, jāņem tikai rokās slota un jāizmēž māja…

Uz inaugurācijas pasākumu Gaismas pilī nav uzlūgti Rimšēvičs, Lembergs, Truksnis – ahā! Izmēšanu pats prezidents jau sācis. Bet tikpat asprātīgi seko izbrīns: kādēļ ar Levitu pāri sarokojas Šķēle un vēl ne mazums citu tādu, kuri, pēc daudzu domām, būtu izmēžami?

Vienādi vai otrādi, ja tikai ar mājas izmēšanu varētu ietikt pasaules valstu līderos – to arī tante Pabažos, maigi izsakoties, apšauba. Viņa un patiesībā jau mēs visi esam palikuši neziņā, kāds būs mūsu izrāviens, kur un kā lai katrs pieliekam savu roku, prātu, iedvesmu. Ja zinām, ka vismaz Eiropas Savienībā daudzās jomās esam pēdējie vai priekšpēdējie un 10 gados jānokļūst prezidenta iecerētajos augstumos, ir nepieciešams taču sasparoties uz kaut ko taustāmu un ne obligāti ar slotu rokā. Varbūt īstā reize valstiski mobilizēties un paspīdēt pasaulē ar to, kas mums jau ielikts rokās, stāv uz galda vai kabatā, vai pārnēsājamā somā.

Vispārzināms, ka vēl “neizmēztās istabas” laikos Latvijā tika radīts viens no ātrākajiem un labākajiem interneta pieslēgumiem pasaulē. Tādējādi pavērušās iespējas visādu digitalizācijas brīnumu radīšanai. Digitālais izrāviens – tas tiešām varētu būt veids, kā Latviju padarīt par ekonomiski attīstītu valsti. Taču ir pausts atzinums, ka tieši digitālajās prasmēs mēs jūtami atpaliekam. Bet šī nevarība lielākoties ir tādēļ, ka notiek nemitīga “smadzeņu aizplūšana”, mēs esam zaudējuši ierastās pozīcijas fundamentālajā pētniecībā. Kā lai kļūstam par “valsti, kas pasaules salīdzinājumā atsevišķās jomās pat piederētu pie pasaules līderēm, kura varētu būt paraugs citām valstīm”, kā to pirmajā darba dienā pavēstījis jaunais Valsts prezidents?

Dzirdēts pieņēmums, ka Levits gribot līdzināties pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem. Ievērojamais valstsvīrs tiešām paveicis daudzus atdarināšanas cienīgus darbus. Es pats katrā piemērotā situācijā ar emocionālu piedevu mēdzu piebilst, ka Čakste ar kundzi Justīni laiduši pasaulē un izaudzinājuši deviņus bērnus.

Un kādu vēstuli daudzbērnu tēvs toreiz rakstīja latviešu sievietēm: “Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas priekš viņas strādā, kur jūs pašas nenogurstošas strādājat, pat ziedojat tai savas rotas, tagad es vēl jūs lūgšu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja katrā ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divarpus miljona, bet septiņarpus miljonu!”

Lūk, cik vaļsirdīgi cilvēciski ir iespējams izteikt valsts būtiskāko prioritāti! Tā ļoti kontrastē ar prioritātēm izrauties pasaules augstumos. Bet kāds tur vairs prezidents, ja nebūs pavalstnieku…