"Sustento": Pietrūkst objektīva vērtējuma par cilvēkiem ar invaliditāti un iecietību pret dažādību

Kā pavēstīja "Sustento" pārstāve Irīna Meļņika, monitoringa gaitā tika apkopota informācija no dažādiem ziņu portāliem un sociālajiem medijiem - gan redakcionālais saturs, gan lasītāju komentāri par to. Interesanti, ka pētījuma gaitā īpašu uzmanību piesaistīja ziņu virsraksti, jo bieži vien tajos attieksme pret invaliditāti tika pausta pat asāk nekā zem šī paša virsraksta sniegtajā informācijā, klāstīja Meļņika.

Monitoringa laikā izkristalizējās vairākas tēmas, kas pauda sabiedrības kopējo attieksmi pret invaliditātes jautājumiem. Laikā, kad notika paralimpiskās spēles, daļa sabiedrības skaidri norādīja, ka šīs spēles nekādā gadījumā nav salīdzināmas ar olimpiskajām spēlēm. Komentāros parādījās doma, ka "cilvēki ar invaliditāti taču nedara neko īpašu, salīdzinot viņu sniegumu, piemēram, ar ķiršu kauliņu spļaušanas sacensībām". Īpaši krasi šī nostāja parādījās brīdī, kad sportistiem tika izmaksātas prēmijas. Meļņika stāstīja, ka daudzi komentētāji uzskatīja, ka paralimpieši nav salīdzināmi ar olimpisko spēļu dalībniekiem.

"Šī situācija uzskatāmi parāda, ka daļa sabiedrība var izturēties samiernieciski, pat iecietīgi un pieņemoši pret kādu citu sabiedrības grupu, taču tā notiek tikai līdz brīdim, kamēr sākas runa par naudu," viņa atzina.

Vēl viens ar invaliditāti saistīts process, kas sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi un uzskatāmi parādīja sabiedrības attieksmi, bija deinstitucionalizācija, kuras laikā cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem pārcēlās no dzīves institūcijās un dzīvi sabiedrībā - grupu mājās un dzīvokļos. Sabiedrība atbalstīja procesu, skaidri saprotot, ka dzīve institūcijā ir pielīdzināma dzīvei slimnīcā, taču atbalsts deinstitucionalizācijai ievērojami saruka brīdī, kad kāda pašvaldība lēma iekārtot grupu māju vai dzīvokli kādā apdzīvotā vietā. Meļņika skaidroja, ka tas raisīja asus iedzīvotāju iebildumus par to, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem nevar dzīvot blakus viņu bērnu skolām vai tuvu citu iedzīvotāju pulcēšanas vietām.

Meļņika norādīja, ka no vienas puses, šī attieksme tika pamatota ar "rūpēm" par pašiem cilvēkiem - viņiem būtu labāk dzīvot prom no apdzīvotu vietu trokšņa, lai gan patiesībā šie komentāri slēpa bailes un nezināšanu, kas attiecīgi noveda pie vēlmes nodalīties no šīs cilvēku grupas.

Līdzīga veida pētījumu "Sustento" veica savas darbības pirmsākumos, taču tolaik tas aptvēra drukātos medijus, tāpēc datus tieši salīdzināt nav iespējams, jo publikācijas avīzēs un žurnālos nepieļāva lasītāju iespēju publiski paust savu attieksmi pret lasīto. Tāpēc šī brīža pētījums uzskatāms ne tikai kā novērtējums žurnālistiem, kuri ar savu darbu nereti vairo stereotipus par invaliditāti, bet arī ilustrē attieksmi zināmā sabiedrības daļa, kas ir aktīva sava viedokļa paušanā interneta komentāros, sacīja "Sustento" pārstāve.

Organizācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Anča atzina, ka pētījums nesniedz objektīvu vērtējumu par sabiedrības attieksmi pret invaliditātes jautājumiem kopumā, jo aptver nevis visu sabiedrību, bet tikai tās aktīvo daļu, kas publiski pauž savu viedokli internetā. Taču tas zināmā mērā uzrāda "temperatūru" sabiedrībā, parādot, ka visiem cilvēkiem vēl ir daudz, ko darīt, lai izveidotu Latviju par patiešām iekļaujošu valsti, kurā visiem ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas, viņa uzsvēra.

Monitorings veikts projekta "Zini, proti, dari - cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzība" laikā no 2020.gada rudens līdz 2022.gada rudenim. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu "Aktīvo iedzīvotāju fonds".