Zvejnieka laivā vai brīvdienu mājā – piekrastnieku stāsti zibeņo! (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Zivju zupa kuivižnieku gaumē

Skatoties seno kinohroniku – populārās kinorežisores Rūtas Celmas dokumentālo filmu “Zvejnieks” (1981) par nopelniem bagāto zvejnieku kuivižnieku Jāni Skuju –, rodas izpratne par Andra dziļajiem jūras gēniem, kurus mantojis arī viņa dēls tālbraucējs kapteinis Mārcis Skuja, kuru vieglāk sazvanīt okeānu plašumos nekā dzimtajos Kuivižos. Pats Andris ir piekrastnieks ar mākslinieka dvēseli, lai gan viņš nevēlas godāties ne par gleznotāju, ne mākslinieku. Vienkārši tas ir viņa vaļasprieks, ko mudinājusi jūra un izkoptā skaistuma izjūta.

Nu jau kādu gadu Andris jūrā stāvvadu vairs neliek, jo daudz laika paņem darbs Rīgā, kur viņš uzdienējies līdz leģendārā ledlauža “Varma” stūres matrozim. Brīvajās dienās viņš tāpat iemet pa tīkliņam, ved ļaudis jūrā, stāsta Minhauzena cienīgus zvejnieku stāstus, no kuriem paši populārākie ir par Kuivižu vārda izcelšanos, par caru Pēteri I un to, ka Salacgrīva ir tikai Kuivižu priekšpilsēta.

Ja nudien laimējas jūrā ko nozvejot, atpūtnieki var sekot līdzi zivju tīrīšanas un kūpināšanas procesam, bet, ja tas izpaliek, zivju zupa kuivižnieku gaumē  tīklu šķūnī atbraukušajiem gan ir garantēta. Andris ar to cienājis arī Valsts prezidentu Gunti Ulmani, cerot uz Rīgas pils labvēlību piekrastes zvejnieku dzīves sakārtošanā, bet, vai no tā kas iznācis, par to gan vēsture klusē. Jautājiet tikšanās reizē Andrim pašam, un varu saderēt, ka stāstam galu neredzēs!

Turpat blakus Kuivižu ostai ir skatu tornis, jahtklubs, viesnīca “Kapteiņu osta”, restorāns, motelis un “Kuivižkrogs”, uz kuru vedina arī koktēlnieka Ģirta Burvja 2002.gadā veidotā Kuivižu identitātes zīme. Zvejnieki Krišupītes grīvā vēl ir. Meklējiet tik rokā Jāni Krūmiņu, Visvaldi Šrenku un Kārli Kleinu – tie ir vīri, kam pēc vārda ķešā nav jāmaklē.

No “Gardo zivju namiņa” līdz “Būdai”

Mūsdienās ceļš no Jūrmalas kūrortpilsētas līdz Kolkasragam pretstatā Ulmaņlaiku “gausajai jūdzei” pārvērties par “ātro jūdzi”, kur, it īpaši vasarā, traucas atpūtnieku simti un tūkstoši. Nepiemērots tādai satiksmes intensitātei, šis piejūras ceļš gar līča Kurzemes krastu gadu gaitā pārvērties par apdzīšanas un bīstamo manevru “Biķernieku trasi”, kur katrs grib parādīt citiem un pierādīt sev, ko spēj, ja nedraudzējas ar galvu un ceļu satiksmes noteikumiem. Ko tad mēs rodam, ja palēninām gaitu un sākam draudzēties paši ar savu galvu?

Pirmā vērtīgā pieturvieta ir “Gardo zivju namiņš” Lapmežciemā, kur saimnieko Rudīte Rudzīte. Kā te tik nav! Protams, neiztrūkstošās lašmaizītes! Vērīgākie te baudījuši arī ķilavmaizītes, sviestmaizes ar mazsālītu vimbu un sīgu. Nebīstieties no lenteņa – te tā nav! Ziemas sezonā nedēļas nogalēs Rudīte uzcep arī stintes, retums nav ceptas reņģītes, bet tie, kas ir baudījuši īstu zivju zupu, zina teikt, ka pēc pirmās porcijas kārojoties ēst vēl un vēl.

Vēl jau Bigauņciemā ir “Dižpriede” un Lapmežciemā kādreiz bija “Stallis” ar visām zirglietām (tagad te saimnieko ukraiņu sievas, kamēr vīri frontē), Ragaciemā vilina “Ribas”, “Bermudas” un populārais zivju tirdziņš. Pēdējos gados gan tam pogas grib izgriezt turpat esošās “Skudras” ar saviem žāvējumiem, rinda ārā kā stāv, tā stāv. Bērzciema “Vizbuļos” kūpošas aromātiskas kafijas tase jābauda āra terasē, un arī cepta menca te ir kā tikko no jūras.

Īstas zivju izpriecas jūs sagaidīs Engures “Būdā” – te ceptas un marinētas reņģītes (pasniedz kā aperatīvu!) par draudzīgu cenu vēlreiz apliecinās jau labi zināmo mūsu piekrastē, ka tieši uz reņģēm turas visa sīkstā zvejnieku cilts. Ja neticat, šaujiet pāri līcim uz Salacgrīvu, kur šogad tieši Eiropas Jūras dienā – 20.maijā – nu jau sesto reizi notiks tradicionālais Reņģēdāju festivāls!

Īstās latvju saimnieces neliek vilties

Kur braši vīri, tur mutīgas sievas. Rīgas līča Kurzemes piekrastes zvejnieki nodibinājuši savu interešu aizstāvības biedrību “Mazjūras zvejnieki”. Nu varot sēdēt Zemkopības ministrijā Daugavmalā pie viena galda kaut ar pašu ministru. Pa to laiku Bērzciema “Dieniņās” Iveta Celkarte jūras krastā taisa tādu šovu, ka izbrīnā jāiepleš acis un jāiesaucas: “Nu gan prot tos savus zvejniekus daudzināt!”

Kādā priekšpusdienā, kad tur ieklīdām patiesības meklējumos, Iveta ņēma priekšā kādu senioru grupu no pašas Leišmalītes. Sievas dabūja lasīt no tīkliem ārā zivis, tās šķirot, tīrīt (ķidāt), vērt uz virbām un kūpināt. Večiem bija jāmeklē malka un jākur dūmu namiņš. Tad sekoja zivju apžāvēšana un pati kūpināšana, līdz degustācijai bija tā kā drusku jāpagaida. Pašu kūpinājums tika celts galdā un ātri vien notiesāts ar dziesmām, kam sekoja lielīšanās – cik mēs vareni!

Iveta ir īstā latvju saimniece, viņa nebaidās ne dūmu, ne uguns, jo, kas gājis cauri Latvijas Televīzijas ugunskristībām, tas dzīvē sasniegs vēl ļoti daudz. Biedrības “Mazjūras zvejnieki” dibināšanas iniciators Andris Cīrulis no zvejnieku saimniecības “Mazā kaija” pretstatā sava individuālā komercuzņēmuma nosaukumam ir netipiski pragmatisks: “Ja esi zvejnieks, tad jāzvejo, ja ir krodziņš – tad jāstrādā ar vietējām zivīm. Tie zvejnieki, kas palikuši ciemos, drīz būs jāieraksta Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamā suga.” Kamēr vēl jūrā ir zivis un ciemos veči, kas iet jūrā, baudīsim šos laimes mirkļus, kad uz balta galdauta cienastā tiek pasniegtas pašmāju zivis!