Menu
 

Katram piekrastes ciemam un pilsētai ir savs senatnes stāsts (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Jūrniecības vēstures stāstu vācēji uz burinieka “Sedovs” Rīgas ostā 1984. gadā: Egons Līvs, Olafs Gūtmanis, Jānis Lapsa un citi rakstnieki un novadpētnieki. Foto – no autora krājuma Jūrniecības vēstures stāstu vācēji uz burinieka “Sedovs” Rīgas ostā 1984. gadā: Egons Līvs, Olafs Gūtmanis, Jānis Lapsa un citi rakstnieki un novadpētnieki. Foto – no autora krājuma

Šoreiz gribētu pievērst uzmanību dažiem izdevumiem, kuros dokumentēts zvejnieku dzīves un darba stāsts no Liepājas līdz pat Ainažiem. Tas varbūt kādu rosinās šīs grāmatas iegādāties vai pieprasīt sev tuvākajā bibliotēkā.

Piejūras vietas ar sakņu sajūtu

Ziemeļlatvijas logs uz Baltijas jūru – tieši tā pēc Pirmā pasaules kara, pamatojot nepieciešamību Salacas grīvā izbūvēt jaunu ostu, nule kā dzimušās Latvijas valsts tautsaimnieki pamatoja ģeogrāfisko nepieciešamību radīt plašus Vidzemes jūras vārtus netālu no sābru igauņu robežām. Pilsēta pie ostas, tuvu lielceļu krustpunktam, pie Salacas, pa kuru plostnieki jau gadsimtiem pludinājuši baļķus uz jūru – tā bija nenovērtējama bagātība, ko vajadzēja lieti izmantot. 

Ostas vēsturi grāmatā “Vidzemes jūras vārti. Salacgrīvas osta: versijas, vīzijas, dokumenti” (2019) spilgti izgaismo fotogrāfiju kopums, kas apliecina, ka Salacas grīvā nākuši ne tikai palieli kuģi, bet ka te dzīvojuši viedi ļaudis un zinātkārie pilsētnieki pratuši ne tikai lādēt kokus, bet zvejojuši un bērnus skolās laiduši – vidusskolai un bibliotēkai nule kā apritēja vairāk nekā simt gadu. Jānis Peters Salacu nodēvējis par atvērtu skrejošu zibeni, kam vējš matos un brīvas domas galvā. Līdzīgi ir arī ar Salacgrīvas ostu – tās nākotnes vīzijas sakņojas dokumentos, bet versijas par priekšdienām ir kā zigzagi, kas debesīs uzplaiksnī pērkona laikā, pēc tā arvien gaiss ir dzidrāks un domas ļaužu prātos – ilgtspējīgākas.

Kurš gan bērnībā nav vēlējies gluži kā Dullais Dauka vai tētim Vanadziņš paskatīties jūrā aiz apvāršņa to nezināmo, ko mums slēpj horizonts? Liepājas zvejnieki, vagojot jūru un okeānu plašumus, savulaik ir redzējuši daudz vairāk – tālas zemes, palmas, aborigēnus un pērtiķi uz vientuļas salas. Tas viss krasi kontrastē ar tā laika padomju dzīves ideoloģiju – sociālistisko sacensību un komunistiskajām trieciendarba nedēļām, kas bija veltītas kārtējam kompartijas kongresam Kremlī vai gadadienai pēc leģendārās “Auroras” zalves, kuru neviens tā arī nav dzirdējis. Zvejnieki pasaules okeānos smēla centnerus un tonnas, jo lielā zeme no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam bija mūžīgā pārtikas trūkumā, burtiski nepaēdināma.

Tas, ka latvieši šai flotē bija vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tomēr izrādījās mazākā bēda, “lielā rubļa” tīkotāji uz Liepāju brauca baru bariem, pārpludinot piejūras pilsētu un atnesot savu “kultūru” un mums svešo mentalitāti. Tā šis tautu sajaukuma katls vārījās turpat divdesmit piecus gadus, līdz Atmoda to izsvepēja no pilsētas zem liepām vētru un dzintara krastā. Jura Kriķa grāmatu “Liepājas zveji abpus ekvatoram. Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze skaitļos un faktos. 1964–1985” (2021) lieliski ilustrē paša autora darbīgajās vēsturnieka gaitās vāktie fotomateriāli no Liepājas muzeja krājuma, kur izdevums arī iegādājams.

Kuivižu zvejnieki, centrā – piekrastnieks Artūrs Kleins. Foto – 70. gadi.


Jānis Kosītis atminas Kuivižu “Enkuru”

“1964. gada pavasarī man tika piedāvāts iet strādāt par Kuivižu zvejnieku kolhoza “Enkurs” valdes priekšsēdētāju. Piedāvājumam piekritu, un janvāra beigās es tiku ievēlēts šajā amatā. Jau februārī pārcēlāmies uz Kuivižiem, uz “Rāvu” mājām,” – tā Jānis Kosītis sāk savu atmiņu grāmatu “Mirkļi un gadi. Kosīšu dzimta” (2021).

“Par “Enkura” priekšsēdētāju nostrādāju septiņus gadus – līdz 1971. gada janvārim. Šos gadus uzskatu par visauglīgākajiem un raženākajiem savā mūžā. Ar kuivižniekiem ātri atradu kopīgu valodu, darbs mums veicās, kolhozs gāja uz augšu, visus saimnieciskos, zvejniecības, sadzīves jautājumus risināju veiksmīgi – strādāju no visas sirds,” atminas Jānis Kosītis, kura darba gaitas ilgus pēckara gadus bija saistītas ar Limbažu pusi un Vidzemes jūrmalu. Dzimis 1933. gadā Saulkrastu pusē, grāmatas autors labi iepazinis piekrastnieku dzīvi un zvejnieku darbu. 

Arī Kuivižos Jānim Kosītim izveidojās lieliskas attiecības ar senajām zvejnieku dzimtām – Tazāniem, Tomsoniem, Krūmiņiem, Līdakiem un Skujām. Pie Krišupītes pat tika būvēti mazie līča zvejas kuģīši, savukārt darbam Atlantijā “Enkurs” iepirka lielos ekspedīciju kuģus. 1965. gada rudenī Jānis Kosītis pats devies reisā uz Ziemeļjūru, lai apmeklētu savus zvejniekus. “Piedzīvoju tur krietnas vētras, taču uzzināju, ka jūru varu izturēt arī tādu, un tā man ļoti patīk un vilina.”

Tomēr kā skumja stīga cauri atmiņām vijas bezspēcība cīnīties par “Enkura” patstāvību: “60. gadu beigās arvien biežāk tika cilāts jautājums par “Enkura” pievienošanu kaimiņu zvejnieku kolhozam “Brīvais vilnis”. [..] Kuivižu “Enkurs”, kaut arī ļoti stiprs un bagāts kolhozs, kaut arī manai sirdij ļoti mīļš un tuvs, tomēr bija ļoti mazs kolhoziņš – gan pēc nozvejas plāna, gan teritorijas, gan zvejnieku skaita ziņā. Es sapratu, ka, kolhoziem apvienojoties, manu “Enkuru” Salacgrīvas “Brīvais vilnis” aprīs bez kādas piepūles un viss manis celtais un sarūpētais pazudīs bez miņas kopējā katlā. Jutu, ka apvienošana būs arī traģēdija daudzām kuivižnieku ģimenēm un pašu Kuivižu kā centra attīstībai, taču darīt neko nevarēju.”

Tā trīsdesmit septiņu gadu vecumā Jānis Kosītis aizbrauca no Kuivižiem, atstājot “Enkuru” tālbraucējam kapteinim Gunāram Saltajam, kurš 1974. gadā pabeidza tā pievienošanu “Brīvajam vilnim”. Tomēr deviņdesmitajos gados bijušais “Enkura” priekšsēdētājs vēlējās apraudzīt savu kādreizējo darba vietu.

“Pagāja vairāki gadi, līdz es iedrošinājos aizbraukt uz Kuivižiem paskatīties, kā tur tagad dzīvo kuivižnieki un kā izskatās vieta, kur atstāju daļu savas sirds un kurai veltīju sava mūža labākos gadus. Pavērojot Kuivižus, tos bija grūti salīdzināt ar “Enkura” laikiem. Daudzviet jautās pamestība. Manī radās rūgtums. Visnepatīkamākās atmiņas man palika, kad pustukšajā kantora ēkā, ieskatoties savā bijušajā kabinetā, es redzēju, ka tur tagad darbojas veikals. Man pietika. Vairāk es pa Kuivižiem nestaigāju. Man gribējās savās atmiņās Kuivižus saglabāt tādus, kādi tie bija “Enkura” gados – skaistus un ziedošus.”

Tiesa, vēlāk, 2018. gadā, rakstītajās rindās Jānis Kosītis priecājas, ka Kuivižu ostā atkal ienāk zvejas laivas un kuģi, ka te piestāj jahtas un spēkus var atgūt atpūtas kompleksā. Arī zivju apstrāde atgriezusies, un autors no sirds vēlas: “Lai kuivižniekiem veicas viņu centienos piecelties pēc kritiena, spodrināt Kuivižu vārdu un padarīt to skanīgu visā Latvijā!”

Nobeigums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.