Roberts Zīle: Emanuels Makrons – Eiropas vadonis baltā zirgā? ^{Apriņķis.lv}

Makrona mērķis – “franču stila” federāla Eiropas Savienība

Francijai ir nopietnākā armija Eiropā, tā ir viena no piecām ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, un ir acīmredzama Makrona vēlme mazināt NATO ietekmi, nosaucot to par Eiropas aizsardzības stiprināšanu. Arī viesojoties Baltijas valstīs, viņš aicināja izbeigt Eiropas “atkarību no ASV ieročiem”. Zem tā slēpjas Makrona galvenais mērķis – kārtot lietas Eiropas vārdā globāli, būt vienam no ģeopolitiskajiem līderiem, kas viņam tikai kā Francijas prezidentam nav pa spēkam.

Pirms kāda laika garā intervijā žurnālam “The Economist” Makrons atklāti teica, ka Krievija jāizmanto kā arguments pret Ķīnu un ASV, jo Krievija atrodas Eiropā. Francijas prezidents arī savās uzrunās Baltijas valstu vizītēs uzsvēra, ka “jāveido stratēģisks dialogs ar Krieviju”. “Latvijas nākotne būs labāka, ja mums būs kopīgs dialogs ar Krieviju,” Rīgā mūs pamācīja Francijas prezidents. (Starp citu, Kremļa propagandas medijs “Sputnik News” rakstam par Makrona vizīti lika zīmīgu virsrakstu – “Makrons vizītes laikā Latvijā paziņoja par nepieciešamību atjaunot dialogu ar Krievijas Federāciju”.)

Šāda pozīcija Baltijas valstīm, Polijai un daudziem Austrumeiropā, protams, nav pieņemama. Vizītes laikā Latvijā Makrons gan deva signālu, ka viņš uzklausīs Baltijas valstis, piedāvājot formātu, kādā ārlietu ministri varētu regulāri tikties. Jā, Makrons mūs uzklausīs, bet tas nenozīmē, ka ņems vērā.

Eiropas “stratēģiskā autonomija” jeb NATO ietekmes mazināšana

Nesen notikušajā Eiropas Savienības samitā Briselē valstu līderi apsprieda arī tā dēvētās Eiropas stratēģiskās autonomijas īstenošanu. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels runāja par savienības vajadzību kļūt “stratēģiski autonomai” tādās jomās kā Eiropas Savienības budžets, digitālā politika, aizsardzība, vide un tirdzniecība. “Eiropas stratēģiskā autonomija ir mērķis numur viens mūsu paaudzei,” viņš uzsvēra arī Briseles Ekonomikas forumā septembra sākumā. Nav brīnums, ka šajos jautājumos Mišels un Makrons ir vienādās pozīcijās, jo pēc būtības Eiropas Savienības institūciju vadību izveidoja Makrons. Taču nesenais ES samits parādīja, ka lielākā daļa valstu vadītāju skeptiski raugās uz to, cik tālu Makrons ir gatavs iet “Eiropas autonomijā”. Daudzi uzskata, ka tas ir moderns veids, kā ietērpt klasisko protekcionismu un padarīt to par de facto kopīgu Eiropas Savienības politiku.

Izskanējuši iebildumi, ka primārajam Eiropas Savienības mērķim jābūt atvērtai ekonomikai, turklāt “stratēģiskā autonomija” nedrīkst attiekties uz aizsardzības jomu. Diemžēl ir skaidri redzams, ka Francija mēģina Eiropas kontinentu nostatīt pret NATO, jo kā gan citādi var saprast izteikumus, ka “mums, eiropiešiem, nav jābūt atkarīgiem no amerikāņu ieročiem un importētām stratēģiskām izejvielām”. Makrons arī izteicies, ka esam pieraduši ar Krieviju komunicēt caur NATO, bet vajadzētu arī Eiropai pašai runāt ar Krieviju. Tas ir bīstams process, kas vājina NATO. Francijas un Krievijas attiecību kontekstā varam atcerēties arī situāciju ar “Mistral” kuģiem, kurus Francija plānoja pārdot Krievijai. Toreiz Eiropas Parlamentā vācām parakstus un izdarījām spiedienu, cik vien varējām, un beigās kuģus Krievijai nepārdeva. Citādi sanāktu, ka NATO dalībvalsts un militāri spēcīgākā valsts Eiropā savus augstāko tehnoloģiju kuģus pārdod pretiniekam.

NATO ietekmi mazina arī Eiropas Savienības nauda pētniecībai aizsardzības jomā, lai Eiropas militārā rūpniecība varētu labāk konkurēt globāli. Būtībā tas nozīmē, ka Eiropas aizsardzībai būtu vairāk jāattīsta un jāpērk Eiropas ieroči, tātad iepirkumos mazāk jārēķinās ar ASV un Lielbritāniju. ASV ir vadošā militārās rūpniecības valsts pasaulē. Protams, ne jau visi iepirkumi Eiropā jāveic ar amerikāņu ieročiem un tehnoloģijām, bet būsim godīgi – ja Eiropa pārstās pirkt ASV militāro ekipējumu, tas nebūs labs signāls. Trampa pieeja ir “Amerika pirmajā vietā”. Ja Eiropa no ASV kaut ko pērk, tad ASV ir vairāk ieinteresēta sadarbībā. Un pat tad, ja ASV būs jauns prezidents, šim principam būs nozīme. NATO ir izšķiroša loma Latvijas drošībā, un Francijas piedāvātās Eiropas garantijas nemaz nestāv līdzās. NATO partneris ir svarīgāks par dažu Eiropas Savienības valstu politiskajām interesēm.

Likuma burts svarīgāks par sabiedrības veselību

Lai gan Francijas prezidents bieži runā par Eiropas kopīgajām interesēm un vērtībām, realitātē izpaužas divkosība šo vērtību piemērošanā. Pavisam nesens piemērs ir Makrona centieni par katru cenu panākt, lai Eiropas Parlamenta plenārsesijas notiktu Strasbūrā. Skaidrs, ka jebkuram valsts vadītājam jāaizstāv savas valsts intereses, un ES līgumos ir rakstīts, ka katru mēnesi vienai Eiropas Parlamenta plenārsesijai jānotiek Strasbūrā. (Ir bijušas tiesvedības, kad Eiroparlaments atcēla sēdes un par to zaudēja tiesā.)

Taču patlaban, par spīti Covid-19 pandēmijai un tam, ka Francijā ir tik augsts saslimstības līmenis, Makrons ir gatavs konstitucionālu vai politisku iemeslu dēļ dzīt tūkstošiem cilvēku uz Strasbūru, tādējādi apdraudot ne tikai viņu, bet arī daudz plašāka cilvēku loka veselību. Makrons raksta niknas vēstules Eiropas Parlamenta prezidentam, publiski uzstājas ar to, ka jāievēro līgumi. Tas viņam ir ne tikai principa, bet arī ekonomikas jautājums. Strasbūras ekonomika lielā mērā atkarīga no Eiropas Parlamenta, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citām Eiropas Savienības institūcijām, kas tur atrodas. Viesnīcas un restorāni lielā mērā dzīvo no Eiroparlamenta ikmēneša ceļojumiem, un Francijas prezidents ar savu aroganci, par spīti sabiedrības veselības apdraudējumam, ir gatavs cīnīties par plenārsēdēm Strasbūrā.

Konferenci par Eiropas nākotni “iesaiņos” pēc vajadzības

Konference par Eiropas nākotni ir viens no rīkiem, ko Makrons “izdīca” savu stratēģisko mērķu sasniegšanai. Pirms kāda laika uzrunā Sorbonnas universitātē Makrons aicināja eiropiešus diskutēt par Eiropas nākotni, iet uz viņa plānoto modeli, kurā Francija ir Eiropas Savienības līdervalsts un pārstāv Eiropu globāli. Tiesa, pandēmija izjauca iespēju īstenot tā saukto bottom-up (no apakšas uz augšu) jeb augšupējo metodi konferencē par Eiropas nākotni, kad reformas tiek pamatotas it kā ar sabiedrības vēlmēm, kuras tiek noskaidrotas plašu diskusiju ceļā. Konferences galvenais mērķis ir leģitimizēt “eiropiešu vēlmi padarīt stingrāku, federālāku Eiropu, uz kā pamata Makrons būtu liels ieguvējs.

Konferences noslēgums plānots 2022. gadā, un – kāda sakritība! – tas ir tieši tad, kad ir Francijas prezidentūra ES Padomē un prezidenta vēlēšanas Francijā! Makrons varēs iejāt Konkordijas laukumā baltā zirgā un teikt apmēram tā: “Es pārkārtoju Eiropu atbilstoši jūsu, franču, interesēm!” (Oficiāli, iespējams, tiks teikts – eiropiešu vēlmēm.) “Es esmu Eiropas īstenais vadonis. Franči, balsojiet par mani!”

Vēl ir lielas neskaidrības, kas vadīs konferenci par Eiropas nākotni. Valdības uzskata, ka vadītājam jābūt valdību pārstāvim, bet arī no parlamenta grib virzīt vadītāju, līdz ar to konferences formāts vēl nav līdz galam skaidrs. Jebkurā gadījumā konferenci mēģinās pasniegt, it kā tas notiktu “no apakšas”, ka tiek apkopotas sabiedrības vēlmes un idejas. Mēs, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, pret to izturamies ļoti skeptiski, it īpaši šajā pandēmijas laikā. Uzskatām, ka nekur nav jāsteidzas un, kamēr pandēmija nav beigusies, bottom-up debates nav iespējams noorganizēt. Ja konferenci vadīs Gijs Ferkofštats, lielākais federālists Eiropas Parlamentā un bijušais liberāļu līderis (kā mēļo Eiroparlamentā, par šo piekāpšanos Francijas prezidents ir apsolījis viņam šo amatu kā kompensāciju), ir skaidrs, ka Ferhofštats noorganizēs visu, kā viņa domubiedriem vajag. Pat ja Ferkofštata vietā būs cits konferences vadītājs, jebkurā gadījumā šos lielos pasākumus “iesaiņos”, kā nepieciešams.

Atceros savu pirmo pieredzi ar Eiropas Savienības struktūrām, piedalījos konventā par Eiropas Savienības konstitucionālo īgumu 2002.–2003. gadā. Tajā laikā ES nebija problēmu, nāca paplašināšanās, tie bija ziedu laiki. Mēs pusotru gadu runājām, iesniedzām priekšlikumus, bet beigās visu uzrakstīja daži juristi. Līgums skaitījās visu dalībvalstu kopīgs projekts sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām, ar visu sabiedrību. (Šo līgumu gan izgāza pāris referendumu iekšpolitisku mērķu dēļ.) Konference par Eiropas nākotni ir kaut kas līdzīgs. Tas nebūs jauns ES līgums, bet noteikti prasīs kādas izmaiņas esošajā līgumā. Tas tiks pasniegts kā demokrātisks process, kas nācis no sabiedrības dziļākajām saknēm. Scenārijs ir zināms.

Makrons ir ļoti ambiciozs cilvēks, kurš stingri iet uz savu mērķi. Lai gan Vācija ir ekonomiski spēcīgāka par Franciju, globālajā politikā Makrons ir nesalīdzināmi aktīvāks. Mēs jau to redzējām viņa vizītē Ķīnā, kad sarunu fonā bija nevis Francijas, bet Eiropas Savienības karogs, un līdzi bija paķerts ES ārējās tirdzniecības komisārs Hogans (tas pats, kurš šovasar atkāpās un kura portfeli tūlīt pārņems Valdis Dombrovskis), kurš Eiropas Savienības vārdā parakstīja līgumus ar Ķīnu. Makrona ieskatā, pārējām dalībvalstīm būtu jānodod politiskā vara Eiropas centram, un Parīze ir tā, kas to īstenos. Neapšaubāmi – Nacionālās apvienības deputāti gan Eiropas Parlamentā, gan Latvijas Republikas Saeimā aicina gan citus deputātus, gan Latvijas valdību tomēr jau no paša sākuma stingri nostāties pret šo Eiropas Savienības nākotnes virzienu.