Menu
 

Kad vēdzeles un zandarti izgriež pogas pangasijām un tilapijām (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Foto – no zivju audzētavas “Dole” arhīva Foto – no zivju audzētavas “Dole” arhīva

Pasaulē akvakultūra vēl joprojām tiek uzskatīta par visstraujāk augošo pārtikas produktu ražošanas sfēru. Jau pašlaik tā nodrošina aptuveni pusi no visām pārtikā patērētajām zivīm, taču tās iespējas vēl nebūt nav izsmeltas.

Ne tikai Latvijas akvakultūra ir izslāpusi pēc attīstību stimulējošiem instrumentiem, zināmas raizes par šīs nozares nākotni jūtamas arī Eiropas Savienības varas gaiteņos. Mūsu valsts zivkopji ik pa laikam sanāk kopā, lai apspriestu nozares problēmas, un šāds starptautisks seminārs pirms pandēmijas notika arī ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior” svētību, proti, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda projekta “Zinātniskā institūta “Bior” Akvakultūras pētniecības un izglītības centra konsultāciju sniegšana akvakultūras saimniecībām” ietvaros – “Zandartu un vēdzeļu akvakultūra”. Seminārā piedalījās vairāk nekā 25 akvakultūru saimniecību darbinieki, uzklausot pieredzējušu Polijas un Beļģijas zandartu un vēdzeļu audzēšanas ekspertu viedokļus par šo zivju kontrolētu pavairošanu pilnībā mākslīgā vidē, to situāciju zivju tirgū un akvakultūras nākotnes perspektīvām.

Akvakultūras uzvaras gājiens

Kamēr rūpnieciskā zveja pēdējās desmitgadēs ir stagnējusi, akvakultūra piedzīvojusi būtisku izaugsmi, un nākotnē tā būtu uzskatāma par “ļoti būtisku cilvēku pārtikas avotu. Tomēr Eiropas akvakultūru šī pasaules izaugsme nav skārusi,” kritiski atzīmē “Eurofish” pārstāve Jekaterina Tribilustova, secinot, ka “akvakultūras produktu ražošana Eiropas Savienībā pēdējā desmitgadē ir stabila, kamēr ārpus tās, piemēram, Norvēģijā, Turcijā, Islandē, Serbijā, akvakultūras izaugsme bijusi iespaidīga”.

Kopējā akvakultūras produktu ražošana Eiropas Savienības ietvaros sasniegusi vairāk nekā 1,3 miljonus tonnu gadā, kas ir aptuveni 20% no savienības kopējās zivju produkcijas. Saldūdens akvakultūras segmentā saražoti 289 000 tonnu, kas ir 21% no Eiropas Savienības valstu saimniecībās iegūtā kopējā apjoma. Galvenās audzētās sugas – foreles un karpas – bija 84% no kopējās saldūdens produkcijas, sasniedzot attiecīgi 155 000 un 86 000 tonnu. Eiropas akvakultūras nozare sastāv no daudziem maziem ražotājiem, galvenokārt mikrouzņēmumiem piekrastes un lauku rajonos, kur nodarbināti aptuveni 85 000 cilvēku.

Latvijā zandartu un vēdzeļu akvakultūras kopšanas konsultācijām ir pieejami institūta “Bior” zivju audzētavas “Tome” Akvakultūras pētniecības un izglītības centra pārvaldītie līdzekļi 82 774 eiro apmērā, kur Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansējums tiek nodrošināts 80 487 eiro apjomā.

Rūpes par ūdens ekonomiju un atkritumu daudzuma samazināšanu mudina plašāk izmantot recirkulācijas akvakultūras sistēmas. Pēdējās desmitgadēs recirkulācijas akvakultūras sistēmas baseinos tiek atkārtoti izmantoti 99% ūdens, aizturēti līdz pat 90% šajās sistēmās saražoto cietvielu un nodrošināta stabila un prognozējama ražošana, kā arī optimāli sanitārie apstākļi, tādējādi samazinot ietekmi uz vidi. Recirkulācijas akvakultūras sistēmas Eiropas zivkopjiem sniedz arī iespēju labāk kontrolējamā vidē audzēt saldūdens sugas, kuras ir grūti audzējamas, piemēram, tirgū tik ļoti pieprasītos zandartus.

Zivju audzētavas “Tome” vadītājs Ivars Putviķis atzīst, ka jaunā vaislas zivju audzētava, kurā darbojas energoresursus taupošas tehnoloģijas, ir nozīmīgs pienesums Latvijas akvakultūras saimniecībām: “Zandarts ir zivēdājs, ķer to, kas kustas. Tāpēc to ir grūti iemācīt kaut ko paņemt no grunts vai tamlīdzīgi. Barībai jābūt kustībā. Dīķī izaudzis zandarts, ielaists baseinā, nezina, kas viņam jādara. Katrā ziņā – granulu neķers un neēdīs. Tāpēc jau no brīža, kad zandarts izšķīlies, tas jāsāk mākslīgi piebarot. Tā ir būtiska atšķirība – dabai neder tie, kas mākslīgi audzēti, savukārt akvakultūrai neder tie, kas nāk no dīķiem.”

“Tomē” zandartu mazuļus nebaro vis ar granulām, bet gan ar dzīvo barību, tikko ar aci saskatāmiem vēzīšiem, pamazām pieradinot arī pie sausās barības.

“Zandarts ir perspektīva zivs auzdēšanai akvakultūrā – tai ir brīva tirgus niša, un tā labi maksā,” rezumē I. Putviķis.

“Tomē” veic pētījumus arī vēdzeļu mākslīgā piebarošanā. Tie rāda, kā varētu paaugstināt zivju mazuļu kvalitāti, izmantojot dažādas imunitāti stimulējošas vielas. Jaunā vaislas zivju audzētava “Tomē” dos uzrāvienu privātajiem zivaudzētājiem – ne velti šis būvprojekts nozares ļaužu vidū jau nosaukts par “dzemdību namu” zivju mazuļiem.

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta veiktajā pētījumā “Latvijas akvakultūrā audzējamo zivju ekonomiskais pamatojums un tirgus iespējas” realizācijas apjoms vēdzelēm tiek norādīts mazāks par tonnu gadā, lauvas tiesu atvēlot karpām (apmēram 80% no kopējās realizētās akvakultūras produkcijas), kam seko stores un foreles.

Institūta “Bior” speciālisti, veicot zandartu monitoringu Burtnieku ezerā, secinājuši, ka pēdējos desmit gados zandarti un līdakas šajā makšķernieku un rūpniecisko zvejnieku tik iecienītajā ezerā veido 62% no kopējās nozvejas. Tas ļāvis secināt, ka zandartu populācija pieaug, ūdenstilpju skaits ar zandartiem vairojas, un tas ir mākslīgās atražošanas efekts.

Turpinājums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.