Mūsu dzīvesveids ir apdraudēts. Kāpēc to nedrīkst pieļaut ^{Apriņķis.lv}

Daudz tiek runāts par mīlestību un taisnīgumu. Taču daudzi cilvēki arī saka, ka viņi neatceras piedzīvojuši tik daudz naida publiskajā telpā un privātās sarunās, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem, it īpaši, ja aizstāvi “nē” pozīciju. Daudzi brīnās, kāpēc un no kurienes nāk šie naida uzplūdi?

Tas ir tas, uz ko es vēlos koncentrēties šajā rakstā. Mums uzbrūk. Viss mūsu dzīvesveids, varētu teikt, rietumnieciskais dzīvesveids, ir pakļauts uzbrukumam. Uzbrukums nāk no iekšienes, tāpēc to ir grūtāk pamanīt. Tas ir uzbrukums, kuru īsteno ar destruktīvu ideju palīdzību.

Idejām ir sekas. Labas idejas ved uz labklājību, mieru un sabiedrības uzplaukumu, sliktas – uz destrukciju, haosu un naidu. Mēs šobrīd piedzīvojam to, ka tiek uzbrukts tam, kam mēs ticam, kas mēs esam, kas ir laulība un kādas ir mūsu attiecības vienam ar otru. Vēlos īsumā aplūkot idejas, kas ir devušas pozitīvu pienesumu mūsu sabiedrībai un kultūrai, un kādas idejas var tās iznīcināt.

Cilvēks

Mēs esam augstās domās par to, kas mēs esam. Bībeles frāze “radīts pēc Dieva tēla un līdzības” nozīmē, ka visi cilvēki ir bezgalīgi dārgi, ar bezgalīgu vērtību un cienību, radīti bagātīgi jēgpilnai un priekpilnai dzīvei, lai mīlētu, cienītu un rūpētos par cilvēkiem mums apkārt. Tas arī nozīmē, ka esam vienlīdzīgi savā cienībā un vērtībā neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, izglītības, turības, panākumiem u. tml.

Šajā cildenajā skatījumā būt par cilvēku nozīmē tiekties pēc diženuma, pēc tikumiem, kas dod labumu visai sabiedrībai. Tas nozīmē izvēlēties ziedošanos citu labā, nevis egoismu; seksuālu atturību, nevis izvirtību; dāsnumu, nevis savtīgumu; godīgumu, nevis melus; u. tml. Vēsturnieku skatījumā (Višals Mangalvadi, Rodnijs Starks, Alvins Smits u. c.) šī unikālā izpratne par to, kas ir cilvēks, ir radījusi Rietumu civilizāciju ar visu to svētību, ko izbaudām šodien (piemēram, zinātne, izglītība, sociālā nodrošinājuma sistēmas, cilvēktiesības, vienlīdzība u. tml.).

Laulība

Mēs zinām, ka laulība ir brīnišķīga savstarpēji papildinoša savienība starp vīrieti un sievieti, kuri apņemas mīlēt un kalpot viens otram līdz mūža galam un savā savienībā radīt un audzināt bērnus. Laulībā daudzas lieliskas dāvanas apvienojas vienkopus: mīlestība, ticība, apņemšanās, sekss, kopīgs dzīves ceļš, bērni, draudzība u. tml.

Turklāt laulība ir labākā vide gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem. Ja runājam par drošību, labklājību, laimi un tā tālāk, laulība ir institūcija, kurā ikviens ir ieguvējs. Taču savādā kārtā, kā teicis kāds no amerikāņu sociologiem, tikai nedaudzas Eiropas valstis ir, kas rūpējas par laulības institūciju. Varam tikai brīnīties, kāpēc tā ir.

Mūsu attieksme pret citiem

Idejas noved pie sekām. Ja ticam, ka visi esam vienlīdzīgi un katrs cilvēks ir bezgalīga vērtība, tad attiecīgi rīkojamies: cienām, mīlām un rūpējamies par cilvēkiem neatkarīgi no tā, kas viņi ir un kāda ir viņu attieksme pret dažādiem jautājumiem. Mēs varam viņiem nepiekrist, bet mēs aizstāvam viņu vārda brīvību. Tas ir tas, ko nozīmē tolerance un kā mūsu sabiedrība tika būvēta.

Nav noslēpums un vēsturnieki ir vienisprātis, ka šīs idejas cēlušās no jūdaisma/kristietības pasaules uzskata. Varam to saukt par kristietības dāvanu pasaulei. Un jums nav jābūt kristietim, lai gūtu labumu no šīs kultūras, kā tas līdz šim arī ir bijis. Un tagad šī kultūra ir apdraudēta. Kas ir konkurējošās idejas? Lūk, šādas:

Cilvēks

Šis ir ļoti piezemēts skatījums uz cilvēku. Tiek uzskatīts, ka cilvēku raksturo viņa vēlmes. “Es esmu tas, ko es vēlos.” Un ja es kaut ko vēlos, tātad tas ir labs, dabisks un man tas pienākas. Tūlīt!

Šādā kontekstā cilvēku raksturo viņa seksuālās vēlmes. Proti, ja tev ir seksuāla tieksme pret pretējo dzimumu, tas ir tas, kas tu esi. Ja tev ir seksuāla tieksme pret savu dzimumu, arī tas ir tas, kas tu esi. Tāpat arī, ja tev ir tieksme pēc abiem dzimumiem vai ja tu nezini, ko vēlies, tas nosaka, kas tu esi.

Cik skumji šādi uztvert cilvēku – reducēt to līdz seksuālām vēlmēm! Tu neidentificē sevi primāri savās attiecībās ar citiem (dēls, māte, draugs u. tml.), ne arī ar savu profesiju (ārsts, skolotājs, lauksaimnieks u. tml.), ne ar saviem tikumiem (piemēram, dāsns, mīlošs, gudrs, līdzjūtīgs cilvēks), nē.. Bet tu identificē sevi ar savām seksuālajām vēlmēm. Cik skumji!

Kā raksta Dāgs Meinvarigs, cilvēks, kam seksuāli interesē sava dzimuma cilvēki – kad viņš lepni “iznāca no skapja” un pameta savu ģimeni,  viņš sevi primāri identificēja kā homoseksuāli un viņa dzīves nozīme samazinājās, tā kļuva šaurāka un seklāka ar fokusu uz vienu galveno lietu – seksuālo orientāciju. Tas tiesa, ka šādiem cilvēkiem nepieciešams pēc iespējas vairāk mīlestības un līdzjūtības.

Laulība

Šajā ideoloģijā ir arī ļoti piezemēts skatījums uz laulību. Uzskati par laulību iet roku rokā ar uzskatiem par cilvēku. Ja mēs pamatā esam tas, ko vēlamies, seksuāli vai citā jomā, tad laulība un ģimene ir represīvas struktūras, kas ierobežo mūsu brīvību. Līdz ar to, lai varētu darīt visu, ko vēlamies, laulībai kā institūcijai nevajadzētu eksistēt. Tā vietā valstij vajadzētu pildīt ģimenes lomu, audzināt un skolot mūsu bērnus.

Jūs varbūt domājat – ko tas mācītājs tur runā? Publiskā diskusija taču ir tieši par laulību, vienlīdzību, mīlestību, vai ne? Nē, nepareizi. Viena no LGBT idejiskajām līderēm Maša Gesena ir teikusi: “Cīņa par viendzimuma laulībām patiesībā ietver melus. Jo mēs melojam, ka laulības institūcija nemainīsies. Tā mainīsies. Es domāju, ka tai nevajadzētu eksistēt.”

Mēs kā sabiedrība tiekam maldināti ar paziņojumiem, ka tas viss ir par mīlestību, vienlīdzību un laulību. Stāsts nav ne par vienu no tiem. Padomājiet – visi var mīlēt visus, ko vēlas, un valstij nav nekādas daļas par to, kurš kuru mīl. Stāsts nav arī par vienlīdzību likuma priekšā. Kopš 2008. gada Austrālijā ir de facto vienlīdzīgas tiesības visiem pāriem.

Tas nav arī par laulību. Kas ir laulība? Vai kas padara laulību par laulību? Tā ir divu pretējo dzimumu savienība, kurā tie spēj radīt bērnus un audzināt tos stabilā vidē, kurā ir abi vecāki – mamma un tētis. Tā ir laulības būtība. Pat ja kādiem laulātajiem nevar būt bērnu, viņi joprojām spēj piedāvāt bērniem drošu vidi un abus vecākus – mammu un tēti.

Ja divi vīrieši saiet kopā un vēlas precēties, viņi pēc būtības lūdz, lai viņi varētu radīt bērnus. Taču tas nav iespējams. Viņi var darīt, ko vēlas un cik ilgi vēlas, bet bērni no tā neradīsies. Tāpat ir situācijā ar divām sievietēm. Ja homoseksuāli cilvēki vēlas ceremoniju, nodot zvērestu, ielūgt ciemiņus un sarīkot ballīti, lai tā būtu! Bet tā nebūs laulība. Sauciet to par “ruba-ruba” vai kā vēlaties, bet tā nebūs laulība. Kāpēc? Jo šādā savienībā nevar radīt bērnus. Un vienīgais iemesls, kāpēc valsts ir ieinteresēta sargāt laulības institūciju, ir tas, ka laulībā rodas jauni pilsoņi, kas mums vajadzīgi mūsu nācijas nākotnei.

Taču šīs konkurējošās idejas tiek pasniegtas kā cīņa par mīlestību, vienlīdzību un laulību, un kurš gan iebilstu pret šīm vērtībām? Tādējādi var viegli manipulēt ar labiem un līdzjūtīgiem cilvēkiem, liekot tiem domāt, ka viendzimuma laulības ir vajadzīgas. Taču realitāte ir tāda, ka lielā diskusija nav par laulību, bet gan par mēģinājumiem pārdefinēt laulības jēdzienu un spert soli tuvāk laulības institūcijas iznīcināšanai.

Plašsaziņas līdzekļos mēs dzirdam: mīlestība ir mīlestība, mīlestība uzvar, laulības vienlīdzība un tamlīdzīgi. Bet ne to vēlas LGBT lobijs. Viņiem ir daudz lielāki plāni, un diez vai jums tie patiks. Lieta tāda, ka lielākā daļa homoseksuālu cilvēku nemaz nevēlas apprecēties. Nedaudz statistikas kopainai: ASV un Lielbritānijā aptuveni divi procenti cilvēku identificē sevi kā homoseksuālus. Jā, tikai divi procenti! No tiem tikai pieci līdz desmit procenti cilvēku apprecas un līdz pat piecdesmit procenti cilvēku atzīst, ka viņiem ir seksuālas attiecības ar vairākiem partneriem laikā, kamēr viņi ir “precējušies”. Turklāt ASV, piemēram, mazāk nekā desmit procenti homoseksuālu laulību ilgst vairāk nekā desmit gadus (salīdzinājumam – tradicionālā laulībā tie ir vairāk nekā sešdesmit pieci procenti). Patiesību sakot, arvien vairāk homoseksuālu cilvēku publiski pauž nostāju, ka viņi ir pret centieniem pārdefinēt tradicionālo laulības jēdzienu. Viņi nevēlas, lai tas notiktu. Viņi vēlas, lai bērniem būtu abu dzimumu vecāki. Viņi sāk saprast, ka tiek izmantoti par daudz lielāka plāna sastāvdaļu.

Šķiet, ka populārais princips “mērķis attaisno līdzekļus” ir veids, kā lietas tiek darītas. Visi līdzekļi, kas noved pie kārotā mērķa, ir attaisnojami. Tas palīdz izprast sabiedrībā valdošo naidu. LGBT propagandisti izmanto sabiedrību šķeļošo, bet ļoti efektīvo līdzekli – stāstu par upuriem un apspiedējiem. Kā tas strādā? Ļoti vienkārši. Ja sabiedrības daļa identificē sevi kā upurus, tad tie, kas tev nepiekrīt, ir apspiedēji, varmākas. Upuri ir labie, un apspiedēji ir sliktie. Kuriem jūs jutīsiet līdzi? Protams, ka upuriem. Viena pozīcija ir aizsargāt upurus, iestāties par to, kas labs un pareizs, savukārt otra pozīcija tātad pēc definīcijas ir pret visu labo. Un, ja kāds ir apspiedējs un pret visu labo, skaidrs, ka jūs varat/jums pienākas pret viņu izturēties kā pret ienaidnieku. Ienaidnieki nav pelnījuši izteikt savu viedokli, viņi ir pelnījuši uzbrukumus, izsmieklu, draudus, un reizēm arī fiziska vardarbība ir attaisnojama. Jo lielāku juridisku spēku gūst LGBT kopiena, jo vairāk valsts uzspiež viņu ideoloģiju pārējai sabiedrībai un liek klanīties viņu priekšā. Mērķis tiek sasniegts, izmantojot melus, apklusinot un iebiedējot tos, kas nepiekrīt. Daudz kas no tā notika arī Padomju Savienībā, un daudz kas notiek arī mūsdienu Rietumu sabiedrībā.

Mums tiek melots par viņu patiesajiem mērķiem. Laulības jēdziena pārdefinēšana ir tikai sākums. Cilvēki, kuri nepiekrīt šīm idejām, tiek apklusināti. Vai par šo tēmu ir bijušas godīgas, racionālas diskusijas? Nē, un tas nevar notikt, ja viena puse melo un nevar atļauties, ka viņu meli tiek atklāti. “Mēs esam par vienlīdzību un mīlestību, un, ja jūs mums nepiekrītat, tad esat fanātiķi, homofobi un naida kurinātāji.” Šādā veidā tiek apklusināti cilvēki, kas cenšas aizstāvēt tradicionālo dzīvesveidu.

Vēl viens veids ir iebiedēšana. Tas sākas ar konkrētu personu publisku kaunināšanu un izsmiešanu, arī ar draudēšanu. Tālāk jau cilvēkiem var uzbrukt arī fiziski, var atlaist no darba. Un tas notiek šobrīd, kad viendzimuma laulības vēl nav juridiski nostiprinātas likumā. Kas notiks tad, kad tās kļūs likumīgas? Neļaujiet atņemt savu brīvību! Jūs negribētu nonākt situācijā, kad varat zaudēt darbu vai tikt iesūdzēts tiesā, vai – vēl ļaunāk – jums var atņemt bērnus, jo jūs ticat tam, kas ir acīm redzams – ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

Mums tiek melots par to, ka nekas nemainīsies, ja viendzimuma laulības tiks nostiprinātas likumā. Nezinu, vai politiķi vai žurnālisti ir tik neattapīgi vai tik ļauni, un es pat nezinu, kurš no šiem variantiem ir sliktāks.

Viendzimuma laulību atbalstītāji par to daudz nerunā, bet ir grupa cilvēku, kuru intereses klusībā tiek upurētas, lai pieaugušie varētu sasniegt savus mērķus. Šī cilvēku grupa ir visneaizsargātākā no mums visiem, un tie ir bērni. Aizvien vairāk pieaugušo runā par to, kāda ir bijusi viņu kā bērnu pieredze, kad viņus audzināja viendzimuma pāri. Viņi stāsta par savām sāpēm. Viņi gribējuši abus vecākus, bet bijis tikai viens. Atbalstot viendzimuma laulības, bērniem tiek atņemtas tiesības augt ģimenē, kurā ir abi vecāki – mamma un tētis. Bērni ir aizmirstie upuri šajā karā pret tradicionālo laulību. Tik daudzi bērni jau šobrīd cieš no izjukušām ģimenēm un attiecībām un cietīs vēl vairāk! Par viendzimuma laulībām mācīs skolā. Tas notiek jau šobrīd, kad pat sākumskolas skolēni tiek mudināti pieņemt homoseksuālu dzīvesveidu. Neviens viņiem nestāsta par sekām. Neesmu dzirdējis, ka kāds godīgi izstāstītu par seksuāli transmisīvo slimību izplatību homoseksuālu cilvēku vidū. Vai arī par vardarbības izplatību, atkarībām, pašnāvībām, depresiju un tā tālāk. Tā ir varavīksnes tumšā puse, par ko neviens negrib runāt.

Ja laulība nav par bērniem, bet par mīlestību, kur jūs novilksiet robežu? Kā nediskriminēt trīs, četrus vai piecus cilvēkus, kas cits citu mīl? Mīlestība ir mīlestība, vai ne?

Tiem, kurus vada vislabākie nodomi un kuri vēlas atbalstīt vienlīdzību, mīlestību un laulību, es gribētu teikt: labi, lieliski! Bet lai būtu skaidrs – šobrīd ar mums manipulē. Atbalstot viendzimuma laulības, jūs patiesībā būsiet pret mīlestību, vienlīdzību un laulību. Tāda ir visas šīs kampaņas ļaunā ģenialitāte. Un, kad tā būs noslēgusies, visiem – gan tiem, kas bija par, gan tiem, kas bija pret, – kopā nāksies baudīt rūgtās sekas. Kādas sāpes un apkaunojums būs tad, kad apzināsieties, ka jūsu balss izmantota, lai panāktu kaut ko, ko nemaz neatbalstāt. Tiem homoseksuālajiem cilvēkiem, kas patiesi cer atrast piepildījumu un atbildes uz savām dziļākajām vēlmēm, ir risinājums, bet tā nav laulības institūta iznīcināšana un vēl lielāku sāpju sēšana sabiedrībā. Risinājums ir nodibināt dziļas un mīlošas attiecības ar to, kurš labāk nekā jūs pats pazīst jūs, zina, kas jums vajadzīgs. Tikai viņš var sniegt jums pieņemšanu, mīlestību un prieku, kas sniedzas pāri mūsu izpratnei. Viņa vārds ir Jēzus Kristus. Viņš jūs gaida un vienmēr gaidīs.