Imants Liepiņš: Aculiecinieku pieredze uzrunā spēcīgāk nekā sausi fakti ^{Apriņķis.lv}

– Tev ar Ukrainu īpašas attiecības bijušas vienmēr – jau miera laikos, pirms Krimas aneksijas. Kāpēc šāda tuvība?

– Pirmoreiz biju Ukrainā 2006. gadā, kad strādāju “Dienas Biznesā”. Toreiz bija tā sauktie “oranžo reformatoru” laiki, kad Ukraina sāka tuvināties Eiropai un NATO, veica noderīgas izmaiņas, modernizējās. Vēlāk pats sāku piepalīdzēt ukraiņiem šajā procesā – uz Augstākās Radas un pašvaldību vēlēšanām organizēju starptautisko novērotāju delegācijas no Latvijas. Vietējie mūs gaidīja, jo īpaši tajās reizēs un vietās, kur izplatījās aizdomas par viltojumu gatavošanu vai balsu uzpirkšanu.

Izrādījās, ka šādos gadījumos vēlēšanu komisijas ļoti disciplinē fakts, ka ierodas klusējoši novērotāji no Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts Latvijas, kas apbraukā visus iecirkņus, ar sarkanu pildspalvu pieraksta pārkāpumus un visu nakti skatās komisijai uz nagiem, kā tiek skaitītas balsis. Latvieši ir palīdzējuši novērst vēlēšanu pārkāpumus Kijivā, Čerņihivā, Enerhodarā, Obuhivā, Tokmakā, Berdjanskā un citur.

Ja pirms desmit gadiem prokremliskā prezidenta Janukoviča laikos, kurš vēlāk aizbēga uz Krieviju, Latvijas Radio žurnālisti ironizēja, sak, “biju vēlēšanu laikā Ukrainā, nobalsoju ar “Hesburger” kuponiem, tad tagad Ukraina – pat kara apstākļos – ir demokrātijas un pilsoniskās brīvības paraugs pretstatā Krievijai, Baltkrievijai, Kirgizstānai un tamlīdzīgām postpadomju valstīm. Tur ir arī Latvijas ieguldījums, ko ukraiņi vienmēr piemin ar labu vārdu.

– Nav samelots. Arī mani ievilki Ukrainas vēlēšanu novērotājos – neaizmirstama pieredze. Vai atceries, jau pēc Krimas aneksijas, kad strādājām Berdjanskā, mēģinājām ukraiņus pārliecināt, ka ir ļoti svarīgi atbrīvoties no padomju rēgiem – “sarkanajiem” ielu nosaukumiem, ļeņinekļiem un tā tālāk? Varbūt Putins šo nemainīto vidi nepareizi saprata?

– Lai kā arī būtu, kara izraisīšana ir Putina, nevis Ukrainas vaina. Noteikti nav vērts apvainot Ukrainu par “kara provocēšanu”. Tas būtu apmēram tas pats, kas vainot sievieti par to, ka viņai uzbraucis dzērājs, jo viņa, lūk, pusnaktī gājusi mājās pa to pašu ielu, kur piedzēries šoferis izdomājis pabraukāt. Putins uzbruka Ukrainai bez jēgas un kārtīga plāna, tāpēc mēs neieraudzīsim pamatu tur, kur tas nav bijis atrodams jau no sākta gala…

– Jau 2015. gadā biji uzrakstījis grāmatu “Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts”.

– Kad sākās Eiromaidana revolūcija, bija skaidrs: jātaisa reportāžas no turienes. Pat aizgāju no toreizējās darbavietas “Radio 101”, lai varētu gatavot reportāžas portālam “NRA.lv”, kas ir daudz lielāka platforma. Biju klāt Maidanā, viltus “referenduma” laikā iekļuvu anektētajā Krimā, pēc tam trāpīju Donbasa karā, tajā skaitā paliku dzīvs apšaudēs pie Doņeckas lidostas.

– Vai toreiz domāji, ka notikumi varētu izvērsties karā?

– 2014. gada karš Donbasā, vēlākie separātistu uzbrukumi Debaļcevei, Mārjinkai un Volnovahai, nepārtrauktā pamiera pārkāpšana astoņu gadu garumā arī tolaik bija karš: tanki, snaiperi, diversanti, gūstekņi, kritušie. Tomēr šogad notiekošā karadarbība ar aviācijas kaujām, artilērijas dueļiem, kuģu gremdēšanu pie Čūsku salas un bezpilotnieku aktivitātēm tālu pārspēj to, kas redzēts iepriekšējos astoņos gados. Izskatās, ka neviens to negaidīja… arī paši okupanti ne!

– Grāmata “Ukrainas vēsture” bija izdevēja pasūtījums vai tava iniciatīva? Kāds bija process no starta šāviena līdz uzvarai?

– Izdevniecība “Jumava” bija tā, kas ierosināja ideju burtiski dažas dienas pēc pilnmēroga kara sākuma šā gada februārī. “Jumava” ir publicējusi grāmatu simtus par vēsturi, tāpēc viņiem bija zināmi autori – profesionāli vēsturnieki, kuru pētījumi neaprobežojas ar Latvijas vēsturi. Piemēram, Gatis Krūmiņš no Vidzemes Augstskolas salīdzina Ukrainas un Latvijas ekonomikas vēsturi 20. gadsimta gaitā, parādot gan kopīgo, gan atšķirīgo. Daina Bleiere un Ēriks Jēkabsons no Latvijas Universitātes raksta par ukraiņu likteņiem Latvijā un latviešu likteņiem Ukrainā, par komunisma radītajām problēmām un pēc komunisma pāri palikušajām postpadomju perioda īpatnībām. Jānis Riekstiņš ir vēsturnieks, kas specializējies oriģinālavotu atrašanā un publicēšanā, tajā skaitā savulaik slepenu padomju dokumentu oriģinālu, – viņš uzreiz varēja iedot materiālu par golodomora upuriem un Staļina represiju rezultātā bez vecākiem palikušajiem bāreņiem.

Tātad puse no materiāla man jau bija, atlika atrast otru pusi. Talkā nāca Agris Dzenis, kurš tulko senus dokumentus no seniem arhīviem, – viņš no poļu un latīņu valodas daudz tulkojis Žečpospolitas vēstures perioda materiālus, kad šajā valstī ietilpa arī Ukrainas teritorija, tātad viņš varēja ātri sarakstīt nodaļas par viduslaikiem un leģendāro kazaku Sičes periodu.

– Bet Kremļa propaganda visu laiku runā, ka nekāda ukraiņu kultūra nemaz nepastāvot. Esot kaut kādi malorossi, lai kas arī tie būtu…

– Līdzīgi kā latviešiem, 19. gadsimta vidus ukraiņiem ir modernās nacionālās pašapziņas formēšanās periods, ko vislabāk var parādīt caur kādas tolaiku personības pieredzes stāstu. Pie mums tie būtu Auseklis, Valdemārs, Biezbārdis un citi jaunlatvieši. Bet ko lai ņem no ukraiņu kultūras, lai trāpītu uz personību, kas vienlīdz saprotama arī mums? Tarass Ševčenko būtu izcils piemērs, tāpat Lesja Ukrajinka, varbūt Ivans Franko, taču problēma ir, ka viņu darbi maz atdzejoti latviski, tāpēc pie mums pagaidām vēl mazāk zināmi.

Izvēle beigās krita uz latviski plaši tulkoto un viegli pieejamo Nikolaju Gogoli – krieviski rakstošu Ukrainas autoru (viņa vārds, starp citu, oriģinālā ir Mikola Hohoļs), jo viņa dzīve un darbi uzskatāmi ataino sava laikmeta sabiedrību un spriedzi tajā. Olehs Kudrins, literatūrzinātnieks un ziņu aģentūras “Ukrinform” korespondents Baltijas valstīs, piespēlēja vienkārši ideālu pētījumu, ko pārpublicēt grāmatā!

– Kādi vēl autori no Ukrainas piedalījās?

– Mums ir liela autoru dažādība, un vismaz puse no viņiem ir ukraiņu valodas pratēji. Ukrainas autorus pārstāv Jana Streļeca un Refats Čubarovs – Krimas tatārs. Viņš 80. gados bija Latvijas Valsts arhīva direktors un Tautas frontes aktīvists, ievēlēts Rīgas pašvaldībā, kur palīdzēja no amata patriekt komunistu mēru Alfrēdu Rubiku, bet 1992. gadā, kad tas pirmo reizi kopš staļiniskajām deportācijām bija iespējams, atgriezās savu vecāku etniskajā dzimtenē un kopš tā laika ir pārstāvējis Krimas iedzīvotājus Augstākajā Radā, dažādās institūcijās un delegācijās, ir Krimas tatāru Medžlisa priekšsēdētājs.

Mums ar Čubarovu gadu gaitā izveidojies tāds humors: es viņam rakstu ukrainiski, viņš atbild latviski. Mums ir svarīgi, lai lasītāji var iepazīt ne tikai Latvijas autoru, bet arī pašu ukraiņu un Krimas tatāru rakstīto, jo arī mēs Latvijā iepriekšējos gadsimtos esam piedzīvojuši bezmaz “koloniālu” pieeju, kad par mūsu vēsturi raksta baltvācu, krievu vai ārzemnieku vēsturnieki, tikai ne paši pamatiedzīvotāji!

– Pats esi sarakstījis pēdējo nodaļu – sākot no “oranžo reformatoru” laika, par ko stāstīji sarunas sākumā, līdz mūsdienām.

– Jā, rakstīju par pēdējiem desmit gadiem no aculiecinieka pozīcijas, jo kā žurnālists biju Ukrainā klāt Janukoviča laikos, Eiromaidana revolūcijā, Krimas aneksijā, Donbasa karā utt. Pat īsi nointervēju prezidentu Zelenski vēl pirms pašreizējā kara, kad viņš bija ieradies vizītē Latvijā, – atceros, visu dienu noskraidīju viņam pakaļ pa dažādiem pasākumiem, kamēr izdevās noķert uz īsu brītiņu, lai uzdotu jautājumus. Tikai toreiz vēl nebija nojaušams, ka tas kādreiz noderēs grāmatā.

Papildus slīpēju gatavās nodaļas, lai nepaliktu kļūdas, kādas neizbēgami ievieš starpniekvalodu izmantošana. Sekojot Knuta Skujenieka, Pētera Brūvera, Ulža Bērziņa un citu līdzīga kaluma personību uzliktajam uzstādījumam, arī es pieturējos pie tulkojumiem un atveidojumiem tikai no ukrainiskā oriģināla, nevis kļūdainām starpformām caur krievu, poļu, vācu vai citām valodām.

– Netipiski, ka grāmatā līdzās vēsturnieku atzinumiem parādās arī notikumu dalībnieku stāsti. Ne tikai tavs.

– Jā, “Ukrainas vēsturē” mēs tīšuprāt izmantojām ne tikai profesionālu vēsturnieku, bet arī notikumu aculiecinieku pierakstus. Jo Latvijas auditorijai jau pieejami daudzi vēsturnieku pētījumi, uz kā pamata veidotas dokumentālās filmas par abiem pasaules kariem, golodomoru, holokaustu vai Čornobiļas AES katastrofu. Tāpēc “Ukrainas vēsturē” šie notikumi tikai pieminēti, dodot vietu aculiecinieku personīgajai pieredzei, kas parasti uzrunā spēcīgāk nekā sausi fakti. Esam iekļāvuši Raita Sameša personisku stāstu – viņš nokļuva Ukrainā 1986. gadā kā atomelektrostacijas katastrofas radioaktīvā ceturtā bloka sprādziena seku novērsējs.

Bet pirmkārt jau lieliskas ziņas par Ukrainu 1918. un 1919. gadā atstājis ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija hetmaņa Skoropadska un vēlāk arī demokrātiskās Centrālās Radas armijas štāba priekšnieka vietnieks. Pēc karošanas Ukrainas stepēs pret Sarkano armiju un visādiem tolaiku bandformējumiem, saņēmis personīgu uzaicinājumu no mūsu ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, viņš iestājās Latvijas armijā, kur izplānoja sekmīgo pretuzbrukumu bermontiešiem Pārdaugavā, vēlāk vadīja Zemgales un Kurzemes iztīrīšanu no visādiem kaujiniekiem, kā arī Latgales atbrīvošanu no padomju armijas un Stučkas pseidovaldības.

Starp citu, arī mans vecvectēvs sekmīgi karoja ģenerāļa Radziņa vadībā gan pret Bermontu, gan sarkanajiem, tika ievainots un saņēma Lāčplēša ordeni. Ģenerālis Radziņš bija ne tikai gudrs, pieredzējis un sekmīgs komandieris; viņš bija arī lielisks rakstnieks, kura teiktais pat šodien skan brīvā, saprotamā, emocionāli trāpīgā un vienlaikus loģiskā izklāstā. Piemēram: “Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas, un, būdama patstāvīga, tā sāk spēlēt lielu lomu visas Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas turpretim zaudē visu savu nozīmi Eiropā.” Tas ir rakstīts 1920. gadā!

– Vai piekrīti apgalvojumam, ka ukraiņi karo par mums visiem?

– Protams. Vēl šodien to stāstīju divos Ukrainas TV kanālos, kur nekad neatsaku paust savu latviešu rakstnieka nostāju. 40 miljoniem ukraiņu uzkritusi 140 miljonu iedzīvotāju kodollielvalsts Krievija. Mēs, divi miljoni, varam paaugstināt savas miera izredzes, palīdzot Ukrainai!

– Jautājums ārpus kara. Cik patiesi ir mediju apgalvojumi, ka Ukraina ir ceļā uz viendzimuma laulību legalizēšanu? Un ka vienīgi kara stāvoklis ir šķērslis tam, lai mainītu konstitūciju. Jo Stambulas konvenciju Ukraina ratificēja, lai gan iepriekš noraidīja.

– Kā daudzās valstīs, arī Ukrainā pāris reižu gadā apspriež geju laulības, vāc kaut kādus parakstus, bet tas nav diez ko jaudīgs process. Tas nav sabiedrības priekšplānā un arī pirms Putina iebrukuma vai Krimas aneksijas tāds nebija. Vēlētāju vairākums par to neiestājas, socioloģija neuzrāda šī jautājuma svarīgumu, līdz ar to politiķi šajā virzienā nevirzās.

Stambulas konvencija par vardarbības izskaušanu un vienādu tiesību garantēšanu sievietēm ir pilnīgi pretējs gadījums. Daudzās valstīs – tajā skaitā Turcijā, kur šī konvencija tika parakstīta, – sievietēm jābaidās no piespiedu laulībām, aizlieguma rādīt seju, neļaušanas mācīties vai izvēlēties sev interesējošu profesiju utt. Savukārt Ukrainā sieviešu dzīvību un veselību apdraud ne jau pašu valsts tradīcijas, bet gan iebrucēju armija, kurā ir pilns ar izvarot, šaut un marodēt gribētājiem. Viņu kara noziegumi fiksēti jau desmitiem tūkstošos. Ir pirmie notvertie un notiesātie. Tāpēc Augstākā Rada, ratificējot šo konvenciju, pastiprina iespējas saukt pie atbildības okupantu kara noziedzniekus.

Turpretī Latvijas Republikā, kur tāda situācija nepastāv, Saeima pareizi dara, ka neratificē Stambulas konvenciju. Latvijai to ratificēt nav jēgas, jo mūsu valstī kopš tās proklamēšanas nekad nav pastāvējušas tās problēmas, kas citās kultūrās, – Latvijas Republikā sievietes vienmēr ir bijušas vienlīdzīgas savās tiesībās un iespējās ar vīriešiem. Pārkāpumi, kas izdarīti pret sievietēm, tiek sodīti tieši tāpat kā pārkāpumi pret vīriešiem.

– Visbeidzot – kuriem medijiem tu ieteiktu sekot, lai gūtu vispatiesāko informāciju par kara gaitu Ukrainā?

– Nešaubīgi, mana sadaļa “Ziņojums par stāvokli Ukrainā” portālā “NRA.lv” ir tā, kur var atrast ne tikai parastās ziņas, bet arī materiālus par “lielo ainu”. Intervējam nevis parastās “runājošās galvas” un mūžīgos “ekspertiņus”, bet gan cilvēkus, kas paši tikko ir atbraukuši no Ukrainas vai ieguvuši ilggadēju pieredzi militārajā, starptautisko tiesību, globālās politikas jomā. Savukārt ziņu avoti svešvalodās no pašas Ukrainas redzami vietnē ej.uz/fronte!