Ieva Struka. Vasku-Geku "dzimtai" piederīgie Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Publicitātes foto
Vienai dzimtai piederīgos biežāk nosaka pa tēva vai mātes līniju, tomēr atsevišķos gadījumos tik tieša asinsradniecība nav izšķiroša, asinsgrupa var būt kopīga arī pārnestā nozīmē, tāpēc mans oktobra notikumu tops lai veltīts Vasku-Geku "dzimtai" Latvijas mākslā.
"Rīts ar LNSO", Magdalēna Geka, Pēteris Vasks. Es nezinu, vai tāds rīts otrreiz jelkad būs, bet 18. oktobra rīts Lielajā Ģildē bija brīnišķīgs. Auditorija bija galvenokārt vai nu gados ļoti jauna – mūzikas skolu audzēkņi –, vai ļoti pieredzējusi, tomēr pa vidu bija arī mākslas pasaulei piederīgie, kas darba stundas var pakārtot brīvākam režīmam. Lai nu pie mūža iespaidiem Leipcigas "Gewandhaus" orķestri pieskaita trīs koncertos pabijušie, bet mums arī tika zelta stundas mūzikā. Publika īpaši uzgavilēja Čaikovska 6. simfonijai jeb "Patētiskajai", kaismīgas dzīves mīlestības piepildīta bija Pētera Vaska "Musica appassionata", bet man notikums bija klātienē dzirdēt Magdalēnu Geku un viņas vijoli. Izskanēja tehniski sarežģītais Sergeja Prokofjeva Pirmais vijoļkoncerts, kurā varēja saklausīt to milzīgo satricinājumu, kādu visās mākslas jomās radīja 19. un 20. gadsimta sadursme, bet īpaši mani fascinēja maigā un trauslā vijoles skaņa. Iespējams, pēc Gidona Krēmera šī bija nākamā reize, kad tik skaidri apzinājos – mūzikas fani seko ne tikai kādam izpildītājam, bet arī viņa instrumentam. Magdalēnas Gekas vijole "dzimusi" 1697. gadā. Kur vien redzat viņas vārdu afišās, droši ziniet – jūs sastapsit ne tikai lielisku mūziķi, bet arī fascinējošu instrumentu.
"Kurts Fridrihsons", režisore Dzintra Geka. Filma tapusi Latvijas simtgades kinoprogrammā un nostājas līdzās Kristīnes Želves "Mērijas ceļojumam". Mākslinieks, kurš ir tik savpata parādība Latvijas mākslā, un sieviete, kura glābj muzeju krājumus. Abu dzīvēs notikums, kas pārbauda cilvēcību, ir Otrais pasaules karš. Rūpīgi aplūkojot visu simtgades filmu programmu, mēs atrastu, ka karš tā vai citādi bijis izšķirošs gandrīz visu filmu varoņu – gan izdomāto, gan reālo – dzīvē. Kurtam Fridrihsonam, estētam, kaislīgam franču kultūras mīlētājam, dzelzs priekškars, kas nošķir veco pasauli no jaunās, nav tikai politisks jēdziens. Īstā dzīve beidzas un sākas izdomāta. Aizvien biežāk domāju, ka tieši tas vai nu palīdzēja izturēt, vai arī paātrināja bojāeju izsūtītajiem Sibīrijā. Dzintras Gekas stāstā par Fridrihsonu visvairāk piesaista gleznu pārtapšana "prototipos" no dabas un otrādi. Pasaules pārplūst viena otrā.
"Zemgales gredzens", Pēteris Vasks. Ceturtā un noslēdzošā "Latvijas gredzena" daļa, ko veidojis Sigvards Kļava kopā ar Radio kori, nodēvēts par kino koncertu "Vēstures palos", un tas veltīts Zemgales līdzenumiem, zemes auglībai, valstsvīru stājai un dzejnieču stiprajiem vārdiem. Koncertu vēl var pagūt apmeklēt Rēzeknē 26. oktobrī un Liepājā 2. novembrī. Tiem, kuri redzējuši iepriekšējo novadu daļas, goda lieta būtu noskatīties arī šo, bet bauda būs arī pārējiem. Zemgales daļā vienlīdz liela loma Pētera Vaska un Līgas Celmas-Kursietes mūzikai, un abus vieno plūstamība. Koncerts sākas un beidzas ar palu ainavām Roberta Rubīna video, bet pa vidu ir daudz neparastā, kā var uzlūkot zemi. Zemgales zemi. Latvijas zemi. Iespējams, svarīgi minēt, ka viss "Latvijas gredzens" kopā izskanēs 2019. gada jūnijā Dailes teātrī.