Voldemārs Lauciņš: Elki... Vai manas uzmanības vērti? ^{Apriņķis.lv}

Neesmu gan pētījis šādus gadījumus, bet konkrētās Latvijas slavenības apsardze dabūja krietni pasvīst, kamēr nogādāja viņu atpakaļ uz skatuves. Fanu mīlestības praktisko pieskārienu sagumzīts un samīcīts, publikas elks solījās šādu joku vairs nekad neizstrādāt.

Šī ir liecība fanu mīlestībai, kaut sāpīgai. Citos, krietni patīkamākos gadījumos tā izpaužas kā ziedu dāvāšana un sekošana sociālajos tīklos. Abas attiecību galējības rāda, ka mijiedarbība starp sabiedrību un sabiedrībā populārajiem, nereti par elkiem sauktajiem cilvēkiem ir gana dažādas. Šoreiz vēlos pievērsties cilvēku attiecībām ar elku nevis kā konkrētu slavenību, bet elku kā principu, kur “elks” ir reliģijā aizgūts termins, kas nav svešs mūsu sekulārajai sabiedrībai, bet varbūt pārāk pavirši zināms. Arī sezona šādām ar reliģiju saistītām pārdomām ir parocīga – kristīgajā baznīcā sācies Ciešanu laiks.

Kas tad ir elks?

Kā daudzas mūsu kultūrā no senākiem laikiem mantotas lietas, elks nāk no reliģiskās sfēras, mūsu gadījumā – no kristīgās tradīcijas, kur elki ir Bībeles Dieva konkurenti vai aizstājēji.

Uzreiz jāprecizē, ka, pēc Bībeles mācības, šādi aizstājēji nekad nav objektīvi un vienlīdzīgi Dieva konkurenti. Proti, te nav kā mūsu tautas folklorā dieviņš – tāds pavecs vīrs ar baltu bārdu, ietekmē līdzīgs velnam vai kāda cita garīgai būtnei. Šāds tētiņš staigā pa pasauli, sarunājas un tiekas ar ļaudīm, viņš grib labu, bet ne vienmēr viņam tas izdodas. Šādu domāšanu var redzēt arī mūsdienu populārajā kultūrā, kur daudziem tik mīļajā Mārtiņa Brauna dziesmā “Saule, Pērkons, Daugava” tieši saule ir tā, kas “sēdina latvi” un “lika dieviņami”.

Kristīgajā tradīcijā Dievs ir viens pats patiesais Dievs, kamēr visi pretendenti ir vairāk vai mazāk vēlmju dieviņi. Tiem ir vien subjektīva ietekme uz viņiem ticīgajiem, pat lielām ļaužu grupām un kādiem notikumiem, nevis viņu pašu, bet viņi “izpaužas” caur tiem, kas viņiem seko un viņus padara par elkiem. Tas ir, nedzīvi elki ir tikai tik nozīmīgi, cik viņiem ticīgie savā subjektīvajā paļāvībā to izdara. Pretēji elkiem Bībele liek dzīvo Dievu. Elki nav līdzvērtīgi objektīvi pastāvošajam Dievam, tie pastāv tāpēc, ka Dievs to pieļauj.

Tāpēc kristietībā pamata izpratne ir saistīta ar nodalījumu starp Dievu un radību, starp Dieva vārdiem un darbiem un starp cilvēku vārdiem un darbiem, tajā skaitā – atzīstot patieso Dievu vai veidojot subjektīvus elkus. Un te runa nav tikai par kādu kristietībai konkurējošu reliģiju vien, bet jebko, kas piedāvā vienu no bibliskā Dieva ambīciju elementiem – cilvēku veidot un uzturēt, dot cilvēka dzīvei jēgu ārpus dzīves kopš ieņemšanas līdz nāvei un mūžības dziļumu. Tā, piemēram, ja cilvēka dzīve rotē ap futbolu, ja piepildījumu un jēgu savai dzīvei viņš rod tajā, ka nepalaiž garām nevienu jaunumu un spēli, cītīgi seko līdzi savam iemīļotajam klubam un neminstinoties velta tam arī savu laiku un naudu, viņa elks ir futbols. Protams, tas nenozīmē, ka Bībele būtu pret futbolu, bet ir robeža, kad futbols var pārtapt par elku.

Elka iznākšana no reliģijas lauciņa

Ikdienas valodā un kultūrā Dievs vai dievs ir krietni attālināts no kristietības izpratnes, un tomēr kā termins un izpratne parādās. Tāpat ārpus kristietības parādās arī elki, kas visbiežāk apzīmē kādu, kuru spiedzot ir gatavi sagaidīt trakojošu fanu pūļi, un ir vienalga, vai šis konkrētais elks pārstāv politiku, sportu vai izklaides industriju.

Kāpēc mūsdienu sekulārajā sabiedrībā par elku vispār ir jārunā? Diez vai tikpat nozīmīgu vietu sekulārajā sabiedrībā iekarotu par elkiem varbūt pat svarīgās baznīcas termins kā “teodiceja” jeb kristieša paļāvība uz Dievu cauri ticīgo sāpēm un ciešanām.

Atbilde par elku laikam slēpjas tajā, ka tas cilvēks, kura redzēšanai, dzirdēšanai vai aptaustīšanai cilvēki ir gatavi ziedot savu laiku un naudu, nereti līdzinās tādam kā uz pjedestāla liktam dieviņam. Ja nu tā, tad precīzāku terminu kā “elks” nav iespējams atrast. Te reliģiskais ir precīzi pamanīts, kad laicīgā sabiedrība lieto šādu terminu.

Protams, tādi kā negatīvie elki ir dažādas cilvēku atkarības – gan fiziskas, gan arī emocionālas vai psiholoģiskas.

Vai elks rada problēmas tikai reliģiskajā sfērā?

Pēc konstatējuma, ka izvēle lietot terminu “elks” ārpus reliģiskās sfēras nav bijusi nejauša, vēl vairāk – tai ir gana labs pamatojums –, rodas nākamais jautājums: vai tikai elka lietojuma izcelsme vien noder sarunā par elkiem sekulārā sabiedrībā?

Atbilžu ir daudz un dažādas. Noliekot maliņā kristietībai konkurējošas reliģijas, ir svarīgi precizēt, ka arī formāli ārpus reliģiju lauka esošas lietas cenšas iesniegties šajās lietās. Piemēram, psiholoģija. Vairāk nekā gadsimtu ar cilvēci esošā psīhes mācība bieži vien ne tikai apmierinās ar pētījumiem cilvēku uzvedības vai attieksmes laukā, bet cenšas iesniegties dziļāk, pat pirms viņu ieņemšanas vai pēc aiziešanas mūžībā. Protams, ir jautājumi, kuros psiholoģija, arī runājot par elku ietekmi, spēj piedāvāt palīdzošas atbildes uz, piemēram, šajā laikā tik ļoti izplatīto atkarību no dažādiem ekrāniem un viedierīcēm. Un tomēr, atgriežoties pie elka kā termina, ļoti daudz kas paliek neatbildēts, ja elkus un mūsu attieksmi pret tiem apskata ārpus, piemēram, Bībeles Dieva pretenzijām, no kurienes arī šis termins ir cēlies.

Tajā brīdī, kad mēs risinām ar elkiem saistītus jautājums cilvēka dzīvē, ignorējot cilvēka jēgas, mērķa un mūžības sastāvdaļas, jautājums savā būtībā var tikt atbildēts tikai daļēji. Diemžēl esam nonākuši laikā, kad mēs kā sabiedrība reliģiskos jautājumus esam tik ļoti nonivelējuši, ka domāšana reliģijas kategorijās vairumam ir sveša un ar elku problemātiku saistītos jautājumus mēs nevaram saprast. Un, ko nesaprotam, to mēģinām risināt ar citiem, mums saprotamiem un pieejamiem rīkiem. Reizēm izdodas, bet biežāk esam spiesti nonākt pie secinājuma, ka kārtējo reizi sastopamies ar grūtu, iespējams, pat nepārvaramu (jo nepazīstamu) problēmu.

Varbūt Ciešanu laiks nav slikts brīdis pievērsties vismaz šai vienai niansei – par elku? Tas varētu mūs brīdināt par iespējamu bīstamību, ja pārvērtējam sevi kā sabiedrību iepretim kādam cilvēkam (elkam!) un varbūt pat būtu noderīgi kādam, kurš kļuvis par elku pats, lai izvairītos no bīstamiem eksperimentiem. Bet tās tikai tādas Ciešanu laika pārdomas, atceroties par ziediem un laikiem sociālajos tīklos, arī lēcieniem nezināmajā, piemēram, satrakojušos atbalstītāju pūlī.