Logo
Drukāt šo lapu

Pāvils Brūvers: Miers dvēselē Apriņķis.lv

Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Pirms dažām dienām Vecrīgā kāda sieviete man krieviski jautāja ceļu uz Svētā Pētera baznīcu. Pirmais, kas man izgāja caur galvu, bija pēdējā laikā biežā un kategoriskā formā izteiktie aicinājumi cienīt savu valodu un neatbildēt nevienam, kas ar tevi grib runāt krieviski. Tomēr man radās sajūta, ka viņa nav Latvijas iedzīvotāja, turklāt tas, ka viņa meklē ceļu uz baznīcu, lika man padoties sirds mudinājumam izstāstīt viņai ejamo ceļu tajā valodā, kurā viņa mani uzrunāja.

Sarunas noslēgumā viņai pajautāju, no kurienes viņa ieradusies. “No Ukrainas,” viņa atbildēja, un mēs abi priecīgu prātu aizgājām katrs savu ceļu – viņa tāpēc, ka sastapusi laipnu, palīdzīgu cilvēku, bet es tāpēc, ka varēju kaut nedaudz pakalpot cilvēkam no daudz cietušās, varonīgās ukraiņu tautas.

Ja es būtu sekojis savam nacionālā lepnuma instinktam, šajā dienā viens savā dzimtenē smagu nelaimi pārdzīvojis cilvēks būtu sarūgtināts. Mani pārsteidz tas, ka šad un tad viens otrs ukraiņu bēglis Rīgā palicis bez atbalsta tāpēc, ka bez krievu valodas nevienu citu svešvalodu neprot. Ir jau labi cienīt savu valodu un nepadoties daudzu Latvijā dzīvojošo krievu spiedienam runāt krieviski, bet šai mūsu nacionālajai stājai vajadzētu izpausties ar cieņu, nenonākot asumos un rupjībās.

Krievu karavīru necilvēcīgā rīcība Ukrainas okupētajos apgabalos ir mainījusi mūsu attieksmi pret Krieviju un visu krievisko. Lauris Reiniks tviterī ierakstījis: “Nezinu, kā jums, bet man Ukrainas stāsts ir uzdzinis tādu nacionālo pašapziņu, kā nekas agrāk… Un lielā krievu kultūras tīrīšana/ravēšana mūsu zemē ir īstajā laikā. Pietiks baidīties.”

Bailes no krievu nosodījuma un kritikas mūsu sabiedrībā lielā mērā patiesi zudušas. Gandrīz katram ir kāds aizraujošs priekšlikums: kurš piemineklis vēl būtu nojaucams, kādu ielu nosaukumi būtu maināmi, kādu rakstnieku, komponistu vai mākslinieku darbi būtu izstumjami no mūsu sabiedrības, tiek celtas augšā ievērojamu cilvēku biogrāfijas, kurās var atrast ko kompromitējošu, pat Rainis netiek saudzēts.

Lielā dedzība, ar kādu mūsu sabiedrībā sākusies šo jautājumu risināšana, liek domāt, ka te izpaužas nenotikušās lustrācijas sekas. Acīmredzot mūsu sabiedrībā smeldz kāds dziļš nedziedināts dvēselisks ievainojums. Vai pēc pieminekļu nogāšanas un visa nepatīkamā izmešanas dvēsele gūs mieru? Jāšaubās. Izskatās, ka šajā pagātnes pārvarēšanas karstumā saceltais cunami vilnis tik ātri nenoplaks.

“Latvijas Avīzes” 29.marta numurā Juris Lorencs rakstā “Atmiņas ir dzīvas” apcer, kas vēl no mūsu sabiedrības būtu jāizravē. Viņš jautā: “Vai visiem bija jāstājas pionieros? Un ko īsti nozīmē vārds “komjaunatne”? Tā arī bija obligāta?” Un tālāk norāda, ka medijos un sociālajos tīklos aizvien uzstājīgāk skanot apgalvojumi, ka bijušajiem kompartijas biedriem nevajadzētu atrasties politikā, Saeimā, Valsts prezidenta kancelejā.

Neapšaubot vajadzību sabiedrībai attīrīties, jājautā, vai mūsu sabiedrības dvēsele tiktu dziedināta un atrastu mieru, ja izdotos no politiskās dzīves izslēgt visus bijušos pionierus, komjauniešus un partijas biedrus? Maz ticams. Drīzāk tas radītu jaunas problēmas, jaunus pāridarījumus, jaunus aizvainojumus, jo nezāļu ravēšanas karstumā tiktu izrauts ne viens vien labais stāds. Patiess un paliekošs miers dvēselē ir gūstams vienīgi no tā, kas dvēseli devis un kas spēj to mierināt.

Jēzus saka: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Un 85. psalmā apliecināts: “Tiešām, tuva ir Viņa palīdzība tiem, kas Viņu bīstas, lai Viņa godība mājotu mūsu zemē, ka žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās. Uzticība dīgs no zemes, un taisnība raudzīsies no debesīm. Tad Tas Kungs mums dos savu svētību, un mūsu zeme dos savus augļus.”

 

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024