Andris Upenieks: Nenovēršami politikā ik brīdi Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Labi saprotams, ka daudzi politiku saista ar kaut ko netīru un nenomazgājamu. Un bieži vien tas ir pamatoti: jārēķinās ar to, ka, ja ne pats sasmērēsies, par to gādās citi amata brāļi”. Bet no norisēm, kurās ietvera kaut kāda politikas daļa, neesam pasargāti neviens.
Viens no maniem draugiem ieņēmis nelokāmu pozu – sak, neko par politiku un valsti negribu dzirdēt, manā galvā tādi s...di neturas! Turklāt uz citiem, kas tā nedomā, viņš skatās ar neslēptu smīnu un lielu pārākumu. Ja godīgi, reizēm viņu apskaužu, jo cilvēks pašapzinīgi brīvs no tiem pazemojošajiem stāvokļiem, kādos indivīdu nostāda sabiedriskais, politiskais, valstiskais.
Tomēr, ja padomā, cik strikta tāda nošķirtība iespējama, ja saskarsme ar politiku neizbēgama ik uz soļa – gan darbībā, gan bezdarbībā... Piemēram? Veikalā pērkam kādu nieku un maksājam pievienotās vērtības nodokli (mums taču nav vienalga, kā iztīra mūsu kabatas?). Pērkot žurnālu, dažkārt ne vien maksājam tā cenu un nodokli, bet piedevām atbalstām spēku, kas to lapeli izdod, un to, kādas muļķības smadzeņu skalošanas nolūkā tur skribelē. Astoņpadsmit gadu vecumā jaunietis iemanto tiesības vēlēt un tapt ievēlētam, kļūst par pilntiesīgu pilsoni, kas iespaidos (arī neiespaidojot iespaidos!) politiku.
Ja maksājam nodokļus, pildām valsts budžetu, branga tiesa atlec arī valsts politikai un politikāņu apkalpotiem aģitācijas, propagandas veikaliem”, milzu ierēdniecības pulkiem un armijām. Nemaksājot nodokļus, atstājam vecākus (arī sevi) bez pensijas un sociālajiem pabalstiem, pie krūts sitot, cik mēs brīvi no pazemojuma un cik cēli ir pasmīnēt par tik zemu kritušajiem – nodokļu maksātājiem. Arī tā (kaut pastulba un bezatbildīga) tomēr ir politika. Un bieži vien, šo jēdzienu izrunājot, itin nevainīgi piezogas atskārsme, ka ar politiku taču vajadzētu saprast kaut ko gudrāku, cēlāku, valstiskāku.
Tagad vēlēs prezidentu, un mums tur roka nebūs jāpieliek, bet tā gribētos un mums pienāktos, ka tieši pilsoņi, tauta ir galvenie lēmēji sava likteņa lēmēju izvēlē. Mēs varam tikai klusiņām lūgt Dievu, lai no visiem sliktajiem variantiem iekristu tas labākais…
Par aktīvu sabiedrisku, politisku darboni var kļūt jebkurš, arī ne pirkstiņa nepakustinot. Piemēram: ja neeju balsot, atviegloju nevēlamu ģīmju nākšanu pie varas un apgrūtinu sev vajadzīga rezultāta sasniegšanu, kļūstot par līdzvainīgu jebkurā vēlēšanu iznākumā, jo neļauju īstenot suverēno varu politiski aktīvajiem, gudrajiem, godīgajiem, piemēram, tajās tautas nobalsošanās un to ierosināšanā, kur ar likumu noteikts obligāts parakstu procentu lielums, kvorums.
Ar tik godīgu” pasivitāti veicinu negodīgu aktivitāti, kad esmu par slinku (vai par dumju), lai pateiktu savu jā vai nē. Bieži vien kļūstot stūrgalvīgi pašapzinīgam, spītīgi turoties pie apolitisma, kaut kā neizbēgami sanāk iekulties nenovēršamā loģikā, kas pamāca skarbi un taisnīgi: gudrs – tas labi, muļķis – arī normāli, sliktāk ar pārgudro, jo tas izbraukā grāvjus un nejūt abu pirmo jēdzienu robežas...