Kā dabā balstīti risinājumi var palīdzēt risināt klimata krīzi?
- Autors: Lizeta Luika, uzņēmuma “Arbonics” līdzdibinātāja
Foto - publicitātes
Mūsdienās plaši tiek diskutēts par dabā balstītiem risinājumiem, kas palīdzētu cīnīties ar klimata pārmaiņām (dažkārt tos dēvē arī par dabiskajiem klimata risinājumiem). Jaunākajā ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā šie risinājumi spēlē būtisku lomu, lēšot, ka ar to palīdzību līdz 2030. gadam var panākt CO2 izmešu samazinājumu līdz pat 5 miljardu tonnu apmērā. Dabā balstīti risinājumi būtībā ir pasākumi, kas palīdz atjaunot dabiskās ekosistēmas, pielāgojoties klimata pārmaiņām un risinot to radītos izaicinājumus.
Aptuvenās aplēses par oglekļa emisijām gadā liecina, ka tās sasniedz 50 gigatonnu jeb 50 miljardus tonnu. Salīdzinājumam jāmin, ka ik gadu tiek piesaistītas aptuveni 2 miljardi tonnu CO2. Oksfordas Universitātes zinātnieki nesen veiktā pētījumā konstatēja, ka 99,99% pašreizējās CO2 piesaistes nodrošina daba un zemes apsaimniekošana, tostarp apmežošana, ko atvieglo “Arbonics” platformas izmantošana, mežu atjaunošana, augsnes ogleklis, kūdrāji, agromežsaimniecība un ilglietojami novāktās koksnes izstrādājumi (piemēram, ēkas, mēbeles). Daudzas no šīm lietām apvieno viens dabiskais princips - koki vai citi augi uztver CO2 un pārvērš to ogleklī, ko tie uzglabā stumbros, zaros un saknēs, izvadot skābekli atpakaļ atmosfērā. Varētu teikt, ka koki ir 370 miljonus gadu sena evolūcijas rezultātā izstrādāta tiešās gaisa uztveršanas tehnoloģija.
Daba pašlaik lielāko daļu oglekļa atdalīšanas procesa veic pati, tomēr tas nav tik vienkārši. Tiešā gaisa uztveršana ir tehnoloģija, kas no atmosfēras piesaista CO2. Apvienojumā ar ilgtermiņa oglekļa uzglabāšanu (piemēram, ievadot CO2 zem zemes, kur notiek tā mineralizēšanās) tas ir labākais mūsu rīcībā esošais instruments, kā risināt klimata problēmas. Ja mēs varētu palielināt tiešo gaisa uztveršanu līdz 50 miljardiem tonnu, būtu iespējams izvairīties no globāla mēroga problēmām.
Tiešā gaisa uztveršana šobrīd notiek ļoti nelielā mērogā. 2021.gadā tiešā gaisa uztveršanas rūpnīcu kopējā darbības jauda visā pasaulē rezultējās aptuveni 11 300 tonnu piesaiste. Tas ir aptuveni 0,000005% no nepieciešamā. Lai sasniegtu 1 miljardu tonnu (aptuveni pusi no tā, ko pašlaik paveic daba), tiešā gaisa uztveršana būtu jāpalielina par aptuveni 88 500 reizēm. Katra tehnoloģija sākumā ir maza, un esam droši, ka tā ļoti ātri paplašināsies. Tehnoloģiju pasaulē nereti nākas saskarties ar situācijām, kad gada pieauguma tempi pārsniedz 100%, ir bijuši pat 1000% pieaugumi. Tomēr tiešā gaisa uztveršana nav tikai programmatūras problēma – ir jāizveido reālas rūpnīcas. Būvniecības palielināšana par 88 500 reizēm ir daudz sarežģītāka nekā programmatūras risinājuma paplašināšana.
Vēl viena problēma, kas saistīta ar tiešā gaisa uztveršanas apjomu palielināšanu, ir tāda, ka tam nepieciešams liels enerģijas daudzums. CO2 atmosfērā joprojām ir ļoti atšķaidīts – jaunākie dati par CO2 koncentrāciju ir 419,26 ppm. Tas atbilst 0,04% no atmosfēras. Salīdzinājumam varam iedomāties, ka ir 2500 adatas un starp tām ir jāatrod viena.
Tiešā gaisa uztveršana ir salīdzinoši energoprasīgs process, – lai izvilktu CO2, ir jāsaspiež gaiss, un tas prasa daudz enerģijas. Tas nozīmē, ka šis risinājums ir piemērotāks valstīm, kurām rodas liels enerģijas pārpalikums, neizmantojot fosilo kurināmo. Nākamajos divdesmit gados visticamāk saskarsimies ar enerģijas iztrūkumu, nevis pārpalikumu. Un, kamēr energoresursu struktūra vēl nav dekarbonizēta (t. i., energoapgādes tīklu joprojām nodrošina fosilā kurināmā avoti), zaļās enerģijas lietošana tiešā gaisa uztveršanai, nevis esošo fosilo kurināmo aizstāšanai, nav lietderīga.
Lai gan tiešā gaisa uztveršana ir svarīga un nepieciešama, tikai ar šo risinājumu vien nav iespējams ievērojami palielināt pašreizējo CO2 piesaistes apjomu gadā. Ir veikti dažādi pētījumi, kuros pētīts dabā balstītu risinājumu CO2 potenciāls gadā un secināts, ka oglekļa piesaisti dabā var palielināt dažādos veidos, piemēram, ar apmežošanu – neizmantotas vai nepietiekami izmantotas zemes pārvēršana mežā var ievērojami palielināt oglekļa daudzumu, ko zeme var uzkrāt.
Uzlabojot mežu apsaimniekošanu (ietekmējošā mežsaimniecība) – uz tehnoloģijām balstītas mežu apsaimniekošanas prakses ieviešana var uzlabot oglekļa uzkrāšanos esošajos mežos. Tas var ietvert ciršanas veida vai biežuma maiņu vai jaunu stādu stādīšanu starp cērtamā vecuma audzēm. Oglekļa piesaistīšana lauksaimniecības augsnē – agromežsaimniecība un virsaugu stādīšana var palielināt oglekļa uzkrāšanos lauksaimniecības augsnē. Kūdrāju un mitrāju atjaunošana – nosusināti kūdrāji un mitrāji var izdalīt lielu daudzumu CO2 no augsnes. Šo ekosistēmu atkārtota mitrināšana un atjaunošana var palīdzēt apturēt šīs emisijas un palīdzēt šīm zemes platībām sākt oglekļa lielāku uzkrāšanu.
Apvienojot tehnoloģijas, politikas veidotāju atbalstu, sabiedrības iesaisti un zinātnes sasniegumus, varam veicināt dabā balstītu risinājumu potenciālu, lai no atmosfēras piesaistītu oglekli un efektīvi cīnītos pret klimata krīzi, vienlaikus jāpiezīmē, ka arī dabā balstītiem risinājumiem ir savi izaicinājumi. Piemēram, laiks, kas nepieciešams, lai sasniegtu pilnu potenciālu. Koki un augi aug lēni, bet kūdra veidojas vēl lēnāk. Ja vēlamies panākt ievērojamu oglekļa uzglabāšanu ar dabā balstītiem risinājumiem, ir jāsāk paplašināt šīs darbības jau tagad.
Vēl viens aspekts ir ievainojamība klimata pārmaiņu ietekmē – klimata pārmaiņu dēļ paaugstinās temperatūra, kas savukārt var izraisīt mežu ugunsgrēkus un plašāku kaitēkļu, piemēram, mizgraužu, izplatību. Visbeidzot jāmin arī konkurence ar citiem zemes izmantošanas veidiem, jo pieejamās zemes platība ir ierobežota, un tās izmantošana minētajām vajadzībām var nozīmēt, ka zeme nebūs pieejama citiem lietošanas veidiem, piemēram, mājokļiem vai dažādu kultūru audzēšanai.
Minētos izaicinājumus var mazināt arī agru un biežu stādīšanu, proti, lai no 2030. gada līdz 2050. gadam tie sāktu uzkrāt ievērojamus CO2 daudzumus, jau tagad ir aktīvi jāstāda/jāmaina apsaimniekošanas prakse/jāmitrina kūdrāji utt. Vēl viens no risinājumiem ir rēķināšanās ar klimata sasilšanu stādīšanas un apsaimniekošanas plānos – pēdējos 100 gadus plaukstošie koki var nebūt tie paši, kas plauks nākamos 100 gadus, un sausākā klimatā var būt nepieciešama citāda apsaimniekošana.
Par laimi, mums ir gan zinātniskie pētījumi, piemēram, par sausumizturīgiem augiem, gan jaunās pārvaldības un uzraudzības tehnoloģijas. Piemēram, ar attālās izpētes palīdzību iespējams daudz agrāk konstatēt kaitēkļu radītos zaudējumus, kas ļauj ierobežot to izplatību.
Visbeidzot jāmin arī datos balstīta un rūpīga zemes piemērotības analīze – ne visa zeme ir piemērota dabā balstītai klimata pārmaiņu mazināšanai. Izmantojot mūsdienīgus, datos balstītus rīkus, varam nodrošināt, ka netiek nodarīts kaitējums vērtīgām pārtikas audzēšanas platībām vai bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātām dabas ekosistēmām.