Mārcis Bendiks: Kaladū! Adventa laika prātojums Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs
Budēļos šoziem tā pa īstam iet nesanāks, jo shēmā 2+2 jautru tautisku pasākumu neiekantēsi. Kultūrkapitāla fonds gan dara, ko var šādos apstākļos, proti, budēļu tradīcijas amerikāņu variantam – “Baltijas Drag King festivālam 2020” – iešķiebis no saviem apcirkņiem kādu kapeiciņu. Ķekatās iešana, tērpjoties dažādās maskās, ir sena mūsu tautas tradīcija, bet pārģērbšanās otra dzimuma drēbēs šādās reizēs veicinot ne tikai jautrību, bet arī vairojot auglību, vēsta folkloras speciālisti.
Tas, ka “Drag King” rīkotāji, mūsu vietējie seksuālo minoritāšu aktīvisti, cenšas šai jomā ko pasākt, ir visnotaļ atzīstami. Ar kaut ko taču ir jāsāk, lai no jautrības virzītos uz auglību.
Un mūsu starptautiskā reputācija tikai pieaugs. Ne tā kā pie represīvajiem beļģiem, kur pavisam nesen jautru Eiroparlamentāru budēļošanos rupji izvajāja policija. Tur gan maskas nav bijušas pārāk smalki gatavotas, lietots vissenāk pazīstamais, tā sauktais Ādama kostīms. Proti, kādi 25 kaili vīrišķi devušies rotaļās, bet beļģu kārtības sargi, kā ieganstu izmantojot pandēmijas apkarošanu, šo folkloras pasākumu aizklapējuši.
Mūsu presē šis notikums tika atstāstīts nedaudz saraustīti, jo ziņoja gan par pliko Ungārijas eirodeputātu, kurš no budēļošanās vietas esot mucis pa notekcauruli, gan to, ka pie viņa atrastas rosinošas tabletītes. Varēja rasties aplams iespaids, ka tās viņš glabājis kādās miesas atverēs, piemēram, ausīs. Tas nav tiesa – viņam bijusi arī mugursomiņa, kas stāsta daiļumu nedaudz mazina.
Jāsecina, ka tautas tradīciju kopējiem Briselē iet gluži kā kādreiz padlatvijā, kad režīms apkaroja jāņugunis. Bet senāki notikumi nāk prātā, arī vērojot valdības ņemšanos ap pirkšanai atļaujamo/aizliedzamo preču nomenklatūru. Septiņdesmitajos gados, kad parādījās oficiāla iespēja ebrejiem izceļot no padomijas, nāca arī noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst vest līdzi. Īpaša ņemšanās bija ar mēbelēm: te drīkstēja tikai vecas, te atkal tikai jaunas un nesaliktas, un tad atkal vēl kaut kā citādi. Ar grāmatām arī bija visādi varianti.
Un visi šie noteikumi, līdzīgi kā pagājušonedēļ anonsētie ierobežojumi, bija mazsaprotami, brīžam neloģiski un diezgan bieži mainījās. Toreiz iemesls bija skaidrs: sagādāt prombraucošajiem neērtības un kreņķus. Ja mūsu valdībai ir līdzīga motivācija, tā kustas pareizā virzienā. Proti, lai apkaitinātu tos, uz kuriem rīkojumi attiecas, noteikumiem jābūt mazjēdzīgiem vai pat klaji neloģiskiem, un tie jāgroza pēc iespējas biežāk.
Tā ļoti labs mēģinājums šai jomā bija variants ar “Depo” slēgšanu Krasta ielā (jo tas bija pārāk liels) un pircēju pārvirzīšanu uz “Depo” Lubānas ielā (jo tas esot mazāks). Neloģiski, negaidīti, epidemioloģiski bezjēdzīgi. Šajā nedēļas nogalē aizsākts jauns piegājiens attiecībā uz sabiedrisko transportu un tā apmaksu: braukt drīkst (jo, valdībasprāt, tas ir epidemioloģiski droši), bet talonus pārdot nedrīkst (jo nedroši). Lai arī mazloģisks, šis noteikums nav pietiekami kaitinošs.
Protams, ar kaut ko ir jāsāk, bet šo musturi varētu attīstīt. Piemēram, pamīšus neatļaut talonu tirdzniecību un pašu braukšanu. Tajās dienās, kad sabiedriskais transports kursētu, teiksim, pirmdienās, otrdienās un piektdienās, talonus nepārdot. Pārējās dienās pārdot, bet transportu ielās nelaist. Un ik pēc nedēļas mainīt dienas vai vismaz maršrutus.
Valdībai turoties šajā kursā, mēs no jautrības tiksim pie auglības varbūt pat ātrāk, nekā cerējuši. Reiz publiski, Latvijas Radio 1 ēterā, es apgalvoju, ka sliktāku valdību par Kalvīša vadīto Ministru kabinetu neesmu pieredzējis. Ak, kāds naivums! Bet, lai arī pēc tam valsti vadījušas gan vājākas, gan slinkākas valdības, tomēr šī šķiet nepārspējama. Bet, līdzīgi kā es alojos 2007. gadā, mums visiem pēc kārtējās krīzes var nākties atzīt, ka esam bijuši naivi.
Ko darīt? Iet budēļos, 2+2, protams, ieteicams uz velosipēdiem, ar mazām mugursomiņām. Ar kaut ko taču ir jāsāk!