Piekrastes zvejas gudrības nepazīst robežas ^{Apriņķis.lv}

Vai jūrā iešana spēj aizraut un uzrunāt piemariešus Baltijas jūras un Rīgas līča krastā? Kādas īpašības nepieciešamas nākotnes zvejniekam, cik teorētiski spēcīgam un prasmēs varošam jābūt jaunietim, kurš kāps laivā vai uz tralera klāja? – par to lūkosim izzināt caur pašu jauno cilvēku pieredzes prizmu, jo mācību programmu no tiesas vada jūras izauklētie, kam praktiski “jūra vienmēr ir līdz ceļiem”.

Pāvilostā “āķis lūpā” uz ilgu laiku

“Latvijas Jūrniecības savienībai” ir bijis tas gods kopā ar biedrības “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija” un kaimiņos esošajām vietējās rīcības grupām – sadarbības partneriem no biedrības “Liepājas rajona partnerība” un biedrības “Talsu rajona partnerība” – Pāvilostā no 14. līdz 18. jūnijam aizvadīt pirmo praktiskās zvejas nometni 7. – 9. klašu skolēniem projektā “Piekrastes zvejas gudrības”. “Jūrniecības savienības” biedri Elīna Dimza, Sintija Alksne un Nauris Upenieks 16 jauniešiem stāstīja un rādīja, kā, dzīvojot pie jūras, ne tikai var, bet pat noteikti vajag nodarboties ar piekrastes zveju, saudzējot dabu un zivju resursus, attīstot piejūras tūrismu un veicinot nacionālā kulinārijas mantojuma popularizēšanu.

Sintija Alksne dalās savos iespaidos par Sakas krastos notikušo nometni: “7. – 9. klase jauniešiem ir trausls periods, kurā tiek pieņemts ļoti atbildīgs lēmums par sev vēlamo nākotnes profesiju. Nereti izvēli limitē, izvēloties starp tiem arodiem, kurus ikdienā redzam sev apkārt, vai ar mācību priekšmetiem saistītās nozares. Daudzas profesijas pat netiek apskatītas kā opcijas, jūrniecība un zvejniecība tajā skaitā. Tas arī bija iemesls, kāpēc tapa šī nometne jauniešiem – “Piekrastes zvejas gudrības”.

Sintija ir emocionāli tieša: “Es varētu runāt par datiem, cipariem un oficiālo, bet negribu. Jau pagājis laiks pēc nometnes, vēl aizvien pāršķirstu foto un atminos dučiem skaisto momentu, kurus kopīgi piedzīvojām.  

Pāršķirstu, atminos un smaidu. Saskatu vērtību ik katrai ieguldītajai minūtei, ceļam tiecoties uz ideālu. Un jāatzīst, ka nekad jau līdz galam nebūs ideāli, būs problēmsituācijas, ko risināt, rezultāti, kuri nesakrīt ar iepriekš idealizēto. Neskatoties uz to – sasniegt savu labāko rezultātu. Un mums izdevās, redzēju to bērnu azartā, smaidos, jautājumos, viedokļos, arī skaļos un klusākos vārdos – “tagad es zinu, ko vēlos darīt nākotnē” vai “manuprāt, es esmu pārdomājis nākotnes profesiju”.

Un lielākā vērtība priekš manis ir bijusi šī iespēja parādīt jauniešiem viņu plašās iespējas, konkrētajā gadījumā gan pasniedzot, gan kopīgi ar viņiem apgūstot piekrastes zveju.”

Ko tad skolēni pieredzēja Pāvilostā, šajā vietā, kur sākas “Dzintara ceļš”, kur novadpētniecības muzejs pārsteidz ar savu bagāto ekspozīciju un Sakas upes grīvā kopā ar zvejas kuģiem mājo simtiem jahtu tūrisma sezonas karstumā? Pirmām kārtām teorētiski tika gūta apjausma par Baltijas jūras ekosistēmu. Praktiskajās nodarbībās meitenes un puiši sēja jūrnieku mezglus, lāpīja tīklus, astronavigācijas stundās darbojās ar sekstantu, izprata jūras kartes un uz tām lika kuģa kursu.

Pateicoties sadarbībai ar Liepājas Jūrniecības koledžu, bija iespējams apmeklēt kuģu vadīšanas simulatoru, iemācīties glābt cilvēkus uz ūdens un apjaust, cik vērtīga viņu dzīvē var kļūt tieši šī jūrniecības izglītības iestāde. Un, ja jau mācībspēku vidū ir Nauris Upenieks, neizbēgama ir pirmā buru prakse uz kapteiņa Anatolija Molokanova hercoga Jēkaba laika burinieka “Libava”, kas jūnija vidū vēl pirms starptautiskajām regatēm bija aizkavējies Liepājā. Jā, arī izšaut ar kuģa lielgabalu un stāvēt pie tā lielā stūres rata. Tā, kopīgi arī sportojot un muzicējot, paskrēja dienas, kam Pāvilostas zīmogs nu uzlikts uz ilgu laiku.

Nobeigums sekos.

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds