Menu
 

Māris Zanders. Sugu krustošanas eksperimenti politikā Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Debates par to, vai jaunajā koalīcijā ir vieta partijai “Progresīvie”, vedina mūs palūkoties, vai citās parlamentārajās demokrātijās ir bijuši mēģinājumi vienā valdošajā grupējumā apvienot ideoloģiski un stilistiski tālu stāvošas partijas. Ja īsi: tādi mēģinājumi ir, vairumā gadījumu tie nav veiksmīgi, tomēr taisnības labad arī jāatzīmē, ka daudz atkarīgs no konkrētajām partijām un to politiķiem.

Piemēram, Spānijā mēreni kreisi noskaņotajiem sociālistiem sadarbība valdībā ar radikālāk kreisajiem no “Podemos” ir sagādājusi daudz sirmu matu “Podemos” neelastības un kategoriskuma dēļ. Citiem vārdiem sakot, koalīcija var būt mokoša pat tad, ja tajās ietilpstošās partijas ideoloģiski nav ļoti tālas.

Kā jēdzīgu piemēru (vismaz pagaidām) var minēt pašreizējo koalīciju Vācijā. Tajā ietilpstošie “zaļie”, kas tradicionāli politiskajā spektrā vairāk lūkojušies uz kreiso pusi, ir pat konsekventāki Ukrainas atbalstītāji un Kremļa kritiķi nekā viņu partneri liberāļi un sociāldemokrāti. Tāpat “zaļie” ir spējuši pārliecināt paši sevi un savus vēlētājus, ka kontekstā ar enerģētikas krīzi Eiropā nekas briesmīgs nenotiks, ja zaļo mērķu sasniegšana, piemēram, atomelektrostaciju slēgšana, pagaidām tiks atlikta.

Ir arī nelāgi piemēri – piemēram, nu jau bijusī valdošā koalīcija Itālijā, kur mēģināja sadzīvot gan “Līga”, gan “Piecu zvaigžņu kustība”, kas ideoloģiski ir diezgan tālu stāvošas. Pirmie bija, ir un būs ļoti noraidoši pret imigrantiem, savukārt otrie bija, ir un būs pielaidīgāki; jūtamas atšķirības bija arī attieksmē pret Putinu, kur atkal nosacīti kreisie izrādījās kritiskāk noskaņoti nekā “Līga”, nemaz nerunājot par Putina drauga miljardiera Berluskoni vadīto labējo partiju. Tas viss jēdzīgu koalīcijas darbu neveicināja. Tiesa, papildu problēma, manā skatījumā, bija tas, ka pati “Piecu zvaigžņu kustība” izveidojās kā diezgan raibs organisms, kurā vieniem likās svarīgāki ekoloģiskie jautājumi, citiem – vietējā pašpārvalde, vēl citiem – korupcijas apkarošana un tā tālāk.

Šādā kontekstā atļaušos ironiski piezīmēt, ka prāta darbs ņemt koalīcijā “Progresīvos” varbūt arī nebūtu, tomēr ne mazāk bažu ir par to, cik disciplinēts būs “Apvienotais saraksts”, kurā, grozi kā gribi, ir personāži ar dažādām prioritātēm un darbošanās stilu.

Atgriežoties pie ideoloģiski stipri atšķirīgu partiju sadarbības iespējām, manuprāt, papildu problēma, par ko runā mazāk, ir tāds “sīkums” kā ierindas biedri un aktīvisti. Mazliet ciniski formulējot, “Progresīvo” līderi var ar asinīm parakstīties, ka par Nacionālo apvienību tracinošām tēmām tuvākajos gados nerunās, bet tas nekādi nenozīmē, ka šādu kompromisu pieņems tie vēlētāji, kuri par “Progresīvajiem” atdeva savu balsi. Man šķiet, ka šī problēma – atbalstītāji nesaprot, ko un kāpēc dara partija, – bija arī viens no iemesliem “Konservatīvo” un “Attīstībai/Par!” neveiksmīgajam startam vēlēšanās.

Rezultātā, arī gadījumā ja “Progresīvie” valdībā turētu manis izdomāto solījumu, partijas atbalstītāji sociālajos tīklos netraucēti  (un kāpēc gan ne?) turpinātu paust savu viedokli. Ar šādu fonu koalīcijai strādāt patiešām būtu grūti (atliek atsvaidzināt atmiņā pārpratumus un kašķus, kādus līdzšinējai, relatīvi viendabīgākai, koalīcijai ir sagādājusi dažu aktīvāku pilsoņu plosīšanās sociālajās platformās).

Rezumēju: principā dažādu politisko “sugu” sadarbošanās ir iespējama, bet tādai ir nepieciešama tik kritiska situācija, kad visiem patiešām ir viens mērķis un uzdevums. Pretēji politiķu retorikai, izskatās, ka, viņu skatījumā, šādas situācijas nav, un tādā gadījumā nav vērts arī bojāt nervus.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.