Lilija Geža: Mīlestību dodot, tās kļūst arvien vairāk ^{Apriņķis.lv}

– Kā jūs nonācāt līdz adopcijai? Jums jau līdz bērnu uzņemšani ģimenē ir bijusi saistība ar bērniņiem, kas ir palikuši bez vecāku gādības, tomēr sākotnēji jums bija savi sapņi, gaidas par saviem bioloģiskajiem bērniem...

– To, ka mēs vēlamies adoptēt, zinājām vienmēr, jau laulības sagatavošanas kursos ar vīru šo jautājumu apspriedām un vienojāmies par to, ka tad, kad mums piedzims pašu bērni, mēs vienu adoptēsim. Mums abiem likās, ka adopcija ir tāds dabisks ceļš, kuru mēs iesim, bet tad, kad piedzims mūsu bioloģiskie bērni. Taču pašu bērniņš mums nepieteicās. Tajā dzīves posmā mēs saskārāmies ar sāpēm, bet, izejot tam cauri, nonācām līdz lēmumam adoptēt.

– Kā notika satikšanās ar jūsu pirmo adoptēto bērniņu?

– Mēs pieteicāmies bērniņam vecumā no tikko dzimuša zīdainīša līdz divarpus gadiņiem, jo ļoti gribējām piedzīvot bērna agrīno dzīves posmu, tos īpašos notikumus – viņa pirmos soļus, pirmās zilbes, pirmos vārdus. Tobrīd ar vīru dzīvojām Vācijā, un pienāca brīdis, kad mums vajadzēja pieņemt lēmumu – atgriezties Latvijā vai palikt dzīvot tur, jo uzzinājām, ka mēs nevaram adoptēt tāda vecuma bērnu uz ārzemēm. Vīrs Vācijā uzrakstīja disertāciju, un mēs nolēmām atgriezties Latvijā, jo vēlējāmies dzīvot savā valstī un savas zināšanas un pieredzi, ko ieguvām Vācijā, dot savai valstij. Decembrī mēs atgriezāmies Latvijā, un jau janvārī saņēmām zvanu no ministrijas ar piedāvājumu uzņemt ģimenē puisīti. Tas mums bija šoks, jo tikko bijām atgriezušies dzimtenē un domājām, ka bērniņš ienāks ģimenē vēlāk. Mums nekas vēl nebija gatavs, lai varētu viņu uzņemt. Tā mūsu ģimenē ienāca mūsu vecākais dēls Aleksandrs Lūkass – divarpus gadu vecumā.

– Jūs minējāt par tām emocijām, kam izgājāt cauri... Jūs izsāpējāt to, ka jums nevar būt savu bioloģisko bērnu?

– Jā, tās bija zaudējuma sāpes, kas bija saistītas ar to, ka visam, ko mēs bijām cerējuši un sapņojuši par saviem bioloģiskajiem bērniem, tomēr nebūs lemts notikt. Mums vajadzēja to pieņemt. Tās ir diezgan spēcīgas sāpes, ar ko saskaras jebkura sieviete, kurai nevar būt savu bioloģisko bērnu. Mums vajadzēja iziet cauri šim procesam, pieņemt neauglību, lai varētu veselīgā veidā tālāk iet adopcijas procesu un lai nebūtu tā, ka visas jūtas, emocijas un pārdzīvojumus mēs projicētu uz savu adoptēto bērnu, lai adoptētais bērns nebūtu kā aizstājējs mūsu bioloģiskajam bērnam. Ir svarīgi to izdzīvot veselīgā veidā, kā arī pieņemt neauglību, lai sāktu adopcijas procesu kā jaunu posmu.

Lai mēs nedzīvotu gaidās, bet spētu tās atstāt pagātnē. Ja gaidas tiek projicētas uz adoptēto bērnu, viņam ir emocionāli un psihioloģiski ārkārtīgi grūti, jo viņš nevar attaisnot vecāku sapņus un ekspektācijas. Šī problēma ir aktuāla daudziem adoptētājiem, jo šī gaidas no adoptētā bērna ir tik ļoti nesamērojamas ar to, ko bērns var sniegt, un bieži šīs attiecības beidzas ar to, ka ģimene atsakās no bērniņa.

– Jūs pieminējāt apmācības... Kas tās ir par apmācībām? Kur un kam tās ir pieejamas?

– Latvijā ir ar likumu noteikts, ka uzņemošajām ģimenēm obligāti ir jāiziet apmācības. Es šīs apmācības vadu atbalsta centrā “Tilts”, un tās saucās “Kompetents emocionāli traumētu bērnu aprūpētājs”. Apmācībās mēs runājam par to, kas notiek traumas piedzīvojuša bērna smadzenēs, kā bērna dzīvē piedzīvotie smagie notikumi atspoguļojas viņa uzvedībā, viņa uzskatu sistēmā, viņa emocionālajā veselībā, fizioloģiskajos procesos. Latvijā pastāv tādi stereotipi, ka bērniem, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm vai riska ģimenēm, vecāku gēni ir tie, kas nosaka viņu uzvedību, bet zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka bērna uzvedību nosaka vide, kurā viņš dzīvo.

Ir vajadzīgas specifiskas zināšanas, lai mēs saprastu, kas notiek bērna smadzenēs, kā mēs varam izveidot drošu vidi bērnam, lai viņš nejustos apdraudēts, lai viņš varētu atvērties, lai viņš varētu sākt ar mums komunicēt nevis ar savu uzvedību – kliedzot, raudot, sitot vai vēl kaut kā –, bet ar vārdiem. Šajās apmācībās cilvēki iegūst zināšanas ne tikai par to, kas notiek ar bērnu dažādos līmeņos, bet arī, ko darīt, kādā veidā izlabot šos procesus. Un mēs runājam arī par pašiem vecākiem: kas ir manas gaidas, kas ir manas sāpes, ko man darīt, ja bērns šādi uzvedas, ko man darīt, ja es nejūtu emocionālo saikni ar bērnu, kā šo saikni izveidot.

Arī par to, kā par sevi parūpēties. Tas ir ļoti svarīgs moments, jo bērniņš pie mums ienāk ar specifiskām emocionālām vajadzībām, tāpēc vecākiem ir svarīgi saprast, ka viņu pašaprūpei ir noteicoša loma. Mēs nevaram bērniņu, kas ir piedzīvojis smagas traumas – seksuālo, fizisko, emocionālo vardarbību –, audzināt tāpat kā savu bioloģisko bērnu, kas ir audzis mīlošā ģimenē. Šeit ir vajadzīgas speciālas zināšanas un metodes, kā šim bērniņam palīdzēt sajusties sabiedrībā droši, mīlētam un gribētam. Tad, kad bērniņš nonāk veselīgā, drošā vidē, viņa smadzenes spēj atslābt un uzņemt informāciju. Mēs mācām jaunus uzvedības modeļus, veidojas jauni neioronu savienojumi, un tad var redzēt, kā ar gadiem bērniņa uzvedība mainās. Tad vairs nevar pazīt to bērniņu, kāds viņš ienāca ģimenē un kāds viņš ir pēc diviem gadiem.

Bieži vien uzņemošās ģimenes saka: esam izaudzinājuši trīs, četrus bērnus, vai tad netiksim galā ar vēl vienu? Tad man ir pretjautājums: vai jūsu bērni ir piedzīvojuši dažādu veidu vardarbību un pamešanu novārtā, vai jums liekas, ka tas, ko šis bērniņš atnes sev līdzi savā dzīves koferītī, ir tas pats, kas ir jūsu bioloģiskā bērna koferītī? Ir ļoti jāpalīdz viņam šo koferīti izpakot ārā, un nevis kaut kādā neadekvātā veidā, bet pakāpeniski, lai viņš kopā ar jums šīs emocijas izdzīvo, pārdzīvo un spēj pieņemt to, ka tagad viņš ir drošībā, ka šeit viņam netiks darīts pāri. Apmācībās arī, protams, informējam par visiem likumiem, kas attiecas uz uzņemošajām ģimenēm.

– Kā veidot saikni ar adoptētu bērnu?

– Saiknes veidošana ir smaga un plaša tēma. Esmu ar to saskārusies gan personīgi, gan arī caur profesionālo pieredzi, – daudzas ģimenes saskaras ar to, ka emocionālā saikne var ilgstoši neveidoties, var likties, ka bērniņš ir svešs, viņš smaržo citādāk, viņš izskatās citādāk vai uzvedas citādāk, un var šķist, ka viņš neiederas ģimenē. Pastāv dažādi veidi, kā šo saikni veidot: pavadīt laiku kopā ar bērnu un censties uzzināt, kas notiek viņa sirsniņā, spēlēties ar bērnu, atrast kādus pulciņus, kur varat doties kopā. Citreiz saikne izveidojas, kad ir kādi smagi gadījumi, piemēram, kad jāved bērns uz slimnīcu, var notikt spēcīgu emociju piedzīvojums, kura rezultātā tu saproti, ka tu esi tā vienīgā persona, kas par šo bērnu var parūpēties un neviena cita viņam nav.

Bet pats svarīgākais ir negaidīt, ka tāda liela mīlestība vai spēcīga saikne būs uzreiz. Svarīgi ir zināt, ka spēcīgu jūtu var nebūt pat gadiem, bet nevajag nobīties un turpināt veidot attiecības. Arī ar bioloģiskajiem bērniem var būt tā, ka saikne neveidojas uzreiz. Bet attiecības ir apzināti jāveido un šī atbildība ir jānes, jo atpakaļ uz dzemdību namu taču bērnu nevedīs. Uzņemošajai ģimenei ir jāsaprot, ka tu jau esi kļuvis par vecāku, vienalga ir saikne vai nav, tu esi atbildīgs par bērnu un par to, lai veidotu emocionāli tuvas attiecības ar pieņemto bērnu. Diemžēl daudzas ģimenes nesagaida to posmu, kad emocionālā saikne izveidojas, viņi koncentrējas uz to, ka nav tādu jūtu, kādas gribētu, kā rezultātā no bērna atsakās.

– Jums ar vīru droši vien arī netrūka izaicinājumu savās attiecībās, ejot šo ceļu. Kā jūs rūpējaties par savām attiecībām?

– Kā pirmo un galveno resursu mūsu attiecībām es vēlos atzīmēt mūsu garīgo dzīvi – kopīgās lūgšanas, iešanu uz baznīcu, garīgās literatūras lasīšanu. Tas dod mums spēku. Arī kristīgās vērtības un īpašības, ko mēs mācāmies, – cieņa, mīlestība, pacietība. Otrs, protams, ir rūpes vienam par otru kā sievai un vīram, jo bija posms, kad fokusējāmies tikai uz bērniem, kā rezultātā bijām pazaudējuši vīra un sievas lomu, un tad, kad abi to sajutām, mēs pieņēmām apzinātu lēmumu, ka noalgosim aukli un sāksim doties uz randiņiem viens ar otru. Un tā mēs sākām doties regulāros randiņos, kas bija ļoti spēcinoši mūsu laulībai. Mēs beidzot sākām runāt viens par otru, nevis tikai par un ap bērniem.

Mēs esam pazīstami jau astoņpadsmit gadus, vasarā būs septiņpadsmit gadi kopš esam laulāti, un varbūt šķiet, ka mēs taču viens otru tik labi pazīstam, bet šie randiņi palīdzēja vēl vairāk atklāt vienam otru. Trešā lieta ir dialogs, sarunas. To mēs arī mācījāmies laulības pašā sākumā – būt atklātiem vienam pret otru, jo tiklīdz dialoga nav, visam pārējam nav nozīmes.

– Jums ir bijušas nopietnas krīzes laulībā?

– Mēs trīs reizes esam bijuši uz šķiršanās robežas, bet es esmu absolūta apzinātās domāšanas fane, un es apzināti pieņēmu lēmumu vērsties pēc palīdzības, kad jutu, ka paši netiksim galā. Un tas ir tikai normāli – meklēt palīdzību. Tas ir brieduma un drosmes, nevis vājuma un nevarības apliecinājums, kā daudziem šķiet. Paskaidrošu ar salīdzinājumu: kad cilvēks, piemēram, salauž roku, viņš taču nesēž mājās, domādams, sak, es esmu stiprs, es neiešu pie daktera, gan jau kaut kā sadzīs. Nē, cilvēks iet pie speciālista, uztaisa rentgenu, noskaidro, kādā stāvoklī ir lūzums, un speciālists nozīmē ārstēšanu, un pēc  šiem norādījumiem cilvēks tiek ārstēts.

Tas pats ir ar attiecībām un emocionālo veselību. Es atzīstu to, ka mana emocionālā veselība ir “lauzta”, es nevaru pats savu lūzumu izārstēt mājās. Tas attiecas arī uz attiecībām ar vīru – ja kaut kas savstarpējās attiecībās ir “salūzis”, mēs negaidām, kamēr viss pats kaut kā šķībi saaugs, mēs esam pietiekami viedi, lai lūgtu palīdzību kādam, kurš ir kompetents šo jautājumu atrisināt.

– Vai jums abiem bija šī atziņa, ka laulībā ir krīze un ka ir kaut kas jādara?

– Sabiedrībā bieži dzirdam: lai saglabātu attiecības, vajag divus. Mūsu laulībā ir pierādījies tas, ka vismaz vienam ir jācīnās par laulību, lai to varētu glābt. Ir bijis arī tā, ka es viena gāju pie speciālista, lai tiktu galā ar savām emocijām. Ja laulātais risina problēmu atbilstošā, veselīgā veidā, adekvāti, pazemīgi, ar mīlestību, ar cieņu, tad otrs laulātais atsaucas uz problēmas risināšanas meklējumiem. Bet noteikti to nevajag darīt ar manipulācijām un emocionālo vardarbību. Cilvēka sirds durvis aizvērsies pie tāda dialoga, bet, ja mēs to darām ar maigumu un mīlestību, tad ir iespējams pakāpeniski otra sirdi atvērt un mēs sākam mijiedarboties un virzīties uz to risinājumu.

– Un laulība kļūst vēl spēcīgāka?

– Jā, izejot cauri krīzēm, laulība iegūst citu kvalitāti. Kļūst stiprāka. Ejot gadiem, tā iegūst dziļāku vērtību. Tā kā labs vīns ar gadiem kļūst labāks, tāpat laulība.

– Kopš jūs esat kļuvuši par vecākiem, kas ir mainījies, ko tas ir atvēris?

– Mums katram dzīvē veidojas kaut kāds priekšstats par sevi, un man bija priekšstats, ka esmu diezgan pacietīga, mīloša un labsirdīga, bet tad, kad ienāca bērni, šis uzskats sabruka diezgan ātri, jo patiesībā esmu ļoti impulsīva, pacietības manī ir ļoti maz. Ienākot bērniem, man nācās saskarties ar savām sliktākajām rakstura īpašībām – lepnumu, nepacietību. Bija ļoti grūti to atzīt, ieskatīties spogulī un redzēt, ka tu neesi tāds cilvēks, par kādu sevi uzskatīji. Ir bijušas kļūdas, ko es pieļāvu ar bērniem, es sajutu to, ka es neesmu tāda mamma, kāda es gribēju būt.

Man tas priekšstats, kādai ir jābūt mammai, pavisam neatbilda tam, kāda es esmu dzīvē. Man ir ļoti augstas prasības pret sevi kā mammu, un man ir sajūta, ka man ir jākompensē viss, ko maniem bērniem ir nācies piedzīvot, bet pati apzinos, ka tas nav adekvāti. Līdz ar to bērni man ir iedevuši sajūtu, ka es esmu laba arī tāda, kāda es esmu. Tas, ko vēl esmu ieguvusi, – sajūtu, ka dot mīlestību ir daudz dziļāk nekā saņemt. Ka, dodot mīlestību saviem bērniem, es sāku justies daudz laimīgāka nekā tad, kad es ilgus gadus biju dzīvojusi tikai sev un vīram.

Mēs baudījām dzīvi, daudz ceļojām, un bija tik viegla dzīve, taču tad, kad ienāca bērni, tā kļuva tik grūta un izaicinoša, bet reizē piepildījās ar patiesu dziļumu, kas lika pārvarēt savu egoismu un būt gatavam dot, negaidot atpakaļ. Tas piepilda dzīvi ar pavisam citādu jēgu, un tad, kad tu saproti un atceries, kāds tas bērniņš ienāca un ko viņš ir piedzīvojis, salīdzinot ar to, kāds viņš ir tagad, tad šķiet, ka visām asarām, visām grūtībām, visām iekšējām cīņām bija jēga.

Tas noteikti bija to vērts. Un es nevienu brīdi, ejot cauri visām grūtībām, neesmu nožēlojusi par mūsu lēmumu uzņemt ģimenē bērniņus. To mīlestību, ko es dodu saviem bērniņiem, viņi daudz vairāk man iedod atpakaļ. Došana mūs piepilda, ņemšana iztukšo, mēs kļūstam kā tukši trauki. Kad mēs no savas svecītes dodam gaismu citam, mūsu liesma mazāka nekļūst, tieši pretēji – gaismas apkārt kļūst arvien vairāk.  Tas ir skaists fenomens, ka, mīlestību dodot, tās kļūst arvien vairāk!