Jānis Dimants: Ak, šis nervus kutinošais saulaini viltīgais maijs! ^{Apriņķis.lv}

Rīt Valsts prezidenta vēlēšanas vai, kā vairums ekspertu lēš, vēlēšanu pirmā kārta; ja neviens no trim kandidātiem nedabū vismaz 51 Saeimas deputāta balsi, nāks otrā, iespējams, trešā un nez kura vēl kārta. Ja velkam paralēles ar hokeju, šai saules pielietajā pavasarī ir notikušas pat dimdošas priekšsacīkstes uz tikšanu valsts galvas postenī. Kā tur gājis – pārpārēm aprādīts medijos, kulminējot Latvijas Televīzijā šovakar plkst. 21.00 ar Valsts prezidenta amatam pieteikto kandidātu savstarpēji izvērstām debatēm, turklāt skatītājiem ļauts paust savu vērtējumu par, viņuprāt, piemērotāko kandidātu. Cits jautājums, vai tautas balsī Saeimas deputāti ieklausīsies balsojot. Intriga sakāpināta līdz baltkvēlei.

Labi tas vai valstij kaitējoši

Informācijas gūzmā pavīd, ka gandrīz vai nekas nespīd partijas “Progresīvie” virzītajai kandidātei Elīnai Pinto. Lai arī kā tur sanāks, esmu piešķīris uzvaru vienai viņas aizbildnei, kura sniegusi aizkustinošu, ļoti cilvēcisku vēstījumu par to, kā veidojusies kandidātes personība jau no mazotnes. Elīna dzimusi Rīgā, bet augusi un mācījusies Jelgavā, un, raugi, portālā “Delfi” žurnāliste Laine Fedotova sniedz apbalvojuma cienīgu izklāstu ar izteiksmīgu virsrakstu – “Skolā izcila, diasporā aktīva, bet Latvijā nepazīstama – kas ir Pinto”. Jelgavas Valsts ģimnāzijā Elīna, tolaik Dzalbe, izcēlusies citiem ne visai tīkamajos matemātikas priekšmetos un vienlaikus spīguļojusi ar spilgtiem domrakstiem. Matemātikas skolotāja un klases audzinātāja Līvija Rāte, kura skolotājas darbā aizvadījusi 42 gadus, atceras Elīnu kā apbrīnojamu meitēnu ar milzu koncentrēšanās spējām. Darbojusies Jauno politiķu skolā, pratusi labi rakstīt un mutiski argumentēt un pārliecināt.

Tālāk rakstā arī par to, kā sākusi plaukt Elīnas starptautiskā karjera. Patlaban strādā Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Luksemburgā. Kādu laiku bijusi Eiropas Latviešu apvienības vadītāja vietniece, tagad – jau vadītāja. Nojaušams, ka “Progresīvie” savai izvirzītajai kandidātei sarīkojuši gana pamanāmu iepazīstināšanas kampaņu. Pati kandidāte ar nepatiku gan atzīst, ka Latvijas politikā pārāk daudz tiek kalkulēta tikšana amatos, un kādā intervijā piemetina: “Redzot cilvēku gaidas, kādam jābūt prezidentam, es dodos uz reģioniem, tiekos ar jauniešiem, pensionāriem, uzņēmējiem…” Hm, nu tieši tas ir tik iederīgi gan uzklausīt, gan jelkādu iedvesmu raisīt mūsu daudzviet tik papluinītajos lauku apvidos. Kā kādreizējais LTV lauku korespondents gūstu vismaz drusciņu labpatikas kaut vai no tā, ka kāds vai kāda tīko dzīvību dvest arī tālīnās valsts nomalēs.

Gandrīz vai sajūsmu raisa “Apvienotā saraksta” Valsts prezidenta amatam virzītais Uldis Pīlēns. Kādreizējais Liepājas arhitekts, tagad pasaules tirgu veiksmīgi iekarojušais uzņēmējs. Diemžēl daži viedokļa paudēji solīdo vīru jau tikpat kā ar dubļiem nomētājuši, ko Pīlēns nu nekādā gadījumā nav pelnījis. Tīri vizuāli – cilvēks ar gudra saimnieka skatu, runā gana pārliecinoši, viegli uztverami, nu, protams, kaut kur jau nopeld arī pa virsu. Vispārējais priekšstats ir tāds, ka Pīlēns, būdams prezidentūras postenī, jo cieši grib pievērsties ekonomikai, ar kuru diez ko netiek galā pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš. Ieturot pieteikto rūpi par ražošanu, tautsaimniecību, savu pilnvaru ietvaros prasot jo stingru atbildību, jauno vēsmu ienesējs reāli daudziem varētu pabojāt nervus, un tieši Kariņam nervi varētu uzdot. “Apvienotā saraksta” Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Tavars skaidri un gaiši teic, ka Latvija šobrīd ir izvēles priekšā – turpinām atpalicību vai taisām izrāvienu –, liekot saprast, cik izšķirīga nozīme būtu Pīlēna ievēlēšanai vai neievēlēšanai.

Savukārt Tavara kolēģis – “Jaunās Vienotības” frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis – cer uz 80 deputātu atbalstu savas partijas izvirzītajam prezidenta kandidātam Edgaram Rinkēvičam, piebilstot, ka vēlēšanām pieteikti trīs tiešām spēcīgi pretendenti ar vienu izteikti stiprāko, vislabāko – Rinkēviču. Vai “Jaunās Vienotības” līderiem nav par daudz sakāpis galvā? Tiesa, pašreizējais ārlietu ministrs daudzējādā ziņā guvis simpātijas kā savas jomas nepārspējams profesionālis, 14. Saeimas vēlēšanās bijis plusiņu rekordists – viņa kontā to ir 35 072, nedaudz apsteidzot otrās vietas ieguvēju Kariņu. Ieminoties par galvā sakāpšanu, pārsteidz arī paša Rinkēviča sevis slavināšana un palielīšanās portālā “NRA.lv”.

Pārsteidz arī citkārt asā un ašā intervētāja Elita Veidemane ar dažu labu komplimentārā stilā uzdotu jautājumu. Varbūt tālab, ka abi ir jūrmalnieki? Bet lai jau. Pats atļaujos nedaudz palepoties, ka nākamo iespējamo Valsts prezidentu varu dēvēt par savu bijušo kolēģi, jo veselu gadu esam mituši un saskrējušies sabiedrisko mediju apartamentos. Edgars ir darbojies Latvijas Radio, bijis labi pamanāms, atspoguļojot ārpolitikas un starptautisko attiecību jomas un tak jau caur to iekļuvis Aizsardzības ministrijā un darbojies tur kā augstas klases ierēdnis. Bet nu jau četrās valdībās kopš 2011. gada ir ārlietu ministrs, tādējādi atļaujas izteikties, ka ir lauzis visus iespējamos šī amata ilguma rekordus.

Bet kas būs pirmās lēdijas lomā?

Tā iegājies, ka tagad gandrīz vai jebkurš uz interviju ēterā uzaicinātais ārpus aplūkojamās tēmas tiek izprašņāts, ko viņš domā par Valsts prezidenta kandidātiem. Tā arī nabaga komponists Zigmars Liepiņš TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum”  pat nonāk tādās kā sprukās. Viņš it kā būtu par Pīlēnu. Vai tāpēc, ka liepājnieks? Nu nē, nē… Beigās delikāti ieminas, ka mēs nebūtu pelnījuši piedzīvot nelāgus brīžus, kad mūsu prezidents, teiksim, ierodas Francijā un pieņemšanās rodas neveiklas situācijas tā dēvētās pirmās lēdijas sakarā. Sociālajos tīklos notiek pilnīgi atklāta paņirgšana: neba nu Rinkēvičs, dodoties ārzemju vizītēs, pirmās lēdijas lomai vilks ārā kādu no sava publiski daudz aprunātā skapja. Tādam kā mierinājumam rasta alternatīva – tak savulaik cienītais un mīlētais Kārlis Ulmanis arī it veikli izgrozījies bez pirmās lēdijas. Varbūt paši un pasaule pieradināsies pie Latvijas iespējamā prezidenta savādībām no starptautiski vispārpieņemtā protokola.

Ak, Ulmanīt, Ulmanīt! Atkal tiec piesaukts vietā un nevietā. Toties Dailes teātra iestudējumā “Kur pazuda valsts?” kādreizējā vadoņa tēls iecentrēts gluži vai degpunktā. Un, ja aktieri, dramaturgs un scenārists Matīss Gricmanis neviļus ievij saistību ar karu Ukrainā un citiem pasaules mēroga trakumiem, ir jāsaspringst. Pēc noskatīšanās divas trīs bezmiega naktis tiku aizvadījis nemitīgā pārdomu virpulī. Pat visneiedomājamākie hokeja kaislību pavērsieni pārdzīvojami daudz vieglāk. Bet nekur nedēsies ne no vieniem, ne otriem, jo gribas visur būt klāt, apjaust, novērtēt un padalīties ar lasītājiem.

Pa vēstures visdažādākajiem gaņģiem maldamies, esmu nācis pie secinājuma, ka Ulmanis nekāds muļķis nav bijis un kā valsts vadītājs rēķinājies ar milzīgā kaimiņa ietekmi Latvijas politikā, kultūrā, ekonomikā. Iespēju robežās ne mazums pretojies, apkarojot komunistu pagrīdi, izveidojot spēcīgu slepenpolicijas tīklu. Tā ir fantastika, kāds velna vīrs ir bijis Ulmaņlaika politiskās policijas vadītājs Jānis Fridrihsons. Valsts kaitnieku, nelabvēļu atklāšana un izķeršana – tur iz dzīvās dzīves it kā pati no sevis nāk ārā dzīva dramaturģija. Labi, tas lai paliek kā mājiens jauniem iestudējumiem, valsts likteņus pārlūkojot.

No Dailes teātra skatuves šosezon pasniegtais uzjundī un licis prātā restaurēt, kā mums uzmākšanās sākās ar 1939. gada 5. oktobra tā saukto Padomju Savienības un Latvijas savstarpējās palīdzības līgumu, ko no mūsu puses tika parakstījis toreizējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Viņš dažkārt tiek dēvēts par galveno Latvijas valsts pazudinātāju, piekarinot viņam arī to, ka sieva bijusi krieviete. Kaut kādas aizdomas tiešām bija un nav vēl kliedētas līdz šai baltai dienai. No tolaiku avīzēm esmu piefiksējis kāda zobgaļa izteikumu, ka Latvijas valdība lojāli pildījusi 5. oktobra līgumu, gan nereti pārkāpdama mēra robežas līguma cildināšanā un dažbrīd pielīšanā Maskavai. Kā te visu novelt uz vienu Munteru?

Lai arī kā, tūdaļ jau arī liktenīgajā oktobrī Ezerē, Vaiņodē, Priekulē, Virgā, Bunkā, Krotē, Durbē, Cīravā, Ēdolē, Piltenē, Liepājā un Ventspilī tika izraudzītas un ierādītas novietnes Padomju Savienības garnizoniem milzīgas kara tehnikas un dzīvā militārā spēka izvietošanai. Lai nesauktu Ulmani par gļēvuli vai savas valsts nodevēju, jāpiebilst, ka pirms tam līdzīgs līgums un arī mānīšanās ceļā jau bija noslēgts ar Igauniju, piecas dienas vēlāk – arī ar Lietuvu. Tad nu visi sākuši skandināt, cik Krievija mums draudzīga, un dziedāt slavas dziesmas Staļinam. Un kāds paradokss: aizvadot Dziesmu svētkus Daugavpilī 1940. gada jūnijā, ļaujam ienākt Sarkanajai armijai jau neierobežotā vairumā, ļaujam okupēt mūsu zemi ar allažiņ ausīs ieskanošo izteikumu “bez neviena šāviena”. Kāda būtu asins izliešana, ja tas kaut vai viens šāviens tiktu izdarīts, to diez ko nemēdzam pat apjaust. Vienādi vai otrādi, Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijā esam ierakstījuši un pasludinājuši iebrukumu un okupāciju par starptautisku noziegumu.

Prātam neaptverami būtu pieļaut, ka kaut ko līdzīgu toreizējiem vēsturiskajiem pavērsieniem varētu atļauties kāds iespējamais mūslaiku prezidents vai jebkurš valstsvīrs attiecībās ar pašreizējās Krievijas pašreizējo Putinu. Tāpēc uz visu notiekošo lai acis un ausis allaž ir vaļā! Ja ar Valsts prezidenta izraudzīšanu, koalīcijas pajukšanu, Kariņa valdības iespējamu tūlītēju krišanu daudz kas rit slepus vai pusslepus un daudz kas aizrit ņigu ņegu vaļībās, – draugi, kaut kas nav labi. Varbūt kaut kas nav kārtībā ar mūslaiku demokrātiju?  Varbūt nāktos palabot Satversmi…