Anna Dovbiša: Algu plaisa atkal pieaug. Kāda ir finanšu realitāte sievietēm?
- Autors: Anna Dovbiša, SEB atklātā pensiju fonda valdes priekšsēdētāja
Foto - publicitātes
Nedaudz mazāk nekā viena piektdaļa jeb 17,1% – daļa par kādu sieviešu algas Latvijā ir zemākas nekā vīriešu, atklāj jaunākais Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskais datu aprēķins. Šī realitāte gadu no gada, lai arī nedaudz svārstīga, tomēr ierindo mūs starp nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā (ES). Zemākas algas nozīmē arī zemākas pensijas un kopumā ietekmē sieviešu iespējas būt finansiāli neatkarīgām.
Ja 2021. gadā situācija nedaudz uzlabojās, tad pērn atkal esam atkrituši soli atpakaļ. Pagājušajā gadā stundas vidējā bruto darba samaksas atšķirība starp dzimumiem bija 17,1%, kas ir pieaugums par 2,5 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021. gadu kad tā bija 14,6%. Jāņem vērā, ka 2021. gada uzlabojums iepretim iepriekšējiem gadiem lielā mērā bija saistīts ar ekonomikas stimulācijas pasākumiem Covid-19 pandēmijas laikā, tādēļ situācijas pasliktināšanās, kas atklājas 2022. gada datos, diemžēl nenāk kā pārsteigums.
Atšķirības algās, bet ne finanšu pratībā
Iemesli sieviešu un vīriešu vidējā stundas atalgojuma atšķirībām ir vairāki un visnotaļ dažādi, tādēļ šo atšķirību nav iespējams raksturot tikai kā “nevienlīdzīga samaksa par vienlīdzīgu darbu”. Sievietes biežāk strādā nepilnu darba laiku, ietur pārtraukumus karjerā, lai uzņemtos rūpes par ģimenes locekļiem (bērnu kopšanas atvaļinājums, senioru aprūpe u.c.), nereti ir mazāk atalgotas vadītāju amatos, un kopumā sieviešu īpatsvars ir augsts zema atalgojuma nozarēs, liecina Eiropas Parlamenta apkopotā informācija.
Vienlaikus redzam, ka finanšu pratības līmenis abu dzimumu vidū Latvijā ir līdzīgs – jaunākais Latvijas Bankas (LB) finanšu pratības indekss, rāda, ka sieviešu un vīriešu finanšu pratība ir aptuveni vienā līmenī – 12,2 no 20 iespējamajiem punktiem sievietēm un 12,1 punkts vīriešiem.
Tāpat šis pētījums atklāj, ka sievietēm lielākas problēmas sagādā pēkšņu finansiālu satricinājumu risināšana. Proti, ja šobrīd būtu jāsaskaras ar būtiskiem izdevumiem, kas ir līdzvērtīgi mēneša ienākumiem, neaizņemoties naudu, nelūdzot palīdzību ģimenei vai draugiem, šos izdevumus nespētu segt 43% sieviešu iepretim 34% vīriešu. Tātad arī finanšu drošības spilvens, vērtējot dzimumu griezumā, ir atšķirīgs. Pētījuma rezultāti spilgti ilustrē to, ka saruna nav par neprasmi rīkoties ar naudu. Šī ir saruna par nevienlīdzīgu starta līniju, kas atstāj ilgtermiņa ietekmi.
Plaisa šodien – plaisa pensijā
Par spīti nevienlīdzībai ienākumos, sievietes uzkrājumu veidošanai pievēršas gandrīz tik pat bieži kā vīrieši. Skaidru naudu uzkrāj 34% sieviešu un tik pat daudz vīriešu, savukārt naudu krājkontā un/vai norēķinu kontā vīrieši krāj biežāk – attiecīgi 40% vīriešu un 34% sieviešu. Ja aplūkojam summas, kas tiek novirzītas dažāda veida ieguldījumos, tad saskaņā ar mūsu aptaujas datiem summu, kas lielāka par 50 eiro mēnesī, ieguldījumos novirza 34% vīriešu un par 10 procentpunktiem mazāk sieviešu (24%).
Arī mūsu pensiju 3. līmeņa dati paver līdzīgu ainu – vidējā iemaksa, ko savā uzkrājumā veic sievietes ir 40 eiro, kas ir par 25% jeb 10 eiro mazāk nekā vidējā iemaksa, ko pensiju uzkrājumos veic vīrieši (50 eiro).
Iespēja veidot uzkrājumus nav stāsts tikai par drošības spilvena izveidi tuvākajai nākotnei, bet arī par iztiku vecumdienās. Tā kā atalgojums un darba stāžs tiešā veidā ietekmē pensijas apmēru, plaisa atalgojumā šodien nozīmē plaisu arī nākotnes pensijas apmērā.
Viens no veidiem, kā pašas varam mēģināt šo plaisu aizvērt, ir individuālie uzkrājumi. Mūsu pensiju 3.līmeņa dati atklāj, ka sievietes uzkrājuma veidošanai pensiju 3.līmenī aktīvāk pievēršas pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas, turpretim vīrieši uzkrājuma veidošanu biežāk sāk jau pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Te svarīgi izcelt, ka ilgtermiņa uzkrājumu, tostarp pensiju 3. līmenī, lielākais draugs ir laiks. Proti, ir lieliski, ja krāšanai var atlicināt 10% no šī brīža ienākumiem, taču, ja tas nav iespējams, jāatceras, ka arī ar mazu, bet regulāru līdzekļu novirzīšanu uzkrājumos, ilgtermiņā – desmitgadēs – ir iespējams sakrāt vērā ņemamu summu. Tātad, jo ātrāk tiek sākta krāšana, jo lielāku uzkrājumu iespējams izveidot.
Te var rasties sajūta, ka ieejam apburtajā lokā – lai vecumdienās nodrošinātu līdzvērtīgu dzīvesveidu šobrīd ierastajam, ir jākrāj, bet, visticamāk, no mazāka atalgojuma uzkrājumos novirzītā summa arī būs mazāka. Tādēļ šī ir vieta, kur vēlos mazliet pieskarties darba devēju sociālajai atbildībai.
Darba devēja atbildība
Lai gan jau raksta sākumā minēju, ka atalgojumu nevienlīdzību nevar reducēt tikai līdz “nevienlīdzīga samaksa par vienlīdzīgu darbu”, tas nenozīmē, ka darba devēji uz šo problēmu var pilnībā pievērt acis. Nereti mums šķiet, ka viena cilvēka pareizais solis nespēj mainīt pasauli, taču šis noteikti nav tas gadījums. Jebkuram darba devējam, patiesībā jebkuram komandas vadītājam ir iespēja iestāties par to, lai viņa uzņēmumā, nodaļā, komandā atalgojums būtu taisnīgs, ar objektīvi pamatojamām atšķirībām. Turklāt, paralēli tam, darba devējiem ir iespēja parūpēties par savu darbinieku finansiālo drošību, veidojot uzkrājumus viņu nākotnei dzīvības apdrošināšanā vai pensiju 3. līmenī.
Algoritms ir nepielūdzami vienkāršs – jo mazāks atalgojums šodien, jo mazāka nākotnes pensija. Taču, mūsu spēkos ir šo realitāti mainīt, gan esot atbildīgiem darba devējiem, gan iestājoties par kolēģiem, gan pašiem parūpējoties par savu nākotni.