Arnis Irbe: Es bieži, braucot no darba, raudu ^{Apriņķis.lv}

Statistikas datos mēs īsto ainu neredzam, bet to nojauš cilvēki, kas ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem, kuri cīnās ar atkarībām. Arnis Irbe ir sociālā darba un atkarību speciālists, kristīgās kalpošanas kapelāns septītās dienas adventistu draudzēs. Jau divdesmit gadus viņš strādā ar bērniem un jauniešiem, kas cīnās ar dažādām atkarībām. Šobrīd Arnis strādā psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža” narkoloģijas nodaļā, vada motivācijas programmu bērniem un jauniešiem gan ar tendenci uz atkarībām, gan ar jau noformējušos atkarību – no alkohola, narkotikām, azartspēlēm vai interneta. Arnis labprāt dodas uz dažādiem pasākumiem, nometnēm, semināriem, lai dalītos ar savu pieredzi un zināšanām, kā arī lai runātu par atkarību kaitīgo ietekmi.

– Arni, no pieredzes tavā ikdienas darbā – cik nopietna ir situācija ar atkarību problēmām bērnu un jauniešu vidū?

– Pie mums “Ģintermuižā” nonāk ļoti komplicēti sirgstoši, saindēti, inficēti narkotiku un alkohola teroram pakļauti lietotāji. Runāšu skaidru valodu: es tiešām uzskatu, ka tas ir terors pret cilvēkiem ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, it īpaši pret vismazāk aizsargātajiem. Viņi ir piemānīti, maldināti un pievilti. Un tas viss tiek legalizēts caur likumdošanu daudzās pasaules valstīs. Ir centieni legalizēt pat narkotikas, šādi mēģinājumi un diskusijas ir arī Latvijā. Tas principā nozīmētu legalizēt nāvi dažādos veidos.

Situācija ar bērniem un jauniešiem ir vairāk nekā katastrofāla. Ja kovidpandēmiju izsludināja vīrusa dēļ, kuru vēlāk pielīdzināja gripai, tad šī narkopandēmija ir tiešām katastrofāli iznīcinoša, runājot par Latviju. Man nav pretenziju ne pret specdienestiem, ne pret tiem, kas cenšas ierobežot šo narkotiku lietošanu, tā ir viņu kompetence, tas ir viņu darbs un atbildība, bet es runāju par to, ko redzu.

– Vai tiešām narkotiku pieejamība ir tik neierobežota?

– Jā, pieejamība ir neierobežota, runājot tieši par Latviju. Es trešo gadu strādāju motivācijas programmā “Ģintermuižā”, un jaunieši man stāsta, kā viņi kļūst par dīleriem pēc piektās, septītās reizes, lai nopelnītu sev devu, bet meitenes diemžēl aiziet prostitūcijā, daļa bērnu piekopj homoseksuālismu, lai nopelnītu dozu, jaunieši viens otru pārdod. Ir jauniešu bandas, piemēram, tā sauktie “Origo” bērni. Tas, kas tur notiek, ir briesmīga traģēdija, – izvarošanas, aborti jau no četrpadsmit gadu vecuma. Es bieži, braucot no darba, raudu. Tie taču vēl ir bērni! Viņi ir piemānīti, pievilti, viņi dzīvo verga dzīvi. Pavisam nesen viena bērnunama meitenīte, kas bija izgājusi pie mums mēneša programmu un viņai bija jādodas mājās, pienāca pie manis un teica: “Vectētiņ, man bail iet ārā no šejienas, man bail tur atgriezties.” Sēž un raud, jo zina, ka tur viss atkal sāksies no jauna – atkal būs alkohols, narkotikas. Mēs runājam par to, cenšos viņu stiprināt. Cik cilvēciski varu, tik palīdzu.

– Vai policijas redzeslokā šie bērni nenonāk?

– Vairāk vai mazāk nonāk, jo, es domāju, tas nav nekāds noslēpums, ka arī policijas operatīvais darbs ir nostādīts uz informācijas iegūšanu. Visbiežāk dīleri sadarbojas ar policiju – tas saucas “kontrolētā noziedzība”. Man ir nācies runāt ar policistiem, man ir draugi bijušie policisti, šobrīd kristieši, arī augsta ranga bijušie policisti pulkveži, un viņi saka, ka faktiski visi dod viņiem informāciju. Viņi ir spiesti kādu kategoriju neaiztikt, lai viņiem būtu pieejama informācija par narkotiku plūsmu, par noziedzību. Tā sīkāk es nevaru to komentēt.

– Kādus cēloņus un sekas tu redzi šai traģēdijā ar bērniem, kas nonāk atkarībās?

– Jau četrpadsmit un sešpadsmitgadīgi bērni kļūst par smagi sirgstošiem alkoholiķiem un narkomāniem. Atnāca pie manis piecpadsmitgadīga meitene, kas jau trīs četrus gadus lieto heroīnu. Lielākajai daļai šo bērnu ir dezorientēta dzimuma piederības apziņa. Viss šis sajukums tiek kultivēts, uzturēts arī caur likumdošanu un kultūru, ar mērķi aizvest prom no Dieva, no dabiskā, no patiesā, no skaidrības un mīlestības, dezorientēt, sabojāt, izkropļot.

Ir ļoti daudz pārdozēšanas gadījumu. Nesen pie mums bija kāda meitenīte, kurai draudzene bija iešpricējusi trīs devas heroīna. Viņa pamodās reanimācijā. Tā tiešām ir traģēdija. Bērni lec no jumtiem, pa logiem ārā, griež sev vēnas, kaklu, rokas, ar cigaretēm sevi dedzina.

– Vairāk vai mazāk jau viss laikam sākas ar izvēli. Vai tomēr nē?

– Diemžēl izvēle lietot vai nelietot bieži vien nepalīdz, jo sabiedrībā šis pseido brīvības kults tiek uzturēts un praktizēts dažādos veidos – caur filmām, mūzikas klipiem, mākslas darbiem. Tā tiek formēta mūsu jaunajā paaudzē. Esmu uzaudzis Padomju Savienībā, varu salīdzināt: tad mums kultūras, politikas un ideoloģijas centrs bija Maskava ar visām tām “vērtībām”, šobrīd ir absolūta anarhija, pilnīgs bardaks un visatļautība. Nešķīsts tiek pasludināts par tiesisku, tikums tiek apsmiets.

Par alkoholiķiem bieži saka: tas ir galīgi nodzēries, viņš ir tāds un šitāds, viņš ir bomzis. Bet vai viņš piedzima par bomzi, vai viņš piedzima par alkoholiķi? Kāpēc neviens nerunā par neierobežoto alkohola industriju? Alkohols likumīgi tiek ražots, izplatīts un piedāvāts, tiek izdabāts visiem lietotājiem, tas ir brīvi pieejams, reklamēts un popularizēts, bērni no mazām dienām jau tiek kodēti uz tā lietošanu, bet nosodījumu saņem tikai lietotāji.

– Droši vien liela loma ir arī videi – tam, ko bērni redz ģimenē, kādas vērtības viņi redz sev apkārt…

– Lielākajā daļā ģimeņu bērnam jau no mazām dienām tiek demonstrēta alkohola lietošana: bēres, kāzas, prēmijas, jubilejas – alkohols kā vērtība, neatņemama ikdienas sastāvdaļa. It kā pavisam nevainīgi, bet alkohola lietošana tiek iekodēta apziņā. Televīzijas reklāmās, filmās, svarīgos dzīves notikumi – šampanietis, vīns, alus un tā tālāk. Arī lietotāji apkārt – skolā, pēc skolas, starpbrīžos, uz ielas –, pieredze, prakse un lietošanas demonstrācija ar komentāriem: cik tas bija forši! To piedāvā draugi, no kuriem jaunieši vismazāk baidās, kam uzticas, draugu draugi, sak, nu pamēģini, no vienas reizes jau nekas nebūs. Principā heroīns ir tas, no kura jau pēc pirmās injekcijas vai iešņaukšanas iestājas totāla atkarība, tā eiforija ar lielu spēku pārņem visu apziņu fiziski un morāli, visu juteklisko sfēru, un viņš nav spējīgs tam pretoties. Ļoti daudzi man saka: patīk. Un tās ir tās lamatas, lāču lamatas, kas aizcērtas ciet, un viņš paliek tajā “man patīk”, un neviens arguments, pamatojums vai brīdinājums nespēj viņu atturēt. Lielākā daļa, es pat teiktu, aptuveni deviņdesmit procenti, nespēj pretoties otrajai, trešajai, piektajai reizei.

– Kā to apturēt?

– Diemžēl nav mums pieaugušajiem tās podziņas, kuru nospiežot varētu dot viņam pilnīgu brīvību. Un arī visa šī medikamentozā ārstēšana – tā varbūt var fizisko un psihisko prāta stāvokli uz kādu brīdi sakārtot, bet, lai ko arī kāds teiktu, neviens medikaments neatņem vēlēšanos. Neviens medikaments nevar likt izdarīt pareizo izvēli par labu nelietošanai. Tādu medikamentu nav. Citi saka: ir psihoterapijas instrumenti. Nu labi, jā, tā ir psihomehānika, ar to kaut ko var sakārtot, es nestrīdos. Bet medikamentozi to nevar izdarīt, tas ir izvēles jautājums.

– ”Ģintermuižā” nonāk pusaudži no četrpadsmit gadiem un vecāki. No kurienes ir šie bērni, un kā viņi pie jums nonāk?

– Jā, pārsvarā tie ir četrpadsmit gadus veci un vecāki bērni, pamatā no bērnunamiem. Ļoti daudz bērnu ir no SOS ciematiem. Protams, arī no ģimenēm – gan tā sauktajām nelabvēlīgajām un sociālā riska, gan finansiāli labvēlīgām ģimenēm, kur, neraugoties uz sociālo statusu un finansiālo labklājību, regulāri tiek lietots alkohols. Vecāki brīvdienās pīpē marihuānu, iešņauc “vitamīnu” vai kokaīnu. Es zinu tādas ģimenes, pazīstu tādus cilvēkus. Un pamēģiniet viņiem kaut ko aizrādīt – viņi jūs iesūdzēs tiesā.

– Kāda ir sajūta pēc sarunām ar šiem bērniem? Vai ir bezcerīgi? Vai viņi saprot, kā tas ietekmē viņu dzīvi, veselību, vai arī viņi jau ir tik dziļi tajā purvā, ka neredz savu dzīvi citādāk?

– Ja mēs zinām matemātiskās darbības, tas nenozīmē, ka mēs matemātikā būsim sekmīgi. Mums ir mēneša programma, un pirmo nedēļu bērni pavada, atkopjoties no lietošanas. Viņi sākumā ir bāli, vāji, nervozi, pretenziju un agresijas pilni, aptuveni pēc nedēļas viņi sāk labi gulēt, atkopjas veselība, viņi sāk labi ēst. Mēs dodam informāciju par lietošanu, par procesu, par izvēli, par sekām. Demonstrējam filmas un liecības par bijušajiem lietotājiem. Arī es esmu bijušais lietotājs, mans kolēģis, arī bijušais lietotājs, ir jurists, es esmu sociālā darba speciālists. Mēs runājam par to, pie kā noved izvēle. Runājam par procesu, rādām fotogrāfijas, dokumentālās filmas, rādām pēc patiesiem notikumiem uzņemtas mākslas filmas par lietotāju dzīvēm. Piemēram, “Basketbola dienasgrāmatas” un “Zoo stacijas bērni” ir ļoti smagas filmas par reāliem notikumiem ar reālām personām. Bērni pilda arī testus. Ir sports, vingrošana, arī kulinārijas stundas. Mēs darām visu, lai atgrieztu viņos veselīgas darbības un izvēles, vēlmi atgriezties atpakaļ nelietošanas priekā, lai viņi atgrieztos atpakaļ īstās, dabīgās, ne ķīmiski, ne vardarbīgi izsauktās izjūtās, emocijās un eiforijā. Jebkura narkotiska eiforija ir terora akts pašam pret sevi. Tas ir sadomazohisma akts, kas vardarbīgi izraisa visus šos bioķīmiskos process, ko viņi sauc par kaifu, par eiforiju, par laimes hormoniem, kas mākslīgi tiek stimulēti. Tas ir tas pats, kas ar nokaitētu adatu bakstīt mugurā un gūt no tā gandarījumu. Bet šī īslaicīgā, mākslīgi izraisītā eiforija pārņem saprašanu un paralizē gribu. Ja jau pieaugušie nespēj atbrīvoties, ko var gaidīt no bērna, kas tikko izkāpis no smilškastes vai nolicis lelli un kuram jau gāž iekšā heroīnu, amfetamīnu?! Tur arī no visiem tiem psihostimulatoriem rodas spēcīgas seksuālās tieksmes, tur ir seksuālās attiecības, bieži vien vardarbīgas, viņi saskaras ar smagām sekām, tur ir reproduktīvās veselības problēmas, tur ir aborti, tur ir traģēdijas, izvarošanas, piekaušanas, paverdzināšanas – tur ir viss, ko var iedomāties. Nevajag nekādu Ameriku, rekur ir – mazā Amerika tepat Latvijā! Un piedāvājums ir neierobežots. Pēc pieprasījuma visu ir iespējams dabūt.

– ”Ģintermuižas” motivācijas programma ilgst vienu mēnesi. Vai tas ir pietiekami, lai bērnu kaut cik atgrieztu no tiem paradumiem?

– Nē, tas ir tikai pirmais solis, lai jaunietim palīdzētu pagriezties uz atturības, skaidrības pusi, lai sirds, prāts un saprašana tiktu pievērsta nelietošanas priekšrocībai. Viņos atgriežas dabiskas emocijas. Arī narkologi piedalās šajā procesā, un viņi ir tie, kas to medicīnisko pusi koordinē un vada. Bērni sāk normāli komunicēt, viņos pazūd bailes, rodas prieks no dzīvām, īstām, nestimulētām, nenomāktām attiecībām. Viņi sāk priecāties, smieties, spēlēt bumbu, gatavot ēst. Un tas mēnesis ir ļoti maz. Mans un kolēģu viedoklis ir, ka vajag vismaz simt dienu programmu, brīvprātīgi, labprātīgi, ar pilnīgu pašaprūpi, lai formējas šie ieradumi – mazgāt, tīrīt, cept un vārīt, apkopt, aprūpēt sevi. Tie bērni, kas nāk, piemēram, no SOS mājām, viņi saka: audzinātāj, ej tu ***. Man ir tiesības! Dod man naudu, dod man botas, dod man, dod man! Istabu neslaucīšu, virtuvi nemazgāšu! Viņi kļūst par lietotājiem, par ņēmējiem. Mēs jau arī nevaram viņus vainot ne par ko, bet šie ieradumi, kas formējas viņos, ir patērētāju ieradumi. Bet ko mēs no viņiem varam prasīt? Viņi ir bērni, mazi, sakropļoti sistēmas upuri.

– Pēc mēneša viņi atgriežas tajā pašā vidē, un pamazām viss atkal ieiet vecajās sliedēs?

– Tur jau ir tā problēma – viņi atgriežas tajā pašā vidē. Bet nevar teikt, ka viss ir bijis veltīgi. Es no bērnības atceros daudzas lietas, ko sirsnīgi, ar mīlestību man stāstīja tuvi radinieki – onkuļi un tantes. Tas man ir palicis atmiņā līdz šodienai, un mēneša beigās man būs sešdesmit četri gadi. Es atceros to, ko man teica četru, piecu, sešu gadu vecumā – mīlot, žēlojot, paglaudot galviņu, nerājot, esot blakus, vienkārši parunājot. Visas šīs motivācijas programmas prakse ir tieši tāda: runāt, stāstīt un informēt – mierīgi, mīļi un sirsnīgi, bet vienlaikus tieši, konkrēti un atklāti. Kā boksā – tieši pa pieri. Runāt tieši, bet nevardarbīgā veidā un valodā, netiesājot, nenosodot, pieņemot viņus tādus, kādi viņi ir.

Viņos ir bailes, jo viņi ir mānīti. Viņi neuzticas. Viņi ir izmantoti, viņiem ir darīts pāri. Viņi ir kaunināti, viņi ir vainoti, sisti, dauzīti, lamāti, tiesāti, nosodīti, policijas vajāti un dzenāti. Un pamatoti, ne jau nepamatoti. Es nesaku: ak tu nabaga bērniņ! Nav viņš nekāds nabaga bērniņš. Viņš ir ar tādu noziegumu bagāžu, kas lielai daļai pieaugušo nav pazīstami. Viņi ir ļoti veikli diplomāti, manipulatori. Ir bijušas meitenītes, kas piedāvājušas seksuālos pakalpojumus pieaugušajiem, pēc tam viņus šantažējušas un izspiedušas naudas ar likumdevēja starpniecību, kompensāciju pieprasījušas par uzmākšanos un tā tālāk. Dažādi bērni ir. Es to visu redzu. Tās ir traģēdijas.

– Vai ir gadījumi, kad jaunietis kļūst brīvs no atkarībām?

– Jā, ir. Ne visai daudz, ja runājam tieši par šo mēneša motivācijas programmu, bet ir labi gadījumi. Bērni sporto, muzicē, atrod aizraušanos un atgriežas normālā dzīvē. Piemēram, Arnis Banga daudz dara, lai pēc programmas pabeigšanas ievestu bērnus normālā dzīvē. Ir daudz bērnu, ar kuriem viņš turpina uzturēt kontaktu pēc motivācijas programmas. Es arī bērniem dodu savus kontaktus, labprāt turpinu sazināties ar viņiem.

Bet nav tik vienkārši, jo, ja jau pat pieaugušie izvairās, bēg un nespēj tikt vaļā no atkarībām, kādu rezultātu varam gaidīt no bērniem, kam pat īsti nav saprašanas, ko viņi dara? Bet ir jācenšas. Tas, ko jau motivācijas programmā darām, ar vieglu norādi vai aicinājumu vajag informēt, pastāstīt un izrunāt, lai viņiem būtu nevis piespiedu kārtā norādīts uzvedības un rīcības modelis, bet izvēles tiesības.

– Kā šiem bērniem visvairāk pietrūkst? Kas ir tā atslēga, lai bērni ieklausītos, lai viņi atvērtos sarunai?

– Viņiem svarīgākais ir, lai viņus saprot, pieņem, mīl. Mēs ar kolēģiem tiešām no sirds darām visu, lai viņus atbalstītu, lai atgrieztu viņus normālā dzīvē, – saldējumu pērkam, kopā kartupeļus cepam, kopā apgūstam jaunas prasmes, mācāmies priecāties, draudzēties un sadarboties. Mums ir brīnišķīga virtuve. Es gribu teikt arī lielu paldies “Ģintermuižas” administrācijai. Ir lietas, kas vēl būtu vajadzīgas, bet principā mums ir visi apstākļi, lai mēs varētu cept, vārīt, ēst, mazgāties, iet, skriet un vingrot. Arī sporta trenere Ieva mums ir brīnišķīga.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta “Rīgas Apriņķa Avīze” redakcija.
#SIF_MAF2023