Ieva Struka: Spēlmanis Pētersons Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Reiz dzīvoja, no agras bērnības sapņoja par teātri, līdz tajā arī nokļuva un pavadīja visu dzīvi, kamēr vien nepieņēma liktenīgo lēmumu tumšā oktobra naktī pēc latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna jubilejas sarīkojuma sēsties pie stūres un doties uz vasaras māju Apšuciemā, kāds mākslinieks. Pēteris Pētersons. Dailes teātrī, kuru viņam bija tas gods un iespēja vadīt 20. gadsimta 60. gados, par godu viņa simtgades gadam divus vakarus – 29. un 30. septembrī – un 1. oktobrī pa dienu tiks spēlēts muzikāli poētisks uzvedums “Poēma par spēlmani”.
Vakara nosaukumam ir cieša un dziļa saistība ar pašu populārāko viņa iestudēto izrādi “Spēlē, Spēlmani!”, ko Jaunatnes teātrī rādīja gandrīz 16 gadus, vairāk nekā 250 reizes, atjaunojot latviešu skatītāju zināšanas par pusaizliegto Aleksandru Čaku, un... neierakstīja televīzijā. Drošs paliek nedrošs. Izrādē bija savam laikam par daudz slavināta brīvība un 20. un 30. gadu Rīga.
Kaut arī Pēteris Pētersons simto jubileju būtu svinējis maija beigās, septembra beigas ir tikpat labs laiks, lai sapulcētos Dailes teātra lielajā zālē, iesaistītu uzvedumā kori “Kamēr...” un cerētu uz Maestro Raimonda Paula, cita starpā Pētera Pētersona tuva ģimenes drauga, klātbūtni īsāku vai garāku mirkli. Pētersons Latvijā radīja poētisko teātri, un režisors Viesturs Kairišs, kas līdzīgā kārtā cenšas teātra valodu atbrīvot no sadzīves elementiem, darinās uzvedumu no tiem pašiem “ķieģeļiem” – saistītā valodā rakstītiem Pētera Pētersona tekstiem un dziedājumiem no Pētera Pētersona iestudētajām izrādēm, kurus apkopojis Juris Vaivods. Koris, galu galā, bija klātesošs pilnīgi visās Pētersona izrādēs – ja ne tiešā veidā, tad ar simbolisku slodzi, piešķirot šo lomu lugas tēliem.
Visu mūžu paralēli režijas darbiem Pētersons rakstīja lugas, un visās tajās bija viena tēma – mākslinieka liktenis iepretī varai, iepretī laikmeta griežiem, iepretī ģimenei un iepretī konkurentiem. Kā sadzīvot ar citādību? Vai vienmēr tā ir izredzētība? Kā kalpot savai tautai, ja pretī nesaņem mīlestību? Un kā tad, ja saņem? Kā radīt jauno mākslā, kad tam tic tikai daži? Kāpēc tu kā mākslinieks meklē unikālo, bet tik daudzi tiecas pēc vienādā, aprobētā, īslaicīgi modē esošā?
Uzlūkojot visus Pētera Pētersona dramaturģiskos darbus par vienu veselu, izzudīs robežas starp tekstiem no viņa sarakstītajām dažādu gadu lugām – “Man 30 gadu”, “Bastards”, “Meteors”, “Tikai muzikants”, “Mirdzošais un tumši zilais” un “Neviena paša vārda”, kas tika iestudētas Nacionālajā, Jaunatnes un Dailes teātrī. Mākslinieka vārds šai uzvedumā būs Klāvs, tāpat, kā 1987. gada izrādē “Tikai muzikants”, un Pētersona paradoksālajā domāšanā šis vārds asociatīvi saistījās ar vārdu “klau” – klauvēšanu pie cilvēku sirdīm un, protams, arī viņu namdurvīm. Savādas sakritības dēļ Klāva lomu režisors uzticēs jaunajam aktierim Klāvam Kristapam Košinam.
Ceturtās izrādīšanas reizes nebūs, tāpēc no visas sirds un ar pilnu atbildību iesaku nenokavēt. Neslēpšos – manam ieteikumam ir personisks raksturs, jo savu pirmo grāmatu veltīju Pētera Pētersona dzīvei un daiļradei un varu pievienoties visiem viņa laikabiedriem, kas, Pēterim Pētersonam un viņa sievai Norai traģiski ejot bojā, teica: “Tādi cilvēki Latvijas kultūras telpā saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.” Ar Rietumeiropas kultūras bagāžu, iespiesti šaurajā padomju mākslas telpā un tomēr spējīgi pārvērst pelēko dzīvi krāšņā piedzīvojumā. Provinciālismam nav fiziskas adreses, pasaules vējam matos – arī ne.