Ieroči. Mašīnas. Naids. Ukrainas piezīmes ^{Apriņķis.lv}

No Ogres uz Ukrainu ir aizgādāta kārtējā automašīnu kolonna. Frontē mašīnas ir nepieciešamas visiem. Faktiski jebkādas, jo tās tiek iztērētas gaismas ātrumā. Nu, varbūt precīzāk – virsskaņas ātrumā. Orehovā krievu raķete “Iskander” virs mūsu bruņotā džipa lidoja ar aptuveni divtūkstoš kilometru stundā ātrumu. Tātad sekundē veica puskilometru. Tās mērķis bija pāris kilometru tālāk esoša noliktava. Ja krievi zinātu, ka džipā kopā ar dažiem civilajiem un šoferi sēž tanku brigādes komandieris, raķete mērķi un trajektoriju, visticamāk, mainītu.

No raķetes ne ar kādu mašīnu nevar aizbēgt. To var vienīgi notriekt, taču konkrētajā frontes posmā pretgaisa aizsardzības spēja ir ierobežota. Trūcīgā skaitā sabiedroto dotās “Patriot” sistēmas sargā svarīgākus mērķus. Atomelektrostacijas. Kijivu. Bet jaudīgas, vēlams pilnpiedziņas, mašīnas tāpat ir vajadzīgas, jo misija dažas reizes karavīrus nogādāt nulles punktā – saskares vietā ar ienaidnieku – un pēc tam atvest viņus atpakaļ no ugunspozīcijām dzelžiem ir nopietns pārbaudījums.

Pēc krieviem – tikai līķi un gruveši

Visvairāk frontē nepieciešami pikapi, jo tos var aprīkot ar smagajiem ložmetējiem. Pilnpiedziņas busiņi. Apvidnieki. Tā ir maldīga iedoma, ka no Latvijas uz Ukrainu aizsūtīts auto tur dzīvo ilgi un laimīgi. Nē – auto tur dzīvo neilgi un nelaimīgi. Līdz pirmajam neizpildītajam uzdevumam. Fronte mašīnas iesūc kā tāds putekļsūcējs, tāpēc Eiropas otrreizējais un trešreizējais autotirgus jau ir krietni izsmelts, bet ukraiņiem vajag vēl un vēl. Kāds autiņš iztur mēnesi, cits divus trīs – atkarībā no uzdevuma un dislokācijas. Tāds liktenis neizbēgami piemeklēs arī Ogres novada politiķu un uzņēmēju sarūpētās mašīnas. Bet šobrīd tās vēl pilda savus kaujas uzdevumus – Ogres sadraudzības pilsētā Černihivā, Harkivā, Slovjanskā, Orihivā. Kaut kur tur. Frontē.

Brauciena sākumā automašīnu kolonna izskatījās pēc tādiem Brēmenes muzikantiem. Lielāki un mazāki busi, pikaps, džips, koši oranžs bulku vāģis. Pirmais tika atstāts pikaps – tagad, jau aprīkots ar ložmetēju, tas kalpo Černihivas sargāšanai no diversantu grupām. Tur ļoti tuvu ir Krievija, Baltkrievija, un pilsēta jau ir piedzīvojusi vissīvākās kaujas kopš krievu atkārtotā iebrukuma Ukrainā. Tā viena no pirmajām izturēja aplenkumu, pirmā, kas ar rokas raķešu sistēmu notrieca krievu iznīcinātāju, un varam lepoties, ka tā bija Latvijas dota raķete. Šobrīd situācija Černihivā ir nosacīti mierīga. Taču slimnīcā, kurai tika nodots nākamais auto, ik dienas tiek ievests kāds ievainotais. Šis nelielais buss, protams, nekalpos kā reanimācijas auto, bet gan ārstu brigādes pārvietošanai pie slimniekiem.

Ukraina ir milzīga. Tās Ogres sadraudzības pilsētas rajons ir tik liels kā divas Latvijas. Un paralēli karavīriem, kas no frontes tiek ievesti uz lāpīšanu, slimnīcai jāparūpējas arī par parastiem ļaudīm – večukiem, sievietēm, bērniem. Jānodrošina arī medicīna parastā. Un slimnīca tiek galā. Mediķi iemācījušies strādāt zibenīgi. Ar ievainotajiem ukraiņiem strādā vienlaikus vairākas specializētas brigādes – lāpa plaušas, asinsvadus, nervus. Griež nost un šuj klāt. Krievus gan nelāpa. Slimnīcas direktors stāsta, ka krievi mirst turpat kaujas laukā par savu krievu pasauli. Tā ir viņu misija – atnākt un nomirt svešā zemē. Bet ukraiņu misija ir cīnīties un dzīvot par civilizēto pasauli. Un viņš brīdina arī Latviju – neielaist to sērgu. Pēc “krievu pasaules” pāri paliek tikai līķi un gruveši.

Stāsts par Hrozu

Dziļāk uz austrumiem aiz Harkivas ir tāds neliels miestiņš Hroza. 5. oktobrī atlidoja raķete. Trāpīja ciema kafejnīcā, kur vietējie iedzīvotāji pulcējās uz bēru mielastu. Kopumā piecdesmit deviņi mirušie. Tādā triecienā izdzīvot vienkārši nav iespējams. Vārda tiešā nozīmē ķieģelis uz ķieģeļa nepaliek. Drupu kaudze. Līdzās esošā ambulance arī smagi cietusi, taču kopā vēl turas. Un brīnumainā kārtā neskarts palicis skapis ar bērnu slimības vēsturēm. Feldšerīte rāda tos papīrus, pārcilā, pēta dzimšanas gadus – un pēkšņi vaicā: “Nu ko mēs viņiem sliktu esam nodarījuši?” Neko. Pilnīgi neko. “Es mājā gribēju gāzi ievilkt. Nu kāda vairs tur gāze!”

Uzbrukumu Hrozai krievi ir komentējuši. Vispirms tika ziņots, ka ciema kafejnīcā pulcējušies nacisti. Vēlāk jau noliedza, ka viņi apslaktējuši civilos, bet paši ukraiņi sevi nogalinot, lai no sabiedrotajiem izspiestu vairāk ieroču. Šāds absurds paziņojums izskanēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē 9. oktobrī. Krievijas pārstāvja paziņojums ir citēts preses relīzē – krievi iznīcinot tikai militāru ekipējumu. Un ko uz to Apvienotās Nācijas? Faktiski neko. Brīdī, kad Hrozā atradās ogrēniešu brīvprātīgo grupa, atbrauca arī trīs Apvienoto Nāciju inspektori. Pabradāja pa gruvešiem, pafotografēja. Priekšnieks pēc vārda zviedrs, abi padotie – ar aizdomīgi labu krievu valodu.

Kad 2016. gadā biju Mariupolē, kas šobrīd atrodas krievu okupācijā, ukraiņu karavīri stāstīja, ka ANO cilvēki nopludinot krieviem informāciju par ukraiņu pozīcijām. Droni atlidojot uzreiz pēc inspektoru aizbraukšanas. Un arī tagad šai organizācijai ticēt nav pamata, jo agresors pie dalībvalstu debašu galda sēž ar pilnvērtīgām balsstiesībām. Pavaicāju tam priekšniekam, vai konkrētais uzbrukums kafejnīcai un ambulancei Hrozā ir kara noziegums. Zviedrs teica, ka to vēl nevarot pateikt – nepieciešama izmeklēšana. Pirmšķietami tas esot pārkāpums pret ANO statūtiem. Saprotu, ka tad, ja kafejnīcā bēru mielasta laikā būtu kāda militārpersona, tad tas vairs nebūtu noziegums, bet leģitīms mērķis. Un nesaprotu, kādēļ karavīra dzīvība ir mazāk vērta par civilo, ja arvien vairāk iedzīvotājiem nākas iesaistīties valsts aizsardzībā.

Divdesmit četras stundas pēc uzbrukuma Hrozai raķete atlidoja arī uz Harkivas centru, ievainojot divdesmit deviņus cilvēkus, tajā skaitā vienpadsmit mēnešus vecu zīdaini. Desmit gadus vecs puika un viņa vecmāmiņa nogalināti.

Raķetes lido, kur nodevēji saka

Raķetes lido, kur droni parāda, iebrucēja izlūki pasaka vai nodevēji. Mērķa norādi Hrozā krieviem iedeva divi brāļi – trīsdesmit gadus vecais Vladimirs Mamons un divdesmit trīs gadus vecais Dmitrijs Mamons. Ceļu policists un policijas šoferis. Pirms gada viņi okupācijas laikā pārgājuši krievu pusē un kļuvuši par orku informatoriem. Informējuši, kad un kur notiek karavīru bēru ceremonijas. Tagad Hrozā no piecsimt pastāvīgajiem iedzīvotājiem atkārtotā iebrukuma sākumā palicis nedaudz pāri trim simtiem. Arī šo abu nodevēju darbību rezultātā.

Visticamāk, arī Latvijā jau pastāv Krievijas atbalsta tīkls, ko veido cilvēki, kas bez domāšanas gatavi pārdot mūsu valsti, tāpat kā to izdarīja brāļi Mamoni Hrozā. Par to sarunās brīdināja vairāki ukraiņu komandieri, un apliecinājums viņu teiktajam jau ir. Vasarā kļuva zināms par nodevēju, kas kopš 2010. gada sadarbojies ar Krievijas militāro izlūkdienestu un tā uzdevumā uzturēja konspiratīvās telpas un slēptuves diversiju organizēšanai Latvijā. Bet šokējošākais bija ne pats nodevības fakts, bet tas, ka vainīgajam Ruslanam T. ar prokurora priekšrakstu tika piespriests naudassods. Viņš pat netika tiesāts. Par valsts nodevību tā pati valsts viņu algoja ar brīvību.

Latvijas medijos, kas vēsta par karu Ukrainā, tas reti izskan, bet liela daļa frontes zonā dzīvojošo ir “krievu pasaules” līdzjutēji, un ukraiņu karavīram, paejot garām civilajam, ir jāskatās divreiz. Limanā, kur tika nodots smalkākais no mūsu konvoja autiņiem – korejiešu džips –, tā jaunais saimnieks atzina, ka atrodamies rašistu teritorijā, un tā ir pavisam cita Ukraina, ko viņi te cenšas atkarot. Nabadzīga, pagātnē iestrēgusi. “Lūk, tur tā ir,” viņš rāda uz apskretušu dzelzceļa mezglu ar apskretušām, apdauzītām padomju laika ēkām. “Tā ir tā krievu pasaule, ko vietējie tā grib atpakaļ. Viņi ir iestrēguši 1983. gadā un nemācās no tā, ko redz sev apkārt. “Russkij mir” ir kā vīruss, kā vēzis, kas saēd smadzenes.”

Arī viens no komandieriem, spriežot par situāciju Latvijā un “progresīvajiem” centieniem runāt ar nelojāliem krieviem, cieti nosaka: “Ar orkiem nav jārunā, viņi ir jānogalina.” Protams, Latvijā miera apstākļos tik radikāla rīcība nav ne vajadzīga, ne iespējama, taču bez tiesas un soda laist brīvībā specdienestu noķertos sabotierus, valsts nodevējus un Kremļa ietekmes aģentus ir nepieļaujami. Tāpat ir nepieļaujami ļaut viņiem sēdēt Saeimā un atrasties politisko partiju reģistrā. Jo viņi vēlas karu, viņi vēlas, lai Latvijā būtu Krievija.

IIIWW

Tanku brigādes komandieris, vaicāts, kā beigsies karš un ko vispār, viņa izpratnē, nozīmē vārds “uzvara”, neslēpj depresīvo noskaņojumu: “Mana atbilde jums nepatiks. Tas nebeigsies. Paskatieties, kas notiek pasaulē! Krievi grib iznīcināt Ukrainu, palestīnieši – Izraēlu, Ziemeļkoreja – Dienvidkoreju, Ķīna – Taivānu. Domāju, ka šis ir trešais pasaules karš.” Šis termins apzīmē visaptverošu, globālu militāru konfliktu, kas ietekmē lielu daļu pasaules, vienlaikus vairākas valstis vai reģionus. Kamēr ukraiņi tur fronti, mums ir dots laiks sagatavoties. Mums jākrāj spēks, mums jākrāj naids. Lai, satiekoties frontes nulles punktā, gaisma ar eksplozīvu spēku spētu satriekt tumsu.

Karš ir viena briesmīga, destruktīva padarīšana.

Nāvi orkiem!