Menu
 

Jānis Dimants: Kaut kāds iekšējs dzinulis licis norisēs būt iekšā līdz pat šai baltai dienai Apriņķis.lv

  • Autors:  "Kodols"
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

“Simtgades dullais letiņš. Apskaidrības” – ar šādu nedaudz ironisku virsrakstu pērn klajā nāca leģendārā “Panorāmas” žurnālista Jāņa Dimanta grāmata. Jautāts, kas tas par dullo letiņu, Dimants atzīst, ka tas zināmā mērā varētu būt arī viņš pats, kurš grib nākotni glābt. Darbu rakstot, savāktās informācijas bagāža pārsniegusi vienas grāmatas ietvarus: “Tik daudz ir iekšā tajā datorā, arī piezīmēs, un es atkal pārdzīvoju – neba nu jāņem līdzi uz turieni, kur jādodas, un neatstāšu nekā šeit?”

Tieši tāpat sanācis ar “Kodola” ekspresinterviju, kuras ierasto divu sleju robežas Jāņa Dimanta sniegtās atbildes krietni jo krietni pārsniedza – sanāca divarpus lappušu garš stāsts, kurā pieredzējušais žurnālists atklāj daudz interesanta par savu ģimeni, darbu, ieradumiem un daudz ko citu.

– Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?

– Jautājums vedina uz ko šaušalīgu. Savā pagarajā mūžā reizumis esmu nonācis situācijās, kuras varētu nosaukt par ekstremālām, un, ja laimīgi esmu tām ticis pāri, laikam jau mani pasargājuši nez no kurienes uzradušies eņģeļi. Ja ne viņu pieskāriena vai aplaimojuma, tad... Varētu jau arī kaut ko pat prātam neaptveramu izstāstīt, taču prasīts tiek, kas ir ekstrēmākais, ko pats esmu darījis. Ar lielu piespiešanos uz atmiņu par dzīvē piedzīvoto restaurāciju neko dižu tomēr neatrodu, lai publiski lepotos, un vismaz pašam liekas, ka neko tādu neesmu arī sastrādājis, lai tiktu likts pie sienas. Nu labi – par dažu labu grēku nekur jau neizspruksi.

Vecāka gadagājuma cilvēkiem tas būtu pašsaprotami, bet sabiedrības daļai, sākot no 30 un jaunākiem, ekstrēmi varētu likties tas, ka esmu bijis sarkanais komunists un tādējādi ne mazums sastrādājis. Un tikpat ekstrēmi varētu likties arī tas, ka saistībā ar pagātni ne mazākā mērā neesmu atļāvies kaisīt sev pelnus uz galvas, kā to daudzi laikabiedri darījuši un reizumis arī turpina darīt. Jā, atzīstos – esmu slavinājis Brežņevu, Vosu, bet mūslaikos arī skaidrojis, ka tā bija kā nodeva laikmetam. Kad ar pāris ievadsižetiem “Panorāmā” tas bija izdarīts, tālāko raidījumu kā galvenais redaktors vai piespiedu kārtā liku, lai sižeti būtu interesanti un, ja iespējams, ar kādu žurnālistisku odziņu, ar situācijai pielāgotu humora dzirkstīti.

No mūsdienu viedokļa raugoties, ekstrēmi var likties, ka vai katrā lauku sētā vakara darbu solis bija pakārtots tā, lai govju slaukšana, kā likums, notiktu pirms vai pēc “Panorāmas”. Par tādiem skatītāju reitingiem, kādi tie savulaik bija, tagadējās milzīgās mediju konkurences apstākļos var tikai sapņot. Sanāk tāda kā lielīšanās. Ja to atļaujos, tad pie viena jāpateic, ka savulaik esmu bijis liels zemniecības, lauku kantes turētājs, arī lauksaimnieku nemieru atbalstītājs un līdzdarbonis. Daudzi droši vien atceras, ka 90. gados bija raisījušies itin dimdoši cūku un zivju kari, notika plaša mēroga akcijas ne tikai ar traktoru sabraukšanu, kā dažbrīd redzēts mūsdienās, protestējot pret teritoriālo reformu, bet arī ar sūdu dakšām, lāpstām, cirvjiem rokās. Prātā palicis, kas laukos darījās vienā 28. maijā, kad premjers bija Vilis Krištopāns un tieši šajā datumā Viļiem svinama vārdadiena. Pats visā biju iekšā līdz kaulam, ko vārda tiešā nozīmē var uzskatīt par ekstrēmu būšanu. Pirms kāda laika nejauši saskrējos ar vienu no tālaika zemnieku aktīvistiem, kuru pēc skata uzreiz pazinu, tikai vārds, uzvārds jau piemirsies. Sasveicinoties simpātiskais zemniekpapus teica: “Dimantiņ, ja tu zinātu, kādu gara spēku mums tolaik iedevi ar saviem pasniegumiem “Panorāmā”!” Paldies, cienīts kungs, par tādu atzinumu!

Satiekot kādus bijušos kolēģus, šie nereti teic, ka par mani šad tad apvaicājoties TV skatītāji. Un es tad paturpinu – sak, interesējas, vai nav nolicis karoti? Nu nē, ko darot, un tā...

No pašlaik sadarītā par ekstrēmu var nodēvēt to, ka Latvijas simtgades ietvaros ir iznākusi mana grāmata ar apakšvirsrakstu “Jāņa Dimanta gabaliņi”. Un vienā no šiem gabaliņiem saskanīguma dēļ iekļuvušas divas vēsturiskas personības – Goldmanis un Godmanis. Jānis Goldmanis vistiešākajā veidā stāvējis pie Latvijas valsts izveides, bijis pirmās valdības ministrs un kas tik vēl ne. Ivars Godmanis – viens no Latvijas Tautas frontes līderiem, atjaunotās brīvvalsts pirmās valdības vadītājs. Par abiem sarakstītas grāmatas, abi – paši lieli rakstītāji un – kas jo īpaši – abi nepārspējami runātāji, kas savu sakāmo nereti teikuši no visaugstākajām tribīnēm: Goldmanis – Pēterpilī kā Krievijas toreizējās domes deputāts, Godmanis – Briselē, būdams Eiroparlamenta deputāts. No šīm runām vien, no spārnotajiem abu darboņu izteikumiem būtu veidojama tāda kā laikmetu sasaukšanās, tradicionālo un apnikušo televīzijas šovu vietā iznāktu košs politisks pamflets. Goldmanis un Godmanis – abi labi iet kopā. Jā, bet pret abiem izjūtu arī tādu kā vainas apziņu.

Godmani savulaik ne mazums esmu kritizējis, dažkārt arī pārsteidzīgi un nepelnīti, tikmēr Goldmanis varētu justies aizskarts kāda cita iemesla dēļ. Ar viņu kā latviešu strēlnieku vienību dibinātāju, mīļi sauktu par strēlnieku tēvu, apzināti vai tīras nejaušības dēļ bija izspēlēts neģēlīgs joks. Viņa dzimtajā Daugmales pagastā padomjlaikos izveidotais kolhozs nesa nosaukumu “Sarkanais strēlnieks”, tak vārds “sarkanais”, mūsdienu žargonā runājot, viņu besījis ārā, jo liela daļa par dēliem uzskatīto strēlnieku revolūcijas trakumos bija aizgājuši sarkanarmijā, radot tēvam mūža lielāko traģēdiju. Beigās, dzīvodams tālu prom Ziemeļamerikā, uzzina, ka mīļā, dzimtā Daugmalīte piekarinājusi sev vārdu “sarkanais”. Sanāk, ka Goldmaņa jau tā plosīto dvēseli esmu sāpinājis arī es. “Sarkanais strēlnieks” Rīgas rajonā bija diezgan labs kolhozs. Platības ziņā pamazs, tādēļ it bieži ātrāk par citiem tika galā ar sēju, ražas novākšanu, un TV lauku reportierim tā bija pateicīga vieta, kur rast cildinošus sižetus. Cik nu tur vainīgs vai nevainīgs vari justies, tomēr atvainošanās tekstu uz viņsauli Goldmanītim simboliski esmu nosūtījis. Vai nav ekstrēmi?

– Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?

– Ja jānosauc tikai “viens no” – nesanāks. Aizkustinājuma brīžu bijis ne mazums, bet tie vis… vis… ir saistīti ar dzimtas veidošanos. Vārdos grūti izsakāmas izjūtas esmu baudījis, kad kundze Veronika man tika dāvājusi divas meitas, taču tas reizē lika uzņemties milzīgu atbildību, un tā pirmītējā jūsma, neteiksim, ka būtu mazinājusies, nē, – tēvišķā mīlestība saglabājusies aizvien. Kad abas meitas biju izlaidis pie vīriem, dzīvojām itin draudzīgi nu jau trīs ģimenes vienā dzīvoklī, un notika tā, ka viena un otra nu jau kā māmiņas pēc atgriešanās no Dzemdību nama tieši priekštelpā gaidošajam vectēvam klēpī ielika vienu, otru, trešo un ceturto jaunpienākušo. Kā vislielāko dārgumu saņēmu divas mazmeitas un divus mazdēlus. Nav iespējams izšķirt, kurā reizē bija tas aizkustinošākais brīdis. Ne mazāk aizkustinoši, bet ar kaut kādām papildu izjūtām uzņēmu mazmazmeitiņas Justīnes nākšanu pasaulē. Esam četras paaudzes zem šīs saules! Visi manējie, tiesa, kur nu kurais tagad šajā plašajā pasaulē. Neviļus raisītā uzjundījuma mirklī varu atzīties tādā savādībā, ka katra pēcnācēja dzimšanas dienā par obligātu pienākumu uzskatu arī sazināties ar attiecīgo māmiņu un pateikt viņai kaut vai trīs tradicionālos vārdus: “Paldies par dāvanu!”

– Kas jūs iedvesmo darbam?

– Esmu uzradies strādīgā, pat ļoti, ļoti strādīgā zemnieku ģimenē. Pašam licies, ka tajā pirmdzimtais nekāds strādīgais nav izdevies, taču kaut kāda mērķtiecība viņam gan bijusi pārpārēm. Mācoties kādā 4. vai 5. klasē, viņš jau zināja, ka būs žurnālists. Un vidusskolas laikā par tādu arī kļuva, karjeru sākot Līvānu rajona laikraksta “Uzvaras ceļš” redakcijā. Nokļūšana Latvijas Televīzijā ir ar lielu fantastikas piedevu, un pie visas laikmetu maiņas, pie visām vētrām un negaisiem, kas pūtuši pāri Zaķusalai, būt ierindā veselus četrus gadu desmitus... Nu jā, tas ir kaut kas – no 1962. gada līdz promlaišanai kā 21. gadsimtam nepiemērotu ar zīmīgu datumu 02.02.2002. Turklāt šie 02.02. ir paša dzimšanas diena. Kaut kas ekstrēms, mistika, eņģeļu uzraudzība – viss kopā.

Un, jā, viscaur arī iedvesma, tikai tā nav nākusi kaut kādā piespiedu kārtā, bet no tīras gribas, ikdienišķas patikas. Kaut kāds iekšējs dzinulis allaž licis norisēs būt iekšā līdz pat šai baltai dienai. Kundze reizumis rāda dusmīgu vaigu – sak, kāds velns tevi tramda, kālab nevari rimties? Vēl norausies kādreiz! Diemžēl laikam jau nevarēšu rimties ne tagad, ne arī pēc tam, kad tikšu tur augšā vai pa elles vārtiem būšu iespundēts. Neba ņemšu līdzi tādus savus atzinumus, kālab padsmit gadu laikā nevar notiesāt smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru Lembergu un kālab sveikā uz Briseli ticis palaists bijušais Rīgas galva Ušakovs, kad par desmit gados galvaspilsētā sastrādāto varēja paņemt ciet pilnīgi siltu. 

Runājot par entuziasmu, varbūt var arī teikt, ka esmu nojūdzies. Atzīstos grēkā, ka, tā sakot, dienišķām vajadzībām man ir paša saveidotas reitingu tabulas, savi kanoni, savi topi. Tiesa, nav vis TOP 10, ko savulaik katru svētdienas vakaru rādīja televīzijas kanāls LNT, bet TOP 3 gan – rakstošo, runājošo un rādošo žurnālistu, aktīvajā politikā esošo, vēsturnieku, rakstnieku, aktieru, basketbolistu, hokejistu un, protams, skaistu sieviešu TOP 3. Varat piezvanīt, kaut vai nakts laikā pamodināt, un es nosaukšu savu TOP 3 augstākminētajās nominācijās. Nē, labāk tomēr nezvaniet vis!

– Jūsu veselīgie ieradumi?

– Viens, iespējams, galvenais – es nesmēķēju. Var rasties jautājums: vai nekad neesi smēķējis? Atbildot gribas vārda tiešā nozīmē palielīties par aplausiem un gavilēm, ko saņēmu kādā jubilejas sarīkojumā savā dzimtajā Jersikas skoliņā. Tur svētsvinīgos apstākļos publiski tiku paziņojis, ka, mācoties 2. klasē, atmetu (pamatīga pauzīte) smēķēšanu (atkal pauze) un atmetu uz mūžīgiem laikiem! Tik neviltotu sajūsmu un tik daudz bravo saucienu, šķiet, vai jel kad esmu saņēmis. Tad sakāmo turpināju, sak, bet, kad mācījos 6. klasē (domājams, visi klātesošie gaidīja, ka būšu atmetis arī to otru netikumu, tomēr sanāca pilnīga vilšanās), kad mācījos 6. klasē, saņēmu savu pirmo divnieku.

Ja par veselīgajiem ieradumiem nopietni, tad... Skaitos ilgstošs sirds un asinsvadu slimnieks, vairāku dakteru aprūpēts, apčubināts un bagātīgām zāļu devām aplaimots. Esmu izvilkts jau padsmit gadus, palikdams augstās vai pat ļoti augstās domās par Latvijas medicīnu un tās speciālistiem. Tomēr izlūdzos piedošanu, ka varbūt kādu no savām mīļajām glābējiņām apvainoju, jo godīgi jāteic, ka pie veselīguma devām tieku arī ar rokas izkapti, cirvi un zāģi savās lauku mājās Daugavas krastos. Toties esmu pilnīgs pretinieks dīkai pastaigāšanai vai pasēdēšanai parkā uz soliņa līdzās tantiņām un večukiem. Turklāt trakajā pandēmijas laikā tas aizliegts arī ar likumu.

Ko tur liegties – šad tad uzmetu skatu spogulim ar domu, vai kundzei patīk mans skats, figūra un es pats. Kad ieiets kopdzīves septītajā gadu desmitā, dzelžaini ieturu priekšrakstus piebremzēt ar ēšanu, visādu labumu baudīšanu pie pusdienu vai vakariņu galda, ko gan zinātniski, gan praktiski var uzskatīt par labu, veselīgu uzturieradumu.

– Jūsu kaitīgie ieradumi?

– Kaitīgos mēģināju izdibināt no tuviniekiem. Un viens izrādījās gandrīz kolektīvs atzinums – Latvijas valsts himnas klausīšanās katru rītu pulksten 6.00. Pieļauju – nē, droši zinu! – pieradums nav no tīkamākajiem apkārtesošajiem, arī ciemiņiem, kas kādu reizi pārlaiž nakti pie Rīgas radiņiem un agrā rītā tiek modināti ar himnu. Viena māsa reizumis sataisa vai pat skandāliņu, sak, ko tu iedomājies?! Vai liec saprast, lai drīzāk lasāmies prom? Savā stilā mēģinu aizstāvēties: neba radio himnu raida kādam ellē tukšumam? Vai ar liegumu to klausīties politiski neriskējat? Tā nu ir sanācis, ka pat pēc Līgo nakts ballēšanās pie Jāņa palikušie Jāņu dienas agrā rītā vismaz pa miegam dzird himnu. It kā jau sanākusi tāda pajokošana, bet tiešām tā ir patiesība – viens nervs tā iestellēts, ka, tuvojoties pulksten 6.00, roka pat pusmiegā aizsniedzas līdz radio kloķim un diena tiešām sākas ar himnu, tad jau tālāk ar ziņām, komentāriem, kas Latvijas Radio diezgan solīdā sniegumā izskan rīta programmā. Vienlaikus veidojas pašieceltā mediju eksperta vērtējumi – kas kolēģiem izdevies, kas ne visai un kas galīgi garām, lai pie izdevības kaut kur varētu izmantot.

Vai ir vēl kādi kaitīgi ieradumi, paradumi? Ir jau, ir. Bet, šķiet, ne pārlieku kaitīgi. Pieņemamu normu robežās.  

– Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?

– Tā ir kāda atziņa, kas pašam liekas kolosāla, bet citiem var likties kā gļēvulība, aktīvu rīcību noliedzoša. Varat stādīties priekšā visādi aktīvu cilvēku, kurš ne uz vienu nedusmojas, netur ļaunu prātu? Te nu viņš ir! Nudien – ļaunu prātu neturošs vispirms jau pret saviem pāridarītājiem. To bijis un ir, šķiet, ne mazums, un kādreiz karstgalvībā ir meklētas un arī piekoptas atriebšanās darbības. Taču ar laiku, pieņemoties prātā, nākusi apskaidrība un secinājums: tu nejēdzības nedrīksti atļauties! Un tā maz pamazām pagaisa jelkāda atriebības vai izrēķināšanās kāre. Man nav neviena projekta, lai kādam iegrieztu, kādu pazemotu. Dzīvoju lielā pārliecībā, ka tādējādi nevaru sastrādāt nekādas svoločības. Cilvēki, ja jūs apjaustu, cik svarīgi tas ir labsajūtas uzturēšanai! Kad kaut ko tādu biju izteicis vienā intervijā, man nācās uzklausīt dažu labu paziņu, sak, zini, Jāni, es arī pamēģināju uz to pārslēgties un tiešām jūtos citā ādā – nav nekādu kreņķu, kas bija saistībā ar naida perināšanu. Kāda žurnāliste ar smīniņu pieskaņā gan jautāja, kad tad īsti cēlās atziņas nākušas. Nācās atbildēt: “Jau pagājušajā gadsimtā.”

– Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?

– Nekāds ekstraieteikums tas nebūs, ja teikšu, ka vai katram obligāti jāredz filma “Dvēseļu putenis”. Pie reizes gan jāpateic, ka kino jomā necik aizrautīgs vērtētājs neesmu, tāpēc arī ar ieteikumiem esmu piesardzīgs. Tomēr ir reizes, kad pats pēc daža laba skatījuma kino veidotājus gluži vai dievinu. Tā noticis arī šai trakumu pilnajā laikā. Televīzijā tagad dominējošā tēma ir koronavīruss un viss ar to saistītais. Bet, lūk, visu pasauli satraucošo notikumu kulminācijā 24. martā Latvijas Televīzijas 1. programmā bija vienu stundu un 34 minūtes gara filma “Palikt pa vidu. Lubāna klānos”. Kādreizējais lauku korespondents, pamanījis raidījuma pieteikumā ģeogrāfisku punktu, allaž tādu kā sasprindzinājumu izjūt. Šajā gadījumā arī uzreiz iztēlojos Madonas apkaimi, kur tas Lubāns, kur tās apmeklētās vietas, satiktie turienes cilvēki... Iespēja ieraudzīt kaut ko pazīstamu.

Taču jau ar filmas pirmajiem kadriem notiek nevis atslēgšanās no pārdozētās koronavīrusa tematikas, bet pārslēgšanās uz ne mazāk trauksmainu laiku, kas Latviju piemeklēja pagājušā gadsimta 40. gados. Un tie ir reāli dzīvesstāsti, kā lubānieši savos klānos vienu pēc otras pārlaiduši vairākas okupācijas. Un kāds kolosāls pasniegšanas formāts! Režisore Gunta Gaidamaviča atklāsmes izdara ar savas pašas ģimenes, ar vecvecāku un tuvāku kaimiņu vaļsirdīgiem izklāstiem, plus vēsturisku notikumu rekonstrukcija ar vairāku aktieru līdzdalību.  Lomās labi iejutušies Egons Dombrovskis, Inga Tropa, Gatis Gāga, Lauris Dzelzītis. Taču vislielākās simpātijas raisa pašu vēl dzīvo tolaiku lubāniešu vaļsirdīgais, bez jelkādas uzspēles stāstītais. Tikmēr vismaz viens skatītājs jau sajūsmā par to, ka pie Latvijas Televīzijas debesīm parādījusies jauna zvaigzne, režisore ar lielo burtu – Gaidamaviča. Savās tuvīnās aprindās jau otrā rītā nevis vienkārši ieteicu, bet gandrīz vai pavēlēju rast laiku lieliskās filmas noskatīšanai.

“Kas tajā tik interesants, svarīgs?” tika taujājuši uzrunātie.

“Par mežabrāļiem, partizāniem, vietējo iedzīvotāju savstarpēju apkarošanos, kaimiņu un radu nodevībām...” atbildēju.

“Paldies!” jau ar nicinājumu tiku saņēmis kādas kundzītes atbildi.

Sapratu, ka tāda reklāma galīgi nelaikā un ar mudinājumiem uz skatīšanos pieklusu, pat it kā neērti sajutos. Tūdaļ jau arī kā auksta duša telefona klausulē uzkliedziens – ko vedinot uz skatīšanos, ja manis apjūsmoto režisori “Delfos” viens rakstītājs nolīdzinājis līdz ar zemi. Burtiski saļimu – vai tiešām baltu no melna vairs nevaru atšķirt? Kas noticis ar prātu? Vai tik nav piemeklējusi tā kaite, kas ļaunāka par ļaunumu nesošo Covid-19? Populārajā portālā ar filmu iznīcinošiem tekstiem uzstājas ne kāds prasts komentāru sacerētājs, bet Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. Visdzēlīgākās kritikas šautras tiek mestas par to, ka režisore vietumis neglaimojoši izgaismojusi nacionālos partizānus, atļāvusies viņus parādīt bārdām noaugušus... Un tādā garā viscauri garumgarajā sarakstījumā ar pierādījumu par pretējo, ievietojot pat fotogrāfijas, kur vīri akurāti skūtu vaigu, no skata tiešām simpātiski kaujinieki.

Visu dienu un vēl nakts stundas pieķerot, dators palika neizslēgts – tvēru visu, ko par filmu un graujošo recenziju teic tauta. Bija, ko palasīt un daudzējādā ziņā bagātināties, gūt iespējami patiesāku ne tik senās vēstures pretrunu apjausmu. Prātam neaptverami, ka, raugi, viena rakstītāja vectēvam viens znots bijis čekists, bet otrs – mežabrālis. Arī pārgudri spriedelējumi, sak, nu kālab bezjēgā tupēt mežā, pa retam nošaut kādu komunistu vai savai eksistencei kādu aplaupīt? Taču visādu izklāstu caurvijā izskan pateicība režisorei, kas atļāvusies pateikt to, kā ir bijis īstenībā un kas diemžēl neizdodas tādam pētniekam kā Turčinskis. Varam lepoties, ka mums ir tāds vienu vēstures posmu spilgti izgaismojošs darbs. Taču atļaujos arī padižoties, ka mums ir tāda vēstures izpētes režisore Gunta Gaidamaviča un viņas filma, kas būtu jāredz katram.

– Kādu mūziku klausāties?

– Fonā jau allažiņ kaut kas skan. Bet līdz sirds dziļumiem aiziet gandrīz vai viss, ko ar saviem izpildītājiem pasniedz Maestro Raimonds Pauls, kuru atļaujos dēvēt arī par savu kādreizējo kolēģi, jo abi vienā anštaltē esam bijuši galvenie redaktori, neskaitāmas reizes sēdējuši pie gara galda augstākstāvošās priekšniecības kabinetā un gudri sprieduši. Bet, ja kas ieskanas no latviešu strēlnieku melodijām, tad iespēju robežās raujos kājās un dungoju līdzi, tādējādi gūstot papildu saviļņojumu.

– Iecienīta vieta, kur pusdienot?

– Ar iecienītas vietas nosaukšanu pusdienošanai esmu pilnīgs analfabēts. Bet sirdi kutinošs kaut kas uzvirmo, kad atceros televīzijas pirmsākumus Āgenskalnā: aizlaidīsim uz “Trepīti”, pasēdēsim “Zirnītī”… Tās ir vietiņas uz tās pašas toreizējās Linarda Laicena ielas ar gardām maltītēm un arī pa graķītim uz krūts. Taču, ja netiec ārā no “lielās mājas”, var tak vienoties par pasēdēšanu bariņā turpat “Zem Nikolaja”, kā sava kādreizējā priekšnieka Nikolaja Neilanda vārdā neoficiāli tikām dēvējuši būcenīti, kas dienu un garas vakara jundas darbojās apakštelpā tieši zem “galvenā” kabineta. Tur notikušais un baudītais mūžīgi paliks atmiņā.

– Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?

– Iegājies, ka mūsu atvasītes katros Ziemassvētkos vai Jaungadā vecākiem dāvanā pasniedz lidmašīnas biļetes. Tā pārdesmit gadu laikā dzimtas grupiņā krustām šķērsām esam izlaiduši cauri vai visai Eiropai. Daudz baudījuši, daudz jūsmojuši. Kur gribētu dzīvot? Tikai Latvijā, tikai Rīgā vai savās lauku mājās Daugavas krastos, ne agrāk un ne vēlāk kā tieši tagad, līdzdzīvojot visam, kas notiek un teju var izvērsties ar mīļo pasaulīti un mums visiem. Ir milzīga gribēšana izsekot līdzi nekad nebijušajām norisēm un, ja būtu lemts, ar kādu kripatiņu prāta ko līdzēt, lai glābtu vai no jauna ko veidotu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.